''Šobrīd ļoti mainās darba tirgus apstākļi, arī nākotnes profesijas. Uzņēmumi paši saprot, ka skolas un augstskolas sols jaunietim nevar iedot visu, ko vajag darba devējiem, tāpēc šādas mācību stundas ir iespēja pavirzīt potenciālo darbinieku tur, kur nepieciešams,'' saka Lāsma.
Arī skolas un skolotāji ir ļoti atsaucīgi šādām nodarbībām, turklāt programmā ļoti tiek ņemtas vērā viņu atsauksmes.
Vieslekcijas nereti tiek ''izķertas'' ilgu laiku uz priekšu, un tas rosina uzrunāt arvien jaunus uzņēmumus un aicināt papildspēkus jau esošo lektoru bariņā, Lāsma teic. Viņa pati pēc savas pieredzes skolā zina, ka būšanā kopā ar jauniešiem ir kaut kas maģisks – lai gan nodarbības ar viņiem prasa lielu ieguldījumu un gatavošanos, līdzvērtīgu atdevi un gandarījumu nesniedz neviena cita profesija. ''Tāpēc es pilnīgi saprotu, kāpēc uzņēmumu pārstāvji, kas ir noķēruši šo sajūtu, projektā jau ir novadījuši pat 60 un vairāk mācību stundu. Šiem lektoriem dziļi sirdī ir skolotāja gēns,'' saka Lāsma, kuras pašas raksturā dominē vadītājas apgriezieni.
Ārā no četrām sienām
Lāsmai jau no bērnības paticis radoši izpausties – viņa dziedājusi, dejojusi, spēlējusi teātri, piedalījusies skatuves runas konkursos un citās aktivitātēs. To sekmēja arī tas, ka viņas mamma mazajā Seces pamatskolā bija direktora vietniece, kura organizēja skolas pasākumus. ''Nekad neesmu bijusi malā sēdētāja,'' komentē Lāsma. Mācoties Kokneses vidusskolā, viņa sliecās uz žurnālistikas studijām, tēmēja uz Kultūras akadēmiju vai Kultūras koledžu, taču pēdējā brīdī iestājās Ekonomikas un kultūras augstskolā, lai studētu kultūras uzņēmējdarbību. ''Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka mācījos varbūt ne tik prestižā privātā augstskolā, jo uzskatu, ka no studijām paņemam to, ko paši gribam. Es darbojos studentu pašpārvaldē, kur praktiski varēju pielietot visu to, ko mums mācīja pasniedzēji,'' stāsta Lāsma, kura gadu bijusi arī Latvijas Studentu apvienības viceprezidente.
Darba gaitu sākums viņai gan saistās ne tik daudz ar kultūru, cik ar neformālo izglītību. Jau 8. klasē viņa kļuva par mazpulcēnu un aizrāvās – nometnes, sporta spēles, konkursi, projekti! Sākot studēt Rīgā, Lāsma pievienojās Latvijas mazpulku ''klubiņam'' – jauniešiem, kas organizēja mazpulkiem dažādas aktivitātes. Brīvprātīgo kopiena bija jau pazīstama vide, turklāt, kad organizācijā atbrīvojās projektu vadītāja vieta, Lāsma negaidīti tika arī pie apmaksāta darba.
''Man dzīvē daudzas lietas notiek, tā pēkšņi sakrītot. Un bieži arī ir gadījies, ka vidē, kur esmu nonākusi, esmu pati jaunākā, Lāsma atklāj.
NVO sektorā iegūtās prasmes projektu vadībā viņai ļoti noderēja, iestājoties maģistrantūrā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA). Pirms tam, uzreiz pēc bakalaura, Lāsma gan bija mēģinājusi studēt sabiedrības vadību LLU, bet jau pēc pāris mēnešiem sapratusi, ka tas neder un ka ir jāiepauzē, lai saprastu, ko īsti gribas. Savukārt, mācoties RPIVA un iegūstot izglītības iestādes vadītāja kvalifikāciju, viņas motivācija bija jau nobriedusī doma par startu Iespējamās misijas programmā, kā arī sevis izvilkšana no mājas pēc ilgākas sēdēšanas četrās sienās. ''Iepriekš gāju un darīju, bet līdz ar meitiņas ienākšanu dzīvē iekritu otrā grāvī. Man bija 23 gadi, nevienai no draudzenēm bērnu vēl nebija, un es ļoti norobežojos no visiem – vairs nevaru skriet apkārt, ir cita dzīve. Maģistrantūra man bija, lai lauztu sevi, jo sapratu, ka ar cilvēkiem vairs pat negribu komunicēt,'' Lāsma atceras.
Direktora vietniece
Piesakoties Iespējamajā misijā, Lāsma pilnīgi apzināti gribēja pamēģināt būt pedagoģe, lai kaut kad vēlāk kā skolas vadītāja labāk izprastu savus darbiniekus. Viņa stāsta, kā atlases procesā Iespējamās misijas cilvēki zvanījuši Latvijas mazpulkiem un lūguši atsauksmi par viņu, bet pretī saņēmuši atbildi: ''Lāsma? Skolotāja? Nē, viņa būs direktore!'' Tas ir kaut kas raksturā, vērtē arī pati Lāsma.''Nesmuki izklausās, bet man jau no mazotnes vienmēr ir gribējies visus izkomandēt. Šobrīd gan es to daru gudrāk,'' viņa smejas.
Lāsma sāka mācīt informātiku un sociālās zinības Ventspils 4. vidusskolā. Par to, ka pratīs tikt galā ar skolēniem, viņai šaubu nebija. Tāpat Lāsmai allaž raksturīgs bijis pretrunīgais dzinulis – pat ja izdari labāko, ko spēj, nekad nebūs gana labi, jo vienmēr var labāk. Jau pirmajā gadā skolā sākās runas, ka Lāsma varētu būt direktores vietniece audzināšanas darbā, par ko savulaik Secē bija strādājusi viņas mamma. ''Man likās – o, es taču te visu jau zinu: tāds pasākums, šāds, viss skaidrs!'' Taču nākamā gada nogalē, kad viss tiešām uz to jau gāja, skolas vadība lēmumu mainīja. Lāsma sašļuka, jo šim solim bija mērķtiecīgi gatavojusies. Gribēja iet no skolas prom, bet palika, lai viņas skolēni informātiku pabeigtu apgūt ar ierasto pedagogu. ''Un tad, nedēļu pirms jaunā mācību gada, man piezvanīja no Izglītības pārvaldes un teica – mēs iedevām tavu telefona numuru, gaidi zvanu!'' Piezvanīja Ventspils Jaunrades nams, un jau drīz Lāsma tajā sāka strādāt par direktora vietnieci kultūrizglītības darbā. Piekrita nešauboties, jo šis piedāvājums ietvēra visu, kas viņai patīk, – kultūru, vadību un izglītību.
Ventspils Jaunrades nams ir interešu izglītības iestāde, kur zem viena jumta mājo daudzi bērnu un jauniešu deju kolektīvi, vokālie ansambļi, mākslas, folkloras, teātra studijas, tehniskās jaunrades un citi pulciņi. Lāsmas pienākumos bija gan sadarbība ar visiem nama pedagogiem, kopā rīkojot koncertus un citus pasākumus, gan skolēnu pašdarbības skašu un konkursu organizēšana. Jaunrades namā strādāja 50 skolotāju, 20 tehnisko darbinieku, nama audzēkņu bija ap 1200–1300. ''Lielas ģimnāzijas izmērs,'' Lāsma spriež un piemetina, ka palaikam uz lielākiem pasākumiem komunicējusi arī ar skolu kolektīviem un pedagogiem visas pilsētas un visa Kurzemes reģiona mērogā.
''No visiem maniem darbiem šis patika visvairāk, jo kultūras puse man ir ļoti tuva, tas nav sausi, tas iedod dzīvīgumu, emocijas,'' viņa saka.
Tiesa, paralēli Lāsma turpināja vadīt IT nodarbības Ventspils Digitālajā centrā, ko bija iesākusi vēl paralēli darbam skolā. Domājot par karjeras alternatīvām, Lāsma IT aizvien sev tur rokas stiepiena attālumā un šobrīd apgūst Agile produktu vadību.
Ja būtu vēl viena Lāsma…
Darbs Ventspils Jaunrades namā Lāsmai ļoti patika. Vienlaikus izvērtās par pārbaudījumu. Sākums bija grūts, jo nebija, kam pajautāt padomu. Iepriekšējā direktora vietniece bija aizgājusi pensijā pēc 30 gadu darba, visi bija pieraduši pie viena cilvēka, viena darba stila. ''Es sāku pilnīgi no jauna,'' Lāsma stāsta, kā pamazām ieviesusi lietas, kā, viņasprāt, pietrūka. Piemēram, tehnoloģijas – kaut vai aktu zāles rezervēšanas e-kalendāru izdrukātas lapas vietā.
Tāpat Lāsma lielu uzmanību pievērsa komunikācijai ar nama darbiniekiem, jautājot, ko viņi gribētu mainīt, ko vēlētos.
''Atceros, kā uzaicināju uz kafijošanu tehniskos darbiniekus, un viņi man uzdāvināja puķes par to, ka viņus kāds pirmo reizi aicina parunāties.''
Arī pulciņu skolotājiem Lāsma, liekot lietā dažādus neformālās izglītības paņēmienus, metodes un komandas stiprināšanas rīkus, regulāri rīkoja kopā sanākšanas un apspriedes. Atjaunojot pārtrūkušu tradīciju, saorganizēja arī darbinieku Ziemassvētku balli.
''Nebīšos teikt, ka diezgan daudz ko lauzu, tāpēc gan tiku pamanīta, gan daļai cilvēku nepatiku, jo skaļi runāju par lietām, kas, manuprāt, nebija kārtībā,'' Lāsma tagad vērtē. Pēc diviem gadiem tas komplektā ar Lāsmas maģistra grādu skolvadībā rezultējās ar piedāvājumu kļūt par Jaunrades nama direktora pienākumu izpildītāju un vēlāk konkursā arī pretendēt uz šo amatu. Tomēr nebija tik vienkārši. No vienas puses, Lāsma vadošo pozīciju bija gribējusi un šo iespēju, sevi pierādot, izcīnījusi, no otras – nebija gatava, ka tā atnāks tik ātri. Lai kļūtu par direktori, viņai būtu jāatrod jauns cilvēks savā līdzšinējā vietā, tāpat līdz ar pārmaiņām pašķīda pārējo direktora vietnieku komanda. ''Man vadībā vairs nebija komandas, un šī kodola ļoti trūka. Bija psiholoģiski ļoti grūti sākt vajadzīgās reformas,'' Lāsma saka. ''Ja man būtu vēl viena Lāsma, mēs nodragātu. Bet man nebija vēl vienas Lāsmas. Bez komandas es viena neizdarītu, es neesmu buldozers. Redzot, cik daudz vajag mainīt un ka esmu viena, sapratu, ka tam vajadzēs vismaz 5–10 gadus. Gāju uz supervīzijām, bet stresa dēļ nespēju pastrādāt. Parādījās veselības problēmas – nedēļu nostrādāju, mēnesi biju slima. Meitai bija jāsāk iet 1. klasē, un sapratu, ka savu bērnu īpaši bieži neesmu redzējusi. To visu uztvēru kā zīmes, ka ir jāapstājas,'' Lāsma ir atklāta. Bija arī izveidojušās attiecības, un viņa juta – jāpiebremzē ar karjeru, jāpievēršas ģimenei. Tas bija grūts lēmums, bet Lāsma uzrakstīja atlūgumu. Tas bija pagrieziena punkts arī pašam Jaunrades namam, kur šobrīd ir jauna vadība un jauns uzrāviens, par ko Lāsma ļoti priecājas.
