Attieksmes un ekonomiskā izdevīguma jautājums

Jūs esat plaši zināms ar to, ka neskopojaties ar kritiku, kas veltīta nevienādajai attieksmei pret Rīgas augstskolām un reģionālajām augstskolām. Parunāsim par, jūsuprāt, netaisnīgo attieksmi pret reģionālajām augstskolām. Kādi, pēc jūsu domām, ir šādas, netaisnīgas attieksmes cēloņi?

Ir kāds aspekts, kas ir specifisks tieši Latvijai un kura nav citās valstīs vai vismaz pavisam noteikti nav tādos apmēros, un tas ir spēcīgi izteiktais dalījums – centra jeb Rīgas augstskolās un reģionālajās augstskolās, kuru vidū ir arī Vidzemes Augstskola, ko pārstāvu es. (Vidzemes Augstskola, kas atrodas Valmierā, dibināta 1996. gadā, bet 2001. gadā ieguvusi valsts augstskolas statusu – red.) Šāda dalīšana centra jeb Rīgas augstskolās un reģionālajās augstskolās, pat ja tas oficiāli netiek atzīts, pastāv visos līmeņos, sākot ar Izglītības un zinātnes ministriju, un līdz pat citām, ar izglītību maz saistītām jomām. Latvijā tiek pozicionēts, ka centra augstskolas –  tas ir kaut kas labs, savukārt reģionālās augstskolas – tās ir tādas augstskolas, kurām neko īpaši daudz uzticēt nevar un kurām labi ja var atļaut sagatavot zemākā līmeņa darbiniekus. Tā ir būtībā absurda situācija, jo, ja šādu klasifikāciju piemērotu mūsu kaimiņvalstij Igaunijai, tad visos profesionālajos reitingos viennozīmīgi labākā augstākā mācību iestāde Baltijas valstīs –  Tartu Universitāte – būtu tikai otrās šķiras augstskola. Par Ziemeļvalstīm, kur reģionālajām augstskolām ir ļoti liela loma augstākās izglītības sistēmā un kur reģionālās augstskolas ļoti sekmīgi konkurē ar centru jeb galvaspilsētu universitātēm, te pat nav vērts runāt. Manuprāt, tā ir absolūti nepareiza pieeja, jo ir labas lietas gan centra jeb galvaspilsētas augstskolās, gan reģionālajās mācību iestādēs.
Turklāt ne jau augstskolas nosaukums vai atrašanās vieta nodrošina studiju kvalitāti, katrā universitātē vienmēr būs gan labie studenti, gan, teiksim tā, ne tik labie studenti, un mana pieredze liecina, ka tie cilvēki, kuri ir bijuši labi studenti, visbiežāk gūst panākumus arī turpmākajā dzīvē. 

Te gan jāteic arī, ja paraugās plašāk uz situāciju aiz Latvijas robežām, tad rodas daudz jautājumu par to, ko īsti nozīmē prestiža augstskola, it īpaši tajā gadījumā, ja augstskolā pastāv arī apjomīga mācību maksa. Ievērojamā daļā šo prestižo augstskolu, kurās par studijām jāmaksā lielas summas, studenti nāk no pārtikušām ģimenēm, un šo prestižo augstskolu studentiem ir viņu vecāku sabiedriskā statusa, iespēju un plašā paziņu loka radītie priekšnoteikumi veiksmīgai turpmākajai karjerai. Ja jūs esat uzņēmēja dēls, pastāv liela iespēja, ka jūs agrāk vai vēlāk strādāsiet tēva uzņēmumā un nebūt ne pieticīgā amatā, pat tādā situācijā, ja pats šādu karjeras ceļu nemaz īpaši nevēlēsieties. Savukārt pārējie prestižo augstskolu studenti ir talantīgi jaunieši, kuriem studijas bieži apmaksā dažādi fondi, kas pamatā ir saistīti ar šīm pašām prestižajām augstskolām. Būtībā tie ir studenti, kas gūtu panākumus neatkarīgi no tā, vai viņi nonākuši kādā prestižā privātā augstskolā, valsts augstskolā vai reģionālajā augstskolā. 

Kopumā mūsu izglītības sistēma orientē cilvēkus uz to, ka skolā tev ir labi jāmācās, lai pēc tam iekļūtu labā augstskolā, kas savukārt ļaus nonākt darbā pie laba darba devēja. Šāda attieksme ir tā iesakņojusies sabiedrības apziņā, ka labās jeb prestižās augstskolas diploms beigās bieži izrādās vērtīgāks par reāli kvalitatīvu izglītību, kas iegūta ne tik prestižā augstskolā, piemēram, reģionālajā augstskolā.

Vai te nav jautājums par izglītības egalitārismu un elitismu? Vai Latvija kaut kādā veidā nestūrē elitisma virzienā? 

Es neteiktu, ka pie mums, Latvijā, par šo jautājumu notiek daudz diskusiju, jo pat par labākajām uzskatītās Latvijas mācību iestādes nepretendē uz kādu īpaši elitāru mācību iestāžu statusu starptautiskā mērogā. Vērojams, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kuri var to atļauties, tomēr sūta savus bērnus mācīties uz augstskolām, kas atrodas Lielbritānijā vai ASV un tiek uzskatītas par prestižām globālā mērogā. Manuprāt, te jāņem vērā arī vienkārši, cilvēciski faktori. 

Pie mums vēsturiski ir iesakņojusies tāda pārliecība, ka Rīga – tas ir Latvijas centrs visās nozīmēs, un ļoti spēcīga ir pārliecība, ka, lai gūtu vispār jebkādus panākumus dzīvē, noteikti ir jādodas no reģiona uz Rīgu. Protams, ir jomas, kur viss nozīmīgākais tiešām koncentrējies Rīgā, taču izglītība pie tādām jomām vairs nepieder. Tomēr no stereotipiem vienmēr ir grūti atteikties.

Vēl viena būtiska lieta ir tā, ka Latvijā samazinās studentu skaits, un tagad katra augstskola cīnās par studentiem, kā nu mācēdama. Tāpat jāņem vērā arī tas, ka, piemēram, darba devēji pašsaprotami vēlas prognozējamību. Lielākā daļa no tiem cilvēkiem, kas šobrīd ieņem atbildīgus amatus, paši ir mācījušies kādā no Rīgas augstskolām, tajā skaitā arī tāpēc, ka citas iespējas viņiem bija tikai ierobežoti pieejamas. Pašu studiju pieredzes rezultātā šīs Rīgas augstskolas viņiem ir zināma un pārbaudīta vērtība, un aptuveni ir skaidrs, ko var sagaidīt no šo Rīgas augstskolu absolventiem. Vēl, protams, ir jāņem vērā arī vienas augstskolas vai pat vienas fakultātes absolventu savstarpējās solidaritātes fakts. Absolventi visi ir kaut kādā ziņā savējie, bet savējiem vienmēr tiek dota priekšroka un savējiem arī vairāk uzticas. Visi šie faktori tad arī veido to kopējo attieksmi, bet par sliekšanos elitisma virzienā es to nedēvētu, drīzāk tā ir netaisnīga un aizsprieduma attieksme.

No uzņēmējiem bieži nākas dzirdēt, ka augstskolu absolventi neattaisno ar viņiem saistītās cerības, nav gatavi reālajam darbam, izvirza pārmērīgas prasības darba devējam, un ir dzirdētas vēl daudzas citas sūdzības. Jūs pats esat arī uzņēmējs, tāpēc jums ir visas iespējas izvērtēt situāciju no abām pusēm – gan no augstskolas, gan no biznesa vides skatpunkta. Kāda ir realitāte – uzņēmēji gaida no jauniešiem pārāk daudz? Augstskolu mācību programmas ir atrautas no reālās dzīves?

Te būtu vietā atcerēties vācu zinātnieka Aleksandra fon Humbolta deklarētos principus par to, kas ir universitātes un kam tās ir nepieciešamas. Praktiskās zināšanas, protams, var iegūt kā vidējā, tā arī augstākajā mācību līmenī, tomēr tikai universitātes nodrošina specifiskas zināšanas par pašu mācību procesu, par zinātniskajiem pētījumiem un tikai universitātes nodrošina vēl virkni citu, tikai augstākajai izglītībai raksturīgu lietu. Runājot par profesionālo izglītību, akadēmiskās programmas ietvaros, parasti četros gados, visbiežāk nav iespējams panākt to, lai cilvēks, kuram pirms tam nav bijis nekādu priekšzināšanu, jau pilnībā pārvaldītu profesiju. Tas diemžēl ir fakts, ar kuru darba devēji bieži nerēķinās.

Rezultātā darba devējiem bieži vien vērtīgāks ir tehnikuma vai koledžas absolvents, kurš prot strādāt pie darbagalda, nekā biznesa vadības bakalaurs, kurš pie darbagalda nekad dzīvē nav stāvējis. Augstskolu absolventiem ir plaša vispārīgā izglītība, taču bieži vien trūkst kādu ļoti konkrētu zināšanu par to vai citu uzņēmējdarbības veidu. Šādas zināšanas akadēmisko programmu ietvaros iemācīt, protams, var, taču tad mācību kurss ilgtu nevis četrus, bet septiņus vai pat visus desmit gadus. Biznesa vadība jau arī nozīmē vadīšanu un organizēšanu, un tam studenti arī tiek gatavoti. Vienīgi jāņem vērā, ka uzreiz pēc studijām jaunietim diezin vai kāds uzticēs vadošu amatu, ja nu vienīgi šī jaunieša paša tēva, mātes vai citu radinieku ģimenes uzņēmumā. Attiecīgi šīs, kā jūs teicāt, jauniešu pārmērīgās prasības darba devējiem attiecībā uz atalgojumu, uz ieņemamajiem amatiem tā arī paliek nepiepildītas, nereti novedot pie pamatīgas vilšanās.

