Ekonomiskās klases mājas ar vācu kvalitāti un klajuma bezpersoniskumu
Varbūt, ka laiks nebija labākais - pelēks un lietains. Varbūt arī fakts, ka Mārupes tukšie lauki joprojām asociējas ar obligātajām un neefektīvajām kolhozu rudens talkām skolnieka gados. Taču redzēt šos laukus tagad pildāmies ar mājokļu grupām, braucot apskatīt kārtējo jauno apbūves projektu, arī nebija sirdi sildoša aina.
Pilsētas mājas Mārupē, Māliņu ielā 11a
- Attīstītājs: Hansa-Bau
- Arhitekts: Ronalds Nikels
- Ģenerāluzņēmējs: Hansa-Bau
- Finansētājs: Hansa-Bau
- Mājokļu skaits: 10
- Dzīvokļu platība: 193 m2
- Dzīvokļu cena: no 298 600 līdz 329 700 eiro
- Plānots nodot ekspluatācijā: 2007.gada decembrī
Auksti bezpersoniskas
Ēkām it kā vajadzētu piešķirt vietai raksturu, taču reizēm rādās, ka tās vēl vairāk pasvītro vietas bezpersoniskumu. Klajums ar tām izskatās vēl kailāks un aukstāks. Varbūt tā tas ir ar neapdzīvotām ēkām. Taču tai nebūtu jābūt likumsakarībai, jo pa retam kāda arhitektoniski veiksmīgāka kolonija demonstrē, ka jaunā apbūve var būt arī ainu bagātinoša, nevis dīvains svešķermenis.
Attīstītāja Hansa-Bau 10 ēkas Mārupē, Māliņu ielā 11a, pamīšus ar baltu un pelēku ķieģeļu apdari, kas pakavveidā izvietotas klajumā un savienotas ar garāžām, iederas Mārupes ekonomiskajā klasē. Tas ir redzams, taču runa nav pat par kvalitāti, jo, kā ar entuziasmu stāsta attīstītāja pārstāve, ēkas ir "100% vācu", pieņemot, ka vāciskais ir ekvivalents solīdai kvalitātei. Tām ir vācu materiāli, garantijas un pat celtnieki. Pamati esot ļoti pamatīgi. Tas, kas akcentē namu ekonomisko raksturu, ir drīzāk arhitektoniskas fantāzijas un konteksta izjūtas trūkums.
Lego spēles
Desmit ēkas ir kā no Lego spēlītēm vai saliekamo būvju katalogiem - slīpiem jumtiņiem, uz pagalmu vērstie lodziņi mazi (otrā pusē gan lieli), pilnīgi bez kontakta ar vidi. Pie priekšrocībām var minēt vienkāršo, diezgan plašo un pārskatāmo iekšējo plānojumu. Kā tādu ekonomiskās klases niķi var pieminēt marmora palodzes.
Ja šajās mājās kādreiz dzīvos bērni, viņiem droši vien pa reizei patiks parāpelēt pa ēkām pieguļošo garāžu jumtiem, īpaši jau ņemot vērā, ka projektā nav atrasta vieta bērnu rotaļlaukumam. Kad viņi vēros apkārtni, cerams, ka viņu skatam jau atklāsies paaugušies koki un apdzīvota aina, kompensējot daudziem Mārupi veidojušajiem arhitektiem nepiemītošo iztēli.
Ekspertu viedoklis
Uldis Lukševics, arhitekts
Mārupes nomalē selfmade attīstītāji kā vienīgo atskaites punktu un kvalitātes rādītāju ir pieņēmuši "vācu kvalitāti", neņemot vērā to, ka katrā nācijā ir labi, vidēji un slikti sava amata meistari. Šoreiz labie nav trāpījušies.
