Ķīmija un vakuumiekārtas
Olgai ir Latvijas Universitātē iegūts maģistra grāds ķīmijā, un kā ķīmiķe analītiķe viņa iepriekš ir strādājusi dažādos uzņēmumos: gan zinātniskā institūtā, gan farmācijā, gan iepakojuma ražotnē. Skolas laikā Olgu ķīmija interesēja tikpat ļoti kā IT, taču toreiz viņai likās, ka, būdama meitene, viņa IT nozarē nebūs tik konkurētspējīga kā puiši. Tagad, strādājot Accenture, izrādījies, ka tie bija maldi, un Olga atzīst, ka pa šo laiku pamainījusies arī sabiedrības attieksme un priekšstati par sievietēm IT.
Tikmēr Aleksandrs pēc izglītības ir elektronikas un telekomunikācijas zinātnes maģistrs. Inženierzinātnes viņu saistīja jau skolā, un darba gaitas viņš sāka jau paralēli studijām. Pastrādāja Cietvielu fizikas institūtā un ilgāku laiku – arī par inženieri tehnologu uzņēmumā, kas ražoja vakuumiekārtas dažādiem pārklājumiem un iepakojumiem. Aleksandrs vērtē, ka joma, kurā viņš darbojās, ir ļoti specifiska un šaura, it īpaši pie mums Latvijā, tādēļ pēc šādiem speciālistiem pieprasījums ir mazs. Turklāt pašam arvien spēcīgāka kļuva vēlme augt un attīstīties, tāpēc Aleksandrs pieņēma lēmumu, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Piemēram – profesija!
"Mums ir daudz paziņu, kas strādā Accenture, un viena Olgas draudzene piedāvāja – varbūt ir vērts pamēģināt iestāties uzņēmuma apmācību būtkampā. Olga uz to aizgāja pirmā, es – pēc dažiem mēnešiem," Aleksandrs stāsta. Olga turpina: "Laikam es draudzenei apniku ar savu žēlošanos, ka man nepatīk strādāt tur, kur strādāju. Viņa vienkārši aizsūtīja manu CV uz būtkampu." Olga atzīstas, ka ķīmijas sfērā vairs nav redzējusi izaugsmes iespēju – pat izmēģinot dažādus ķīmijas virzienus, sākumā bijis interesanti, taču pēc tam neizbēgami iestājusies rutīna.
Accenture būtkampā Olga apguva ABAP un UI5 – SAP kompānijā izstrādātu valodu un JavaScript lietotnes ietvaru (application framework – angļu val.). Pēc būtkampa viņa kļuva par Accenture praktikanti, bet jau drīz – par pastāvīgu darbinieci uzņēmuma SAP nodaļā, kur ikdienā strādā ar lielu kompāniju resursu plānošanas sistēmu, tās moduļiem un ABAP valodu. Nu jau Olga ir pārliecinājusies, ka arī sievietēm IT jomā ir tikpat labas spējas un izredzes kā vīriešiem. "Galvenais programmēšanā ir loģiskā domāšana. Ja tā piemīt, tad pārējo var iemācīties," viņa saka. Būtkampā palīdzējis tas, ka Olga jau skolas laikā bija apmeklējusi programmēšanas kursus, bet informātikas stundās bija mācījusies Pascal programmēšanas valodu.
Arī Aleksandram IT jomā palīdzēja iejusties līdzšinējie mēģinājumi mājās šo to programmēt savam priekam, savukārt Accenture būtkampā motivāciju uz priekšu dzina tas, ka mācības Aleksandru aizrāva. "Nevaru teikt, ka bija grūti. Nebija arī viegli, bet bija ļoti interesanti. Pašam arī gribējās kaut ko palasīt papildus, paskatīties kādus video u. tml.," Aleksandrs stāsta. Tiesa, dažādu apstākļu dēļ viņš netika uz tām pašām apmācībām, ko sekmīgi jau bija izgājusi Olga, bet tika reģistrēts HANA būtkampā. Lai gan tagad viņi abi ir SAP tehniskie konsultanti un strādā Accenture SAP nodaļā, specializācija, tāpat kā dalība projektos, katram ir atšķirīga – Aleksandra lauciņš ir HANA datubāzes būvēšana.
Visi atvaļinājumi – klintīs
Vai IT nozarē, salīdzinot ar iepriekšējo darba pieredzi, rutīna neuzglūn? Olga teic, ka te tā ir mazāka, jo, tiklīdz mainās projekts, mainās arī klients un tā prasības. Savukārt Aleksandrs stāsta, ka viņa komanda HANA datubāzi būvē no nulles, tāpēc šajā procesā visu laiku ir daudz jauna, vēl neatklāta, visu laiku kaut kas jāmācās un jāapgūst. Šis domāšanas veids, kas prasa nemitīgi izglītoties, dažkārt gan šķiet grūts, atzīstas Aleksandrs. "Tu vienmēr jūti, ka kaut ko nezini, nespēj, neproti. Dažiem tas var būt ļoti liels izaicinājums. Nav tā, ka vienreiz kaut ko iemācies darīt un turpmāk to zini un proti. Vienmēr jādomā līdzi, ko dari, jāpaplašina savs redzesloks, jāmācās domāt out of the box. Man sevi nākas brīžiem uz to piespiest. Tiklīdz liekas, ka visu jau zinu un saprotu, tā atkal nākas domāt, kas būtu darāms savādāk," viņš saka.
Savukārt Olga teic: "Man patīk izaicinājumi. Laikam uzskatu par rutīnu darbu, kur šāda izaicinājuma nav un nekas nav jāmācās. Protams, dažreiz ir grūti, redzot – te man ir jauns darbiņš, bet īsti nezinu, kā to paveikt. Taču tāda ir dzīve – ir jāmācās. Un labāk tā, nekā kad nav jāapgūst nekā jauna."
Patlaban abus no rutīnas pa gabalu tur ne vien darba saturs un nepieciešamība nemitīgi papildināt savas prasmes, bet arī tas, ka šobrīd jau trešo mēnesi darbs Accenture rit attālināti. Iepriekš viņi no mājām strādājuši reizi pa reizei, bet tagad, kad tā ir ikdiena, ar produktivitāti problēmu nav, tomēr Olga saka, ka birojā atgriezties tomēr gribētos – lai satiktu kolēģus, pamainītu vidi. "Braucot uz ofisu, ir tomēr kaut kāds režīms. Mājās viss saplūst." Arī Aleksandrs piekrīt, ka, strādājot attālināti, jāiemanās novilkt robežas: kad esmu «darbā» un kad darba diena ir beigusies.
Būt dzīvesbiedriem un strādāt vienā uzņēmumā nozīmē kopīgu ceļu uz un no darba, kopīgu paziņu un draugu loku, arī vieglāku kopīgu pasākumu, atvaļinājumu, ceļojumu plānošanu, stāsta Olga un Aleksandrs. Mājās gan nekādas lielās diskusijas par darbu nenotiekot, jo katrs strādā ar ko citu un atšķiras arī darba organizācija. "Mēs birojā sēžam dažādos ēkas stāvos, viens otru redzam no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Tā ka būt pārim vienā lielā uzņēmumā nav apgrūtinoši," komentē Aleksandrs.
Abi iepazinās pirms 9–10 gadiem studiju laikā intelektuālajās spēlēs Kas? Kur? Kad?. Bet šobrīd viņu kopējais vaļasprieks nr. 1 ir klinšu kāpšana, kas aizrauj un dod adrenalīnu, izturību, māku aprēķināt savus spēkus. Aleksandrs, kurš tajā ieguvis gan trenera sertifikātu, gan godalgas amatieru sacensībās, stāsta, ka klinšu kāpšana ir daļa no alpīnistu tehniskās un fiziskās sagatavošanas, bet mūsdienās – arī pilnvērtīgs, atsevišķs sporta veids ar trim disciplīnām (grūto kāpšanu, ātruma kāpšanu un boulderingu jeb tehnisku kāpšanu nelielā augstumā, īsā distancē un bez drošinājuma). Olga "āķi lūpā" uz klinšu kāpšanu dabūja pēc atvaļinājuma Krimā 2011. gadā, kad pamēģināja kāpt īstās klintīs dabā. "Tagad mums tas aizņem gandrīz visu brīvo laiku. Rīgā ir diezgan daudz kāpšanas haļļu, cenšamies 3–4 reizes nedēļā iet uz treniņiem. Un katrs atvaļinājums paiet uz klintīm vai akmeņiem," viņa saka.