Aizbrauc strādāt, nevis medīt Īrijas pabalstus

Nereti var pat dzirdēt par latviešu aizsāktu biznesu – vai tā ir tējnīca, vai tas ir latviešu, lietuviešu ražojumu veikaliņš vai autoserviss. Tomēr teju neviens, kurš dzīvo Īrijā – vienalga, vai šis cilvēks ir latvietis, polis, īrs vai citas tautības pārstāvis –, vismaz atklāti nekad nenosodīs arī tā sauktos pabalstu medniekus, kas šeit dzīvo.
 
Pirmkārt, lai saņemtu pabalstus, tiem jākvalificējas – tātad visdrīzāk kādu brīdi oficiāli jāstrādā, jāsaņem atalgojums, jābūt arī noteiktam ienākumu līmenim un jāatbilst citiem kritērijiem (piemēram, ģimene, kurā bērnu audzina tikai viens no vecākiem). Otrkārt, tāpat kā Latvijā, arī Īrijā sociālā atbalsta sistēmas izmantotāju ir gana, un tas nav atkarīgs no nacionālās piederības. Pazīstu īrus, kuri vairākus gadus mācās dažādos kursos, par to saņemot pabalstus (pabalsts ir aptuveni 200 eiro nedēļā). Zinu polieti, kas saņem dzīvokļa pabalstu un pēc tam izīrē vienu no istabām. Vēl nesen avīzē lasīju kāda vietējā īra sašutumu par niecīgo bezdarbnieka pabalsta pieaugumu – sak, valsts ņirgājoties par viņu, pieliekot divus eiro mēnesī. Viņš bezdarbnieka statusā esot jau desmit gadu un laikrakstam sūdzējās par to, ka viņam vairs neesot draugu. Draugi sapratuši, ka viņš nevar atļauties socializēties un no viņa novērsušies – neaicinot vairs uz bāriem, pabiem un citām pasēdēšanām. Bet viņš patiešām nevarot atļauties šīs ekstras, jo esot jāuztur māja, mašīna un citas lietas. 

Un, treškārt un galvenokārt, – jūtams, ka brīdī, kad pašu finansiālais stāvoklis ir sakārtots, daudz mazāk uztrauc fakts, ka valsts kādam citam kaut ko piemaksā. Īrijā visiem strādājošajiem cilvēkiem dzīvošanai – un ne tikai izdzīvošanai – naudas pietiek, un, ja kādam nepietiek, parasti tam ir individuāli subjektīvie cēloņi. 

Pats uz Īriju atbraucu bez iepriekš sameklēta darba, kā arī bez īpaša plāna. Personisku iemeslu dēļ izvēlējos mazpilsētu – Tralī (25 tūkstoši iedzīvotāju, 14. lielākā pilsēta Īrijā), kas ir Valmieras izmēros. Pēc trim naktīm hostelī, izmantojot Facebook, atradu sev īres istabu, taču darba meklējumi prasīja gandrīz mēnesi. Lai arī esmu ieguvis augstāko izglītību, bez vietējās darba pieredzes un bez tā sauktā sociālā numura, īsti pat par pārdevēju vai trauku mazgātāju mani negribēja pieņemt… Tā kā uz Īriju atbraucu bez lieliem iekrājumiem, