Kaut arī maksājums par hektāru Maltai šķiet iespaidīgs (saglabājot pašreizējo sistēmu, 2016. gadā tas pārsniegtu 800 eiro robežu, savukārt Latvijā par katru hektāru tiktu maksāti nepilni 95 eiro), maltieši apgalvo, ka ir maldinoši spriest tikai pēc šiem skaitļiem. Malta ir maza valsts ar mazām zemnieku saimniecībām, un kopējā summa, ko saņem viens zemnieks, ir pat mazāka nekā Latvijā. Var secināt, ka koncentrēšanās tikai uz atsevišķiem skaitļiem ne vienmēr ļauj ieraudzīt kopainu.
Svarīgi ir saprast, ka arī vienādi maksājumi par hektāru visās 27 dalībvalstīs, kas nereti tiek piesaukti kā vēlamais mērķis, nebūtu tik godīgi, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Speciālisti uzskata, ka tā dēvētā vienotā likme jeb, citiem vārdiem sakot, vienāda naudas summa visiem zemniekiem visās dalībvalstīs negarantēs vienādu naudas sadalījumu, bet gan, tieši otrādi, kaitēs zemnieku interesēm. Lūk, īss argumentu saraksts pret «vienoto likmi»:
1) ja ieviestu «vienotu likmi», atbalsta summas apmēru saimniecībām noteiktu tikai pēc saimniecības lieluma. Tādējādi nauda tiktu sadalīta ļoti netaisnīgi. Lielās valstis ar lielajām saimniecībām, piemēram, Francija un Spānija, saņemtu trīs reizes vairāk naudas nekā, piemēram, Latvija vai Kipra, neņemot vērā attiecīgā reģiona specifiskos apstākļus un summu, kas vajadzīga, lai saimniecības spētu eksistēt un attīstīties;
2) «vienotā likme» neņem vērā to, ka ekonomiskie un dabas apstākļi lauksaimniecības produktu ražotājiem Eiropas Savienības valstīs ļoti atšķiras, tādēļ tiešo maksājumu vienāda sadalīšana vēl nenozīmē, ka tā būtu arī taisnīga. Saimniecības strādā ļoti atšķirīgos ekonomiskajos apstākļos, tām ir jāsaskaras ar atšķirīgiem dabas apstākļiem, atšķiras arī to sociālā situācija. Tātad dažām saimniecībām ir lielāki izdevumi un tām vajadzīgs lielāks finansiālais atbalsts nekā pārējām. Piemēram, Somijā, Zviedrijā un Dānijā ir daudz lielākas darbaspēka izmaksas nekā pārējās dalībvalstīs, turpretī Francija ir Eiropas lielākā lauksaimniecības produktu ražotājvalsts, un tai vajadzīgi tiešie maksājumi atbilstošā apjomā, lai saimniecības spētu eksistēt un attīstīties. Piemēram, Vācijā lauksaimnieku vidējās izmaksas ir daudz lielākas nekā lauksaimniekiem Latvijā vai Lietuvā, jo ir ļoti augstas zemes cenas, jāmaksā lielas algas strādniekiem un lieli nodokļi. Savukārt Latvijas lauksaimniekiem varētu būt vajadzīgs lielāks finansiālais atbalsts nekā lauksaimniekiem dažās citās dalībvalstīs. Tādējādi vienāds maksājums par hektāru nebūs vienlīdz nozīmīgs saimniecībai tādā dalībvalstī, kurā vispārējā ekonomiskā attīstība un ienākumi ir zemākā līmenī, un saimniecībai, kura strādā dalībvalstī, kur tie ir augstākā līmenī. Tāpat šis maksājums nebūs vienlīdz nozīmīgs lauksaimniekiem dalībvalstīs vai reģionos, kur dabas apstākļi apgrūtina lauksaimniecisko darbību, un lauksaimniekiem, kuri var strādāt labvēlīgos apstākļos;
3) «vienotās likmes» sistēma varētu nozīmēt to, ka palielināsies zemes cena un saimniecību vērtība. Tūlītēja maksājumu pārtraukšana, lai ieviestu jaunu tiešo maksājumu sistēmu, dažiem lauksaimniekiem radītu ekonomisku spriedzi un izslēgtu viņus no ražošanas. Tas nozīmē, ka, lai kādas būtu tiešo maksājumu apjoma izmaiņas, būtu svarīgi noteikt pārejas periodu, lai lauksaimniekiem būtu pietiekami daudz laika pielāgoties jaunajiem apstākļiem.
Interesanti, ka saistībā ar Eiropas Savienības lauksaimniecības reformu nenotiek daudz diskusiju par Eiropas Komisijas idejām vides jomā. Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu 30% no tiešajiem maksājumiem izmaksās lauksaimniekiem, kuri īsteno reāli izmērāmu vidi saudzējošu praksi, ko tuvākajā laikā paredzēts definēt tiesību aktos.
Visbeidzot jāatceras, ka tiešie maksājumi ir tikai KLP daļa, tāpēc izmaiņas tiešo maksājumu shēmā būtu apsveramas citu lauksaimniecības politikas izmaiņu kontekstā. Komisijas budžeta piedāvājums ir tikai debašu un diskusiju maratona starta šāviens.