Zaļa idille Juglas ezera un Juglas upes ielokā ar augstām debesīm, mežu
un pļavām pašā durvju priekšā — tāds ir pirmais iespaids par jauno
Juglasciemu. Vienīgais, kā te trūkst — pietiekami daudz iemītnieku, lai
nerastos Černobiļas mirušo piepilsētu sajūta.
Plānots un celts ar vērienu — ap mājām ir daudz brīvas vietas, savilkts pilns moderno komunikāciju komplekts — ūdensvads, dabasgāzes pievads, elektrolīnijas, lietus kanalizācija, optiskie kabeļi, utt., asfaltēti ceļi ar ietvēm, ko no brauktuves šķir zaļā zona, jaunās ielas skanīgi nokristītas un apgaismotas.
Teju pabeigtā pirmā kārta atrodas vistālāk no iebrauktuves un vistuvāk Juglas upes krastam — tā celta pirmā ar gudru ziņu, lai jaunos iemītniekus mazāk traucētu otrās un trešās kārtas būvdarbi, kur taps arī daudzdzīvokļu mājas līdz četru stāvu augstumam, Dienai stāsta SIA Namu būvaģentūra līdzīpašnieks Juris Rītiņš. Projekta otrajā kārtā tapšot arī tirdzniecības un pakalpojumu centrs, bērnudārzs 240 mazuļiem, trešajā kārtā — laivu piestātne, dabas takas, rotaļlaukumi. Kopumā Juglasciemā būs 300 mājokļu. Tādiem plāniem gan jāpapildina sabiedriskā transporta pieeja, jo pagaidām te vienīgais glābiņš ir personiskais braucamais.
Ciemata ēkas veidotas dažādās formu grupās, un gar Juglas upi iemērīti zemesgabali apbūvei pēc individuāliem projektiem. Agrāk šī zeme piederēja pašvaldībai, un J.Rītiņa uzņēmums to nomā par niecīgu maksu. Tagad šie zemesgabali jau ir privāti un izlikti tirgū par ievērojamu cenu.
J.Rītiņš drošina, ka applūšana ciemam nedraud — kritiskā ūdens līmeņa pacēluma robeža 2,4 metri pārsniegta ar 3,5—4,5 metru uzbērumu. Veikta pamata apzaļumošana, lai metāla žogus apaudzētu ar dzīvžogu. J.Rītiņš atklāj sapni par gājēju tiltu, kas varētu savienot Juglasciemu ar Berģiem, tomēr tādai būvei vajadzīga pašvaldības līdzdalība. Tad iedzīvotāji varētu izmantot arī 1.autobusu. Upes krasta iemītniekiem neļaušot nožogot pieeju 10 metru tauvas joslai.
Eksperti vērtē
Ilvars Metnieks, Nekustamo īpašumu attīstītāju asociācija
Šobrīd daudzus jaunos projektus Latvijā var salīdzināt ar nepilnu kurpju pāri, kur ar vienu apavu nekāda ērtā staigāšana nesanāk, un līdz pilnam komplektam daudz kā trūkst. Profesionāli un pilnvērtīgi attīstīti ciemati pie mums ir tikpat kā uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, un iemesls tam ir ne tik daudz attīstītāju knauzerīgums, cik zemā sabiedrības pirktspēja. Juglasciema autori piedāvā topošajiem iemītniekiem abas kurpes jeb pilnu servisu, drosmīgi uzņemoties risku attīstīt neapgūtu teritoriju pēc vispilnasinīgākajiem ciematvides standartiem.
Tomēr projektam ir savi riski. Trauslā ekonomiskā situācija valstī var piebremzēt otrās un trešās kārtas attīstību, kas savukārt var neļaut pietiekami ātri izveidot tik nepieciešamo sociālo infrastruktūru — bērnudārzu, lielveikalu, atpūtas zonas mājiniekiem un viesiem. Tas var kavēt piesaistīt tos iedzīvotājus, kam šie faktori ir būtiski un kas neatrodas tik tuvu Latvijas nelielās vidusšķiras augšgalam, kur katram ģimenes loceklim ir viena automašīna.
Ilze Rukšāne, ainavu arhitekte
1898.gadā angļu sabiedriskais darbinieks, parlamenta deputāts un žurnālists E.Hovards izdeva grāmatu Nākotnes dārzu pilsētas, kur ieteica apvienot pilsētas un lauku pozitīvās īpašības — radīt pilsētlaukus jeb dārzu pilsētas. To plānojuma pamatā ir vienkārša koncentrisku riņķu sistēma ar bulvāriem, parkiem, rotaļu laukumiem, sabiedrisko centru utt. Juglasciema plānošanā izmantota līdzīga shēma, tomēr sajūtas te ir kā mirušajā pilsētā. Nav ierīkoti vienojošie transporta mezgli, kas nodrošina ērtu piekļuvi. Vajadzīgs centrs komunikācijai un atpūtai. Vientulība dveš no smagnējo asfaltēto ielu tīkla, aizaugušās Juglas upes krastmalas, no metāla sieta sētām… Vides labiekārtojums atstāts novārtā pat būtiskajos arhitektoniskajos elementos — celiņos, nožogojumā, terasēs. Ja tiek piedāvāta profesionāla, vienota apjoma arhitektūra, kāpēc esam tik nevērīgi pret ārtelpu? Varu iztēloties, kā Juglas krasts pārvēršas saulainā promenādē ar zviļņiem, peldvietām, rotaļlaukumiem, tomēr tas diez vai notiks, jo te zemesgabali tiek pārdoti apbūvei.
Pēteris Bajārs, arhitekts
Privātmāju ciemati lokālā izpildījumā man parasti uzdzen pumpas. Juglasciems atšķiras, jo te pamatā ir koncepcija un simtiem labu ideju. Tiesa, ar labām idejām bruģēts ceļš uz elli.
Skaisti, ka domāts par vienotu tēlu. Radiālās ielas dod savdabīgas skatu perspektīves. Bloķētās dvīņu mājas samazina ēku ārējo virsmu un siltuma zudumus. Sabīdot mājas kopā ar aizmugures fasādēm, rodas plašuma un brīvības sajūta priekšdārzā. No katra gruntsgabala saskatāms mežs.
Tomēr, lai kā censtos, starp trim ēku tipiem kopsaucējs nav atrodams. Liekas, ka tie ir trīs dažādi projekti. Tāds pats rasols katrā ēkā — alumīnija fasādes, koka balkona durvis un plastmasas logi. Plānojumi arī nav tie izcilākie. Vietām uz tualeti jāskrien caur visu māju, citur tā paslēpta aiz garderobes durvīm. Ar starpsienām gan to viegli var labot. Mans absolūtais favorīts — Maija un Paija. Latviskā šķūņa krāsainā versija. Dvīņu māja ar vislielāko potenciālu. Askētiski un funkcionāli. Gala rezumē — par ideju pieci, par izpildījumu — trīs.