Pietrūka cīņas
Skolā Martai bija labas atzīmes visai plašā spektrā, tāpēc tālākajai karjerai viņa mierīgi varēja izvēlēties gan matemātiku, gan vēsturi vai kaut ko humanitāru. "Un es īsti nezināju, ko izvēlēties. Man bija ļoti labas attiecības ar vēstures skolotāju, piedalījos olimpiādēs, daudz runājām, man vēsture patika. Zināju, ka arī juristiem tā daudz jāmācās, tāpēc kaut kā «aizpeldēju» tajā virzienā," Marta stāsta, kā nolēmusi studēt jurisprudenci Biznesa augstskolā Turība.
Studijās veicās labi, tikai juridiskajos tekstos un filozofiskajā piegājienā tomēr pietrūka eksaktās, matemātiskās puses, Marta atzīst. "Nevienā brīdī gan nenožēloju, jo, manuprāt, jebkura augstākā izglītība nāk par labu ikvienam cilvēkam – kaut vai tāpēc, ka iemācies mācīties, rakstīt lielos studiju darbus un piespiest sevi uz tiem. Man patīk mācīties, bet patīk, kad ir grūti – kad galva kūp un esi uz robežas: vai es šito vispār kādreiz sapratīšu…? Bet tad tu izcīni to cīņu, saproti un iemācies. Studējot tieslietas, man tā nedaudz pietrūka, galva īpaši nekūpēja – vienkārši bija daudz jālasa un jāmēģina atcerēties, un man ir laba atmiņa," saka Marta.
Studiju laikā viņa sāka strādāt par administratori firmā UK projekti, kur šādos tādos darbos noderēja arī jurista izglītība. Tāpat pabijusi praksē Aizsardzības ministrijā, kur kādu laiku strādāja Juridiskajā departamentā. "Jau tad sapratu, ka valsts iestāde nebūs īstā vieta, kur man atrasties," Marta teic un pamato – daudz kas no ieguldītā darba šķitis bezjēdzīgs, piemēram, formālu dokumentu un ziņojumu rakstīšana, kurus diez vai kāds lasīs. Viņa arī nedaudz vīlusies izraudzītajā profesijā, jo juristu pārprodukcija ir milzīga. Valsts sektorā daudzi iestrēgst zemāka līmeņa amatos, kur slodze aizvien pieaug, bet alga – ne pārāk, savukārt augstākās pozīcijās jau ilgstoši strādā tieslietu profesionāļi ar lielāku pieredzi, kuri negrasās nekur rotēt.
Martai tas lika nosliekties par labu privātajam sektoram, un viņa atrada darbu loģistikas kompānijā Itella Logistics Latvia. Tiesa, juristam te darba apjoms nebija īpaši liels, jo līgumu slēgšana vai strīdu risināšana nenotiek gluži katru dienu, tāpēc Marta paralēli veica arī pienākumus, kas saistīti ar kravu organizēšanu. "Biju komandā, kas strādā ar Skandināvijas valstīm. Bet tad uzņēmumā notika lielas izmaiņas, mainījās vadība, un sanāca tā, ka es savā komandā kļuvu par vadītāju. Plus biju paņēmusi klāt arī kaut kādas grāmatvedības lietas. Beigās biju diezgan universāls un nomocīts darbinieks – pati pēc savas vēlēšanās," Marta atklāj. Aizejot dekrētā, bijusi laimīga un atvieglota.
Ar ko sākt, lai pamēģinātu?
Abas atvases Martas ģimenē pieteicās viena aiz otras, tāpēc bērnu kopšanas atvaļinājums bija pagarš. Marta mājās pavadīja piecus gadus, jo arī ģimenes finansiālā situācija ļāva nestrādāt. "Un tas ir diezgan ilgs laiks, lai varētu pārdomāt, ko es profesionālā ziņā gribētu darīt."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 7. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!