Patlaban ir nepieciešama prasme gudri vienoties. Intervija ar Aigaru Rostovski

LTRK ir paudusi gatavību diskutēt par nodokļu sistēmas pilnveidošanu. Kādi ir būtiskākie jautājumi, kam aicināt pievērst uzmanību?

Mēs, LTRK, uzskatām, ka diskusijai jāvirza uz nodokļu sistēmas evolūciju, saglabājot pozitīvo, kas ir nodokļu sistēmā, un izlabojot kļūdas. Piemēram, labā lieta, kas ieviesta līdz ar nodokļu reformu, ir uzņēmumu ienākuma nodokļa 0% likme reinvestētajai peļņai. Mēs arī uzskatām, ka nodokļu likmes nevajadzētu paaugstināt. Patlaban ir daudz diskusiju par mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) režīmu un par dažādiem citiem līdzīgiem nodokļu režīmiem. Es uzskatu, ka arī MUN vajadzīga evolūcija. MUN režīms radās globālās krīzes laikā. Tas tika sagatavots un ieviests steigā, un nevar noliegt to, ka MUN režīmā ir nepilnības, kas ir ļāvušas to izmantot negodīgi. Tagad ir jānovērš tas, ka MUN režīmu izmanto tam, lai konkurētu ar parastajā nodokļu nomaksas režīmā strādājošajiem uzņēmumiem. Turklāt tagad, kad jau kopš krīzes pagājuši aptuveni desmit gadi, situācija Latvijā ir gluži cita nekā krīzes laikā. Es uzskatu, ka MUN režīms ir jāfokusē uz tādiem cilvēkiem, kuri sniedz, piemēram, grāmatvedības, informācijas tehnoloģiju, biznesa konsultāciju vai citus pakalpojumus, respektīvi, kuri paši pelna sev iztiku ar savu darbu, "strādājot paši sev", un MUN režīmam jābūt maksimāli vienkāršam.  

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš savā gadumijas runā uzsvēra, ka Latvijas attīstības virziens ir ceļš uz Ziemeļvalstu labklājības līmeni. Kā vērtējat šādu redzējumu?

Nenoliedzami Ziemeļvalstīs ir daudz kas labs, taču objektīvā realitāte ir tāda, ka nevar vienu padarīt par citu, respektīvi, ir jāapzinās tas, ka Ziemeļvalstu iedzīvotāju gēnos un Latvijas iemītnieku gēnos iekodētā mentalitāte ir atšķirīga. Ziemeļvalstu modelim ir dziļas vēsturiskas saknes, kas ir saistītas ar dabas apstākļiem, – senatnē ziemeļos dabas apstākļi bija tik skarbi, ka neviens cilvēks vienatnē vai arī tikai kopā ar savu ģimeni vispār nevarēja fiziski izdzīvot. Lai izdzīvotu, visi cilvēki bija spiesti savstarpēji kooperēties, turklāt vēl ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka ziemeļos izdzīvot varēja vienīgi tad, ja cilvēki ne tikai kooperējās, bet arī iemācījās rīkoties tā, ka savstarpēji cits uz citu var paļauties un cits citu nepiemānīt. Prasme sadarboties un būt atbildīgiem kļuva par izdzīvošanas pamatu. 

Ziemeļvalstīs radās modelis, ko dēvē par tādu horizontālās sadarbības "ķēdi", kurā visi posmi ir vienlīdzīgi – gan vienlīdz nozīmīgi savu interešu ziņā, gan arī vienlīdz atbildīgi?

Jā, un vēsturiskās pieredzes rezultātā šis koncepts – "sadarboties un citam citu nepievilt" – ir iekodēts dziļi Ziemeļvalstu iedzīvotāju gēnos, turklāt arī tagad, XXI gadsimtā, Ziemeļvalstu sabiedrībā tas joprojām funkcionē. Savukārt Baltijā dabas apstākļi pat senatnē nebija tik ekstrēmi kā Skandināvijā, un līdz ar to te, Baltijā, cilvēki varēja fiziski izdzīvot vienatnē vai arī tikai savas ģimenes lokā. Tā rezultātā izveidojās tāds plaši izplatīts modelis kā dzīve viensētās, un mēs arī mūsdienās redzam, ka Latvijas iedzīvotāju gēnos viensētnieka mentalitāte ir iesakņojusies ļoti dziļi un sava viensēta tiek vērtēta ļoti augstu. To apzinoties, mūsu valstij jāveido pašai savs attīstības modelis, un, iespējams, Latvijai, Igaunijai un Lietuvai jāveido savs kopīgais Baltijas modelis.

Ko aizgūt no Ziemeļvalstīm Latvijai tomēr būtu lietderīgi?

Tas, ko mūsu valstij vajadzētu aizgūt no Ziemeļvalstīm, ir tur pastāvošā izpratne par resursu sadali. Ziemeļvalstīs resursi, kas ir jāatvēl kopējam sabiedrības labumam, tiek sadalīti caurspīdīgi, atbildīgi un pēc iespējas taisnīgāk. Piemēram, Ziemeļvalstīs ir augstas nodokļu likmes un kopumā no nopelnītās naudas liela daļa tiek samaksāta dažādos nodokļos, taču ir arī efektīva un taisnīga nodokļos iekasētās naudas sadale tādām visai sabiedrībai svarīgām jomām kā, piemēram, izglītība, veselības aprūpe, sociālais atbalsts un autoceļu uzturēšana.

