Kur cietie rieksti ir ikdiena

Vīruss nekaitē

Studēt biznesa loģistiku Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) Martai īsti nebija ne sapnis, ne arī nejaušība, bet gan visai pārdomāts solis. "Loģistiku izvēlējos, jo bija pārliecība, ka šī joma būs vajadzīga vienmēr un visur un līdz ar to būšu pieprasīta darba tirgū," Marta pamato. To apstiprina arī šībrīža vīrusa pandēmijas apstākļi – daudz kas apstājas, taču kravu pārvadājumi turpina notikt. Marta pirms lēmuma pieņemšanas arī vairākkārt paviesojusies dažādos uzņēmumos Ēnu dienās, lai papētītu tuvāk, kāda ir loģistikas profesionāļu ikdiena, tāpat viņai jau uzreiz bija skaidrs, ka jātēmē uz profesionālo bakalauru, nevis koledžas līmeņa izglītību šajā nozarē. 

Studijas neradīja nekādas sajūtas, kas liktu pārdomāt profesijas izvēli, bet, jautāta, vai tās arī pamainīja sākotnējo priekšstatu par loģistiku, Marta nosauc divus atklājumus. "Kad stājos RTU, man galīgi nelikās, ka loģistika ir vairāk vīriešu darbs. Arī kursā bija daudz meiteņu. Tikai universitātes laikā sapratu, ka cilvēkiem ir šāds priekšstats, ko es vispār nebiju pamanījusi! Ar šo stereotipu saskāros vēlāk, kad man jautāja – kāpēc loģistika? Tur taču tikai veči…" Tikmēr otrs secinājums bija personiskāka rakstura – Marta saprata, ka īsti negribētu strādāt autotransportā, kas Latvijā ir galvenais kravu pārvadāšanas veids. Kā savu specializāciju gribējies citu transporta veidu – kādu elegantāku darbu, viņa smaida. 

Nīderlandē un noliktavā

Vērtīgs Martai bijis arī studiju apmaiņas semestris Nīderlandē, jo tā bija iespēja gan izmēģināt mazliet citu studiju pieeju nekā Latvijā, gan gūt ieskatu, kā loģistikas procesi notiek citā valstī. Marta stāsta, ka Nīderlandē mācības studentiem notiek pa blokiem moduļos un ar lielāku uzsvaru uz praktisko pusi un viņai tas ļoti iepaticies. Kā Latvijā iegūstamās izglītības plusu viņa gan min lielāku daudzpusību, spēju orientēties un strādāt ar plašāku uzdevumu spektru, nevis tikai savas šaurās specializācijas ietvaros.