Drūma paskata it kā privātmājas, noliktas cieši blakām viena otrai, sajūdzot kopā ar garāžu apjomiem. Mazi, sarūtoti PVC logi, sienas un griesti nolīmēti ar grubuļaino tapeti, otrā stāva guļamistabas iesegtas ar lētāko iespējamo paklājveidīgo materiālu. Mājas izvietotas U veidā ap plānoto asfaltēto ceļu, neplānojot vietu bērnu spēļu laukumam. Kopējais un atsevišķo ēku plānojums un ārējais izskats novienkāršots līdz pakāpei, kad kļūst absolūti neinteresants un atliek runāt tikai par ēku pamatiem, kas esot iebūvēti Mārupei neraksturīgi pamatīgi. Un tas viss komplektā ar attīstītāju neviltotu lepnumu par vācu valodā rakstītajiem garantijas sertifikātiem. Šis globalizācijas piemērs mani nemaz neiepriecina.
Reinis Liepiņš, arhitekts * *
Iespējams, ēkas pašas par sevi ir kvalitatīvas, un solītā piecu gadu garantija ir laba lieta, un izdaudzinātā vācu kvalitāte arī. Ēku arhitektoniskais veidols normāls, arhitektūras kā būvmākslas gan tur nav, toties ilgākā laika periodā varētu nekaitināt. Tas arī galvenais, kas no tāda standartprojekta tiek prasīts.
Tomēr šinī gadījumā svarīgāka par pašām ēkām ir vides kvalitāte un apkārtesošo ēku konteksts. Mārupes Rožu ielas apkārtnes apbūvi uztveru ka svešķermeni Pierīgas ainavā. Primitīvā, nepārdomātā pilsētbūvniecība (tas attiecas arī uz jaunuzbūvētajām 10 ēkām), guļbūves vienā mikslī ar paraugiem no amerikāņu vai poļu māju katalogiem, turklāt ne tiem labākajiem. Ainava varētu uzlaboties pēc gadiem, kad koki paaugsies un kaimiņa dzīve nebūs kā uz delnas.
Juris Lasis, arhitekts * *
Daudzviet nepabeigtu, iesāktu, vēl tikai uz papīra zīmētu projektu starpā redzētais ir gandrīz pabeigts, un katram ir iespēja to apskatīt dabā. Nav slikta iecere veidot tipveida dzīvojamo vienģimeņu apbūvi. Nav slikta iecere izmantot jau gadiem atstrādātas tehnoloģijas, kas saistītas ar šādas tipizētas apbūves ražošanu un uzstādīšanu. Redzētā "komūna" varētu būt labs piemērs, bet dažos aspektos iztrūka arhitekta (paskaidrojuma rakstā minēts vācu izcelsmes) klātbūtne. Kopējais zemesgabals pietiekami plašs, lai ziemeļu pusē neatstātu teritorijas ēnā nīkstošam zālājam ar nelielu flīzēm segtu laukumiņu. Šādā veidā būtu iespējams iegūt lielāku attālumu starp ēku garenfasādēm. Apbūves galā esošās ēkas izceļas ar plašu zemesgabalu un labu orientāciju, grūti gan izskaidrojama arhitekta iecere veidot tumšus un necaurstaigājamus kaktus, kur kaimiņēkas automašīna rīvējas gar gala namu ieejām. Kopumā būtu patīkamāka sajūta, ja ēku pirmie stāvi atrastos mazliet augstāk par piebraucamo ceļu, ar iespējamu reljefu dārza daļā. Ja pagalma vidusdaļā ir iecere veidot apstādījumus, pagalma logi varēja būt lielāki, padarot mājokļus gaisīgākus un mīlīgākus. Uzslavu ir pelnījuši plāna risinājumi - pietiekami vienkārši un loģiski, otrais stāvs, kaut arī kompakti izbūvēts, ir pārdomāts, labs ir dabīgais apgaismojums kāpņu un halles zonā. Adekvāts palīgtelpu laukums, automašīna gan varēja palikt ārā zem nojumes, savienojot pagalmu ar otrās puses zaļajiem laukumiem. Labs virziens vienkāršotas, formās saprotamas un kvalitatīvas mājokļa vides meklējumos, bet vēl pilnveidojams, lai atbilstu vislabākās nozīmes sajūtai - mana māja!