Pensijā Kārlis Treimanis oficiāli esot septiņus gadus, lai gan pēc pases – varējis jau agrāk. Brīvais laiks tagad ir dots ne jau tādēļ, lai laiski gulētu, skatītos televizoru un dziļdomīgi filozofētu. Rosība! Tas ir viens no Kārļa ikdienas atslēgas vārdiem.
Bērnības ainas
Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem starp daudzajām fotogrāfijām pie sienas Kārļa mājās ir Puikules muižas ēkas foto. Šajā mājā starp Limbažiem un Aloju Kārlis sācis zinību apgūšanas ceļu. Skolas bildei blakus – viena no pēdējām darba dienām Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. "Toreiz Belēvičs bija ministrs. Man iedeva goda rakstu par labu darbu," atminas Kārlis.
Ja jau sākam skatīties "bilžu galeriju", Kārlis rāda uz kādu gleznu – skaista vasaras diena, zemnieks sien labības kūlīšus. "Mani arī iemācīja to darīt. Toreiz pļāva ar diviem zirgiem, tēvam arī bija rati, kas griežas riņķī un ik pa laikam met kūlīšus. Kaimiņu mājā dzīvoja Artūronkulis, kurš tieši līdzīgs uzgleznotajam vīram, – vienmēr ar hūtīti un baltu kreklu. Viņš man parādīja, kā darbs jādara, un tā es kādas divas vasaras sēju kūlīšus."
Pirmās atmiņas Kārlim ir no Pociema. "Bijām kupla ģimene – četri brāļi un māsa. Mājas bija uz triju pagastu robežas. Tur tagad palicis brālis saimniekot." Kūlīšus gan iemācījies siet, bet vispār Kārlis bijis profesionāls teļu gans.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 3. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!