Atkal dzīvei gatava
Atkal pārcēlusies uz Rīgu, Lāsma septiņus mēnešus bija bezdarbniece. ''Neko nevarēju padarīt, gāju pie ārstiem, nāca stresa lēkmes, emocijas gāja pa gaisu.'' Atelpa ļāva atkopties.
2019. gada septembrī Lāsma piekrita kā Iespējamās misijas absolvente piedalīties kādā programmas pasākumā Cēsīs. Braucot uz to kopā ar Swedbank pārstāvjiem, viņi aizpļāpājās gan par Lāsmas pieredzi, gan par projektu Dzīvei gatavs, kas sākotnēji bija radies kā bankas iniciatīva. Tikko bija aizgājis prom šīs programmas vadītājs, bet Lāsma uz jautājumu: ''Vai to gribētu darīt tu?'' neko neatbildēja, taču nodomāja – nē. Kad būs gatava, gribēs kaut ko lielāku. Tomēr jau oktobrī viņa juta, ka varētu atsākt strādāt, un painteresējās, vai piedāvājums vēl ir spēkā. Bija.
Lāsma programmā nonāca brīdī, kad Swedbank to nesen bija atvērusi plašākai pieejamībai un nodevusi Iespējamās misijas pārziņā. Lāsma kā projekta vadītāja ir cilvēks orķestris, kas dara visu: uzrunā jaunus uzņēmumus dalībai programmā, apmāca vieslektorus, saved tos kopā ar skolotājiem, kuri palīdz izveidot efektīvu mācību stundu, viņa arī sazinās ar skolām, komunicē par Dzīvei gatavs soctīklos utt. Sākumā Lāsmai patika, ka viss atkarīgs tikai no pašas, tomēr tagad ir prieks, ka jau divas nedēļas viņai ir arī asistente.
''Esam izauguši ar plašāku skatu nākotnē, jo 22 uzņēmumi vairs nav tie desmit, kurus saņēmu, sākot strādāt. Tas prasa divreiz lielāku apčubināšanu,'' Lāsma stāsta.
Darbojoties Dzīvei gatavs, viņa ieguvusi iespēju ielūkoties Latvijas uzņēmumu ikdienas vidē. Tāpat Lāsma ļoti novērtē, ka programmā var realizēt jebkādas idejas, kas vien iešaujas prātā, – uzņēmumu pieredzes stāstu tikšanās, mācības, kurās lektori apgūst tiešsaistes stundās izmantojamus rīkus, konkrēta darba devēja ieceres iemiesošanu skolēniem saistošā stundā. Arī pāreja uz tiešsaistes nodarbībām Covid-19 laikā izrādījusies veiksmīga doma, kas tās padarījusi pieejamas skolēniem jebkurā Latvijas nostūrī. Lāsma stāsta, ka tiešsaistes piedāvājums programmā saglabāsies arī pēc pandēmijas beigām, kad atsāksies klātienes vieslekcijas skolās. Plānots drīzumā piedāvāt arī individuālas klašu tikšanās ar konkrētiem profesionāļiem, iespējams, attīstīsies arī virtuālās ekskursijas uzņēmumos.
Izdegšanas pieredze Lāsmai ir daudz iemācījusi – novilkt robežas un kritiskāk izvērtēt, ko darāmais ne tikai prasīs, bet arī dos pretī gan pašai, gan projektam.
Tiesa, pie tā nemitīgi jāpiedomā, jo ko darīt būs vienmēr. Atslēgties Lāsmai palīdz volejbols un ceļošana, bet, kamēr tā nav iespējama, biežākas kļuvušas pastaigas dabā.