Kā tapa ideja veidot šādu projektu?
Mans ikdienas darbs ir biedrībā Rīgas pilsētas Rūpju bērns, kurai šogad svinam 25 gadu jubileju. Biedrība sniedz sociālos pakalpojumus cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Neskatoties uz to, ka šobrīd ir izteikts darbaspēka trūkums Latvijā, lielākā daļa cilvēku ar invaliditāti ir bez darba. Pat Valsts nodarbinātības aģentūras dati liecina, ka ir 7800 bezdarbnieku ar invaliditāti, kas meklē darbu. Savukārt darba devēji kaut kādu apstākļu dēļ neņem šos cilvēkus darbā. Mūsu mērķis, veidojot kafejnīcu, bija rādīt piemēru, ka cilvēki ar invaliditāti var veiksmīgi un forši strādāt, tikai nepieciešami zināmi vides un citu apstākļu pielāgojumi.
Kādi tie ir?
Vide, infrastruktūra, ļoti bieži kaut kādas nebūtiskas lietas – viens pakāpiens, paaugstinājums, šauras durvis vai neaprīkota tualete – ir šķērslis cilvēkiem ar invaliditāti, lai nokļūtu darbavietā. Lai veiksmīgi strādātu, ir jāatrod ergonomiskāki risinājumi, mūsu gadījumā kases sistēma ir aprīkota ar piktogrammām un mēs pieņemam tikai bankas kartes, mums ir regulējams darba virsmu augstums darba galdiem un atsevišķas lietas, kas konkrētiem darbiniekiem ir nepieciešamas, lai viņi varētu veikt savu darbu. Protams, svarīgākais ir attieksme un apmācība, ievadīšana darbā, kas bieži vien cilvēkam ar invaliditāti ir pirmā darbavieta, un viņi nezina, kā integrēties, iekļauties un kā nolasīt, kas viņiem jādara, no pusvārda. Tā rezultātā ir ļoti, ļoti būtiski precīzi definēt uzdevumus.
Darba devējam ir jābūt izglītotam un izprotošam, lai viņš varētu šos apstākļus nodrošināt?
Ir jābūt sajūtai, ka ir vajadzīgs darbinieks. Cilvēki ar invaliditāti kā darbinieki būtībā prasa to pašu, ko jebkurš cits darbinieks, tikai papildus no darba devēja vēl rūpīgāku attieksmi. Jebkurš jauns darbinieks taču ir jāiepazīstina ar darba vidi, principiem, tradīcijām un tā tālāk. Lielākoties nevis cilvēki ar invaliditāti nevar veikt kādu darbu, bet gan neveiksmes gadījumā darba devējs, visticamāk, nav izpildījis pats savu "mājasdarbu".
Kādēļ darba devēji ir tik noraidoši pret cilvēkiem ar invaliditāti?
Nezinu, vai ir ticis veikts kāds pētījums vai darba devēju aptauja, bet mans subjektīvais viedoklis ir, ka mums trūkst labās prakses un ir tāda kā stigma un bailes. Mēs ļoti labi zinām, kā strādāt ar alkoholiķiem, zinām, ka jaunieši nostrādās vienu mēnesi un pēc algas pazudīs un ies pie nākamā darba devēja. Nodarbinot cilvēkus ar invaliditāti, ir kaut kāds nezināmais, kam jāpārkāpj pāri. Es redzu, ka cilvēki ar kustību traucējumiem un fiziskās veselības problēmām ir bez darba, bet cilvēkiem ar garīgās un intelektuālās veselības traucējumiem ir vēl grūtāk. Turklāt dažkārt intelektuālās attīstības traucējumus ir grūti nošķirt no zemas kvalitātes darba vai sliktas izglītības. Ir ļoti daudzi cilvēki, kas vispār neatklāj, ka viņiem ir kādas garīgās veselības problēmas, viņi strādā, un darba devējs nemaz par tām nezina.
Ja cilvēkam nākas ārstēties, viņš kādu laiku nav darbā un darba devējam ir jādomā, kā aizstāt šo darbinieku, iespējams, darba devējam tas var radīt sarežģījumus… Ja mēs tā skatāmies, tad jau arī nevaram ņemt darbā jaunas sievietes, jo viņas var palikt stāvoklī un doties dekrēta atvaļinājumā. Cilvēkiem var būt alerģijas, zemāka imunitāte, kuras dēļ viņi slimo un neierodas darbā. Mūsu valstī ir tiesības, kas ļauj cilvēkam slimot, un tas ir neizbēgami – katrs no mums var saslimt, neviens no tā nav pasargāts! Cilvēkiem ar invaliditāti, tai skaitā ar garīgās veselības traucējumiem, varētu būt mazāki slimošanas periodi tieši tāpēc, ka viņi ļoti baidās darbu pazaudēt un rūpējas par savu veselību. Domāju, liela daļa šo cilvēku, kam ir darbs, nemaz neuzdrīkstētos nedaudz apaukstēties un paņemt slimības lapu, un neierasties darbā, ko citi darbinieki savukārt mierīgi izmanto. Man liekas ļoti konstruktīvi, ka cilvēks pasaka – viņam laiku pa laikam var būt veselības problēmas, tad es varu nodrošināties ar plānu, kā risināt šādas situācijas. Kopš kafejnīca ir atvērta, neviens darbinieks nav kavējis darbu.