Tomēr tajā pašā laikā, it īpaši, ja pastāv abpusēja ieinteresētība kā no augstskolas, tā darba devēju puses, vēlmes ir iespējams diezgan labi saskaņot vai vismaz iztikt bez abpusējas vilšanās. Piemēram, Vidzemes Augstskolas biznesa vadības virziena bakalaura studiju studentiem ir četras prakses, pa vienai katrā kursā, un absolventu aptaujas liecina, ka ir augsts darbu veiksmīgi atradušo studentu procents, turklāt ne tikai tas. Daudzi jaunieši sāk strādāt jau mācību laikā, un tas notiek, galvenokārt pateicoties šīm praksēm. Ceturtajā kursā jau ir maz tādu studentu, kuri nestrādātu vai vismaz nezinātu, kur viņi strādās pēc diploma saņemšanas. Tā arī ir viena no reģionālo augstskolu priekšrocībām – mēs varam šīs prakses nodrošināt, piedalīties interešu un vēlmju saskaņošanā.
Kopumā prakses ir ļoti nozīmīgas, bet akadēmiskās programmas tādas neparedz, jo studenti tiek virzīti galvenokārt tikai un vienīgi pa zinātnes ceļu, un te veidojas tādas, manuprāt, dīvainas situācijas, kad augstākajās mācību iestādēs par uzņēmējdarbības virzienu atbild cilvēki, kas reālajā uzņēmējdarbībā nekad nav strādājuši, nav biznesā darbojušies kaut vai tikai vienu dienu. Cilvēki, kas profesora līmenī pasniedz uzņēmējdarbību, nekad nav vadījuši nevienu uzņēmumu, nekad un neko nav pārdevuši kā uzņēmēji.

Vēl viena problēma ir tā, ka augstskolu beidzēji tā īpaši nemaz neraujas sākt savu uzņēmējdarbību. Tiek uzskatīts, ka Latvijā, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas valstīm, ir samērā maz jauno uzņēmēju. Kur ir problēma šajā gadījumā?

Es nedomāju, ka var nosaukt kādu vienu konkrētu problēmu, kaut vai tās pašas izglītības sistēmas nepilnības. Piemēram, šeit, Valmierā, ir tāda unikāla situācija, ka pilsētā ir vairāk darba vietu nekā iedzīvotāju, turklāt visu iedzīvotāju, ieskaitot bērnus un pensionārus. Šim faktam vajadzētu ievērojami sekmēt jauniešu interesi par uzņēmējdarbību, taču biznesa inkubatorā iesaistās galvenokārt jaunie uzņēmumi no citām pilsētām. Valmierieši – Vidzemes Augstskolas studenti un absolventi – daudzos gadījumos vienkārši nav ieinteresēti sākt uzņēmējdarbību, ja viņiem nav īpašu grūtību atrast normāli atalgotu darbu un viņi apzinās, ka pašu veidota uzņēmējdarbība to pašu ienākumu līmeni nodrošinās, ja vispār nodrošinās, tikai kaut kad tālākā nākotnē. Arī no labklājības rodas problēmas, tajā skaitā tāda problēma, ka cilvēki nav motivēti uzsākt savu uzņēmējdarbību, tikai to parasti tā īpaši neuzsver. Daudzviet citur Latvijas reģionu pilsētās un novados problēma savukārt ir tajā, ka cilvēki brauc no šiem reģioniem projām, samazinās iedzīvotāju skaits, un izglītotiem jauniešiem visbiežāk nav nekādas motivācijas šajos reģionos palikt, nemaz nerunājot par uzņēmējdarbības sākšanu. Daudzviet Latvijā uzņēmējiem ir problēmas gan ar darbinieku atrašanu, gan ar preču vai pakalpojumu noietu.

Turklāt nevar apgalvot, ka Latvijas likumdošana būtu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem draudzīga. Dažādu prasību ir nesamērīgi daudz, un tās kļūst tikai stingrākas, bet uzraugošās un kontrolējošās institūcijas ir tendētas nevis uz uzņēmēju atbalstīšanu, bet gan uz represijām. Ja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbības efektivitātes rādītājs ir auditu rezultativitāte, kas nozīmē, ka tik vai tik procenti pārbaužu ir noslēgušās ar nodokļu uzrēķinu, tad tas ir galīgi šķērsām. Bet VID tā rīkojas, jo zina, ka uzņēmējiem bieži vien nav laika iet un karot par savu taisnību, viņam ir jāstrādā, un uzņēmējs samaksās nodokļu uzrēķinu nevis tāpēc, ka būtu ko pārkāpis, bet gan tāpēc, ka tikmēr, kamēr viņš pierādīs savu taisnību, viņš neizdarīs citas svarīgas lietas un beigās zaudēs vēl vairāk nekā zaudēs, samaksājot to netaisnīgo sodu. Rezultātā Latvijas valsts zaudē konkurences cīņā par uzņēmējiem, jo uzņēmumiem, no biznesa vides nosacījumu viedokļa raugoties, izdevīgāk ir nodibināt uzņēmumu Igaunijā vai pat Baltkrievijā. 

Es arī teiktu, ka man kā pasniedzējam pastāv mentāla problēma – no vienas puses, es aicinu savus studentus nebaidīties sākt uzņēmējdarbību, cenšos iedrošināt viņus, bet, no otras puses, labi apzinos arī grūtības. Pat ja tu visu savā biznesā dari absolūti godīgi un caurspīdīgi, pie mums neviens un nekad nevar garantēt, ka pēkšņi kāda no kontrolējošajām iestādēm neizdomās, ka tieši tu esi likumpārkāpējs, un nesāks, kā tautā saka, rakt zem tevis, turklāt ar centību, kurai varētu atrast daudz labāku pielietojumu. Kopumā tas ir attieksmes un ekonomiskā izdevīguma jautājums, un, ja attieksme ir slikta, bet ekonomiskais izdevīgums ir apšaubāms, tad tu vai nu neveido savu biznesu vispār, vai arī reģistrē savu uzņēmumu tur, kur attieksme ir normāla, bet izdevīgums – lielāks. 
Ir jau vēl arī tas, ka nav iespējams kļūt bagātam, no mājas, tas ir, Latvijas valsts, iznesot vairāk, nekā tajā kāds ienes iekšā. Valsts pienākums ir nodrošināt visu iespējamo, lai šī procesa galveno sastāvdaļu – eksportu – veicinātu maksimāli intensīvā veidā. Ja būs uzņēmējdarbībai labvēlīga, konkurētspējīga vide, ar pārējo uzņēmēji paši tiks galā. Taču pusbandītus, kuri cenšas krāpties un zagt visos iespējamos veidos, es neuzskatu par uzņēmēja vārda cienīgiem, un šādi pusbandīti Latvijas valstij ir jāķer, jāsoda un viņiem jāaizliedz turpmāk tuvoties biznesam uz mūžīgiem laikiem. Kaut kas šajos virzienos, protams, tiek darīts, taču daudzkārt par maz. 

Raksturojāt Latvijas uzņēmējdarbības vides trūkumus, taču ir arī priekšrocības?

Protams. Es saviem studentiem vienmēr saku, ka no uzņēmējdarbības nav jābaidās. Ceļš no algota darbinieka līdz uzņēmējam ir tāds sava veida vienvirziena ceļš, un tie cilvēki, kas kļuvuši par uzņēmējiem, pēc tam ļoti reti atgriežas algotā darbā. Pat neveiksmes gadījumā viņi dibina atkal jaunus uzņēmumus. Būt par uzņēmēju – tas ir sava veida azarts, tas ir arī cits sociālais statuss nekā algotam darbiniekam.

Šeit gan jāpiebilst, ka tādu strauju veiksmes stāstu, it īpaši klasiskajā biznesā, ir ļoti maz, pamatā tam, lai veiksmīgi attīstītu savu uzņēmumu, tomēr ir sistemātisks, ilgstošs darbs. Turklāt jaunajai paaudzei, arī mūsu studentiem, bieži šķiet, ka viņiem ir kāda oriģināla, unikāla ideja, kāda izcila biznesa iecere, kas ļaus iekarot visu pasauli, tomēr parasti šīs idejas un ieceres ir, teiksim tā, jēlas. Tādēļ mans padoms būtu sākotnēji attīstīt biznesu paralēli algotam darbam. Ja nu bizness neizdosies, tad nepaliksiet bez iztikas līdzekļiem! Tikai tad, kad ir skaidrs, ka izvēlētais biznesa projekts ir reāli īstenojams un apliecina savu ienesīgumu, var atteikties no algota darba un pilnībā pievērsties uzņēmējdarbībai.