Jebkādi mēģinājumi apturēt globalizāciju jau ir novēloti

Rīgā, uzstājoties konferencē Eiropa. Pēc 100 pirms (Europe. After 100 Before), jūs teicāt, ka Baltijas valstis patiešām bijušas varones, pārvarot starptautisko finanšu krīzi, kas sākās 2008. gadā. Tajā pašā laikā Polija bija viena no nedaudzajām valstīm Eiropā, kas šo krīzi pārvarēja gandrīz nesāpīgi. Kā Polijai tas izdevās?

Šo notikumu laikā mēs, Polijas iedzīvotāji, būtībā bijām veiksminieki, jo Polija nekad nav bijusi galamērķis lielam apjomam ārvalstu kapitāla. Polijas ekonomikā ārvalstu kapitāla daļa bija samērā neliela, salīdzinot ar kopējo ekonomikas apjomu. Sava nozīme bija arī tam, ka mūsu banku regulators sāka rīkoties agrāk nekā banku regulatori pārējās mūsu reģiona valstīs. Kad sākās globālā mēroga krīze, no Polijas aizplūstošā kapitāla apjomi nebija lieli, un šis kapitāla aizplūšanas process nespēja būtiski ietekmēt Polijas ekonomiku atšķirībā, piemēram, no Latvijas ekonomikas. Tāpēc mēs arī necietām no kapitāla aizplūšanas. Polijas ekonomika krīzes laikā cieta no starptautiskās tirdzniecības apjomu samazināšanās. Šo problēmu savukārt palīdzēja ievērojami samazināt tas, ka mums ir sava nacionālā valūta ar tā dēvēto peldošo kursu. Brīdī, kad sākās krīze, Polijas zlota kurss jūtami kritās, un kursa krišanās pasargāja eksportētājus no tādiem zaudējumiem.

Kopumā es uzskatu, ka Polijas makroekonomiskā politika 2008. gada krīzes laikā bija pārdomāta, tomēr nevar noliegt, ka mums, tas ir, Polijai, arī vienkārši paveicās. Divus gadus pirms krīzes sākuma mēs apstiprinājām ļoti svarīgus un vērienīgus ekonomikas fiskālās stimulēšanas pasākumus, kuru pozitīvais efekts sāka izpausties apmēram vienlaikus ar krīzes sākumu. Attiecīgi arī atbilde uz jūsu jautājumu ir – laba ekonomiskā politika, Polijas ekonomikas apmēri, sava valūta, kas tobrīd bija ļoti svarīgs faktors, kā arī vienkārši veiksme.

Polija nav eirozonas dalībvalsts, un jūsu valsts amatpersonu izteikumi liecina, ka arī īpaši nesteidzas par tādu kļūt. Jūsuprāt, tas ir pareizi vai nepareizi?

Attiecībā uz ekonomiskajiem argumentiem par labu Polijas dalībai eirozonā es uzskatu, ka tie ir samērā pārliecinoši. Eirozona ir kļuvusi ievērojami stabilāka nekā bija pirms dažiem gadiem, un tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka eirozona sabruks, vienkārši nav taisnība. Viņi kļūdās. Valūtas savienība, kurai ir sava centrālā banka, nevar sabrukt. Tā var būt stabilāka vai nestabilāka, vairāk veiksmīga vai mazāk veiksmīga, taču sabrukt tā nevar. Vairākas mūsu reģiona valstis ir pierādījušas, ka eiro ieviešana nav katastrofa, bet gan nodrošina papildu stabilitāti tautsaimniecībā.

Vēl viens aspekts gan ir politiskie argumenti, no kuriem galvenais skan, ka eiro ir integrācijas virzītājspēks. Tā sabiedrības daļa, kura atbalsta dziļu Eiropas Savienības (ES) ekonomisko un politisko integrāciju, vēlas pievienoties eirozonai, savukārt tie cilvēki, kas pret šādu integrāciju ir noskaņoti skeptiski, to nevēlas. Polijas pašreizējās varas iestādes pret dziļu ES integrāciju, pret visu šādas integrācijas projektu kopumā un attiecīgi arī pret dalību eirozonā izturas ar skepsi, zināma loma ir arī iepriekš pieminētajai pieredzei krīzes laikā, kā arī visam Polijas un ES attiecību kopumam. 

Iespējamā dalība eirozonā tātad ir daļa no daudzviet aktuālā jautājuma, kādā virzienā mēs ejam – pretī Eiropas Savienotajām Valstīm, vai tomēr paliekam pie neatkarīgu valstu Eiropas?

Šis jautājums vairāk tomēr ir vārdu spēle. Es uzskatu, ka Eiropa nekad nekļūs par Eiropas Savienotajām Valstīm kaut vai savas vēstures dēļ. Vācieši nekad nepārstās būt vācieši, franči nekad nepārstās būs franči, poļi nekad nepārstās būt poļi, un latvieši nepārstās būt latvieši. Apvienotā Eiropa vienmēr būs dažādu tautu, atšķirīgu kultūru un daudzu valstu savienība. Taču, ja mēs paskatāmies globāli, pat Eiropas lielākās ekonomikas, piemēram, pat Eiropas ekonomiskā līdere Vācija, ir samērā nelielas, salīdzinot ar tādiem gigantiem kā ASV vai Ķīna. Vienīgais veids, kā ekonomiski pilnvērtīgi konkurēt ar šīm lielvarām globālā mērogā, ir Eiropas ekonomiskā integrācija, un Eiropu iet šajā ekonomiskās integrācijas virzienā būtībā piespiež kopējā starptautiskā situācija. Tomēr es vēlreiz atkārtošu, ka ciešāka integrācija nenozīmē Eiropas Savienoto Valstu parādīšanos, tā nozīmē visas Eiropas kopumā un katras ES dalībvalsts atsevišķi starptautiskās konkurētspējas palielināšanos.

Tas gan neattiecas uz jūsu jautājumu, bet es gribētu piebilst, ka mēs, es domāju Poliju un Latviju, piederam pie reģiona, kas sastāv no samērā jaunām valstīm. Tieši valstīm, jo mūsu tautu vēsture, protams, ir daudzkārt senāka. Un tā ir svētība, savā ziņā tā ir pat Dieva dāvana, ka mums ir Eiropas Savienība. Ir grūti pat iztēloties, kas notiktu ar mūsu valstīm, ja šādas Eiropas Savienības nebūtu, bet jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka mums klātos daudz, daudz grūtāk. Šī iemesla dēļ es uzskatu, ka mums vajadzētu pret ES izturēties vismaz ar cieņu, nevis pakļaut ES kritikai. Manuprāt, apvienotā Eiropa ir pelnījusi cieņu.