Nenoliedzami svarīgs ir cilvēcīgais aspekts, bet ko no ekonomikas viedokļa var iegūt, nodarbinot cilvēkus ar invaliditāti?
Es domāju, ka katram darba devējam ir vajadzīgi darbinieki, lai nodrošinātu darba procesu. Ekonomiski valstij ir izdevīgāk, ja cilvēki strādā, nevis tiek maksāti pabalsti. Šos izdevumus vajadzētu pārstrukturēt, lai atbalstītu darba devējus, kas vēlas dot darbvietas cilvēkiem ar invaliditāti.
Jautājot Nodarbinātības valsts aģentūrā, viņi nolasīs garu sarakstu ar atbalsta programmām un funkcijām, kuras viņi veic. Ja jūs iesiet pie cilvēkiem ar invaliditāti, viņi teiks, ka nekas nav pieejams. Taisnība ir kaut kur pa vidu, kaut kādas programmas ir, bet tās nav pareizi mērķētas. Birokrātiskais mehānisms apēd lielu daļu no tiem resursiem, kas varētu tikt izmantoti reālām darbībām.
Vai kafejnīcas klienti izjūt atšķirību, zina, ka šī ir īpaša vieta?
Es domāju, ka daļa no klientiem nāk, tieši lai apskatītos, kā strādājam, viņi ir informēti, un nav nekādu jautājumu. Ir cilvēki, kas nezinot ienāk pēc kafijas, un es domāju, ka viņi jūt, ka ir kaut kas savādāks, un ir daļa sabiedrības, kas izprot, kas ir savādāk, un ir daļa, kas neizprot. Mums, kafejnīcā strādājošajiem, šķiet, ka viss ir tieši tā, kā vajadzētu būt normālā kafejnīcā. Kafejnīcas ikdiena ir dzīvs process, un katra diena ir citāda, mums ir brīži, kad izkrīt kaut kas un saplīst, un gadās dienas, kad šādu brīžu ir vairāk nekā parasti. Mēs ļoti cenšamies, lai kafija un smalkmaizītes ir garšīgas un kvalitatīvas, cenšamies izvairīties no tā, ka cilvēki šurp nāk žēluma dēļ. Mēs gribam pateikt, ka varam strādāt, darboties un būt līdzvērtīgi. Ja tu gribi labu kafiju un garšīgu smalkmaizīti, tad nāc pie mums! Mēs ļoti ceram, ka cilvēki atgriežas ar sajūtu, ka te ir forši, mājīgi un labi.
Vai, izveidojot šo kafejnīcu, tika izmantots kāds finansiālā atbalsta mehānisms?
Kafejnīca ir saņēmusi atbalstu jeb grantu sociālās uzņēmējdarbības īstenošanai, pateicoties finanšu institūcijai ALTUM, tā rezultātā mēs varējām sākt savu darbību ar drošības spilvenu gan algām, gan apgrozāmiem līdzekļiem un inventāram. Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti būtiski, lai varētu sākt, mēģināt un darīt. Bez tāda finansējuma, iespējams, pat nebūtu bijis iespējams šo projektu izveidot.
Mūsu gadījumā finansiālais atbalsts būs pieejams gandrīz divus gadus. Šajā periodā ir jāatrod mehānisms, kā mēs strādājam patstāvīgi un kafejnīca spēj dzīvot no savas peļņas.
Kāpēc tieši kafejnīca? Šī niša tomēr ir diezgan piesātināta.
Biedrībai ir mācību konditoreja, kur apmāca jauniešus ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Taču tikai ļoti maza daļa šo jauniešu tiešām pēcāk atrod darbu, un mums bija potenciāls speciālistu loks, kas prot un ir gatavi strādāt. Gribējās, lai vieta, kur šie cilvēki darbojas, ir publiska – lai ikvienam ir iespēja atnākt, apskatīt un sajust to cilvēku ar invaliditāti strādājot, jo viens ir izveidot, piemēram, kastīšu locīšanas brigādi, kas kaut kur noslēgtās telpās strādā, bet nav kontakta ar ārpasauli. Manuprāt, svarīgi ir parādīt, ka cilvēki ar invaliditāti strādā nevis kaut kur aiz trejdeviņām sienām, bet ir tepat starp mums, dara to pašu, ko mēs, un viņiem tas izdodas!