Esmu runājis ar sociologu Arni Kaktiņu par dažādām aptaujām, un mēs esam secinājuši, ka tad, ja Latvijas iedzīvotājiem pasaka – "Ieviešam Latvijā Ziemeļvalstu modeli", daudzi iedzīvotāji saka – "Jā, Ziemeļvalstu modelis ir lielisks, mums Latvijā arī vajag Ziemeļvalstu modeli", taču tad, kad jau tiek runāts par konkrētām šī modeļa detaļām, Latvijas iedzīvotāju attieksme kļūst daudz skeptiskāka. Mūsu valsts iedzīvotāji uzskata, un pamatoti, ka Latvijā joprojām ir problēmas ar nodokļos iekasētās naudas efektīvu un taisnīgu sadali, un daudzi cilvēki saka tā: "Labāk piemērojiet zemas nodokļu likmes un atstājiet pēc iespējas vairāk naudas mums mūsu rokās, un mēs paši iztērēsim savu naudu tam, kam vajadzēs un kad vajadzēs, jo mēs neuzticamies nodokļos samaksātās naudas sadalītājiem."

Jā, tā ir, daudzi mūsu valsts iedzīvotāji ir pauduši neticību tam, ka viņu apzinīgi veiktie nodokļu maksājumi garantēs viņiem veselības aprūpi un sociālo atbalstu tad, kad tas būs nepieciešams. Vai ir iespējams šo skepsi mazināt?

Ja mūsu politiķi un ierēdņi spēs ilgtermiņā parādīt, ka spēj taisnīgi, efektīvi un caurspīdīgi sadalīt to naudu, ko nodokļos samaksā uzņēmēji, tad ir iespējamas pozitīvas pārmaiņas. Te es gribu uzsvērt, ka ir tikai viena iedzīvotāju grupa, kas uztur šo valsti un piepilda valsts budžetu ar naudu, un šī grupa ir uzņēmēji! Uzņēmēji rada darbavietas, ražo preces, izstrādā pakalpojumus, pārdod preces un pakalpojumus, un tad līdz ar dažādu nodokļu maksājumiem, to vidū arī ar tiem nodokļu maksājumiem, kas piesaistīti darbinieku atalgojumam, uzņēmēju nopelnītā nauda nonāk valsts budžetā. Nav cita varianta – vienīgi tad, ja politiķi un ierēdņi spēs katru nodokļos iekasēto eiro izlietot gudri, pārskatāmi un efektīvi, mūsu sabiedrības gatavība uzticēt nopelnīto naudu valsts budžetam un tā sadalītājiem palielināsies. Tikmēr, kamēr nodokļos samaksātā nauda tiks tērēta nesaprotami un nereti arī neefektīvi, Latvijas iedzīvotāji turpinās uzskatīt, ka labāk ir maksāt nodokļos pēc iespējas mazāk naudas un pašiem ar saviem finanšu līdzekļiem apmaksāt, piemēram, vizīti pie ārsta un izglītību gan sev, gan saviem bērniem. 

Kā jūs komentētu ar veselības aprūpes finansēšanu saistītos strīdus, kuros ir daudz aizvainojuma, – pacientus aizvainojuši ārsti, ārstus – politiķi, turklāt arī paši mediķi cits citu ir aizvainojuši?

Pēdējā laikā Latvijas valsts budžeta apjoms nav samazinājies, tieši pretēji. Iedzīvotāju Latvijā ir kļuvis mazāk. Veselības aprūpes jomai finansējums jau iepriekš ir palielināts. Tātad kopumā veselības aprūpē naudas ir vairāk, bet potenciālo pacientu skaitliski ir mazāk, tomēr veselības aprūpes jomas pārstāvji apgalvo, ka finansiālā situācija aizvien pasliktinās. Līdz ar to rodas loģisks jautājums: kur paliek tā nodokļos samaksātā nauda, kas nonāk veselības aprūpes sistēmā? Uz šo jautājumu līdz šim nav precīzas, detalizētas atbildes. 

Taču, ja jau tiek runāts par Ziemeļvalstu modeļa ieviešanu Latvijā, tad ir jāpanāk daudz lielāka atklātība un par veselības aprūpes jomu atbildīgajām personām ir jāsniedz precīzs, detalizēts izklāsts par to, kā tiek izlietota tā nodokļos samaksātā nauda, kas nonāk veselības aprūpes sistēmā, turklāt ir vajadzīgs arī izvērtējums, vai šī nauda tiek izlietota pietiekami efektīvi. 

Sacījāt, ka Latvijai jāveido pašai savs attīstības modelis. Vai tas jāveido, balstoties uz jūsu pieminēto, latviešiem raksturīgo viensētnieku mentalitāti?

Pastāv viedoklis, ka Latvijai jābūt pilnīgi pašai par sevi, bet, manuprāt, tā ir pārāk ekstrēma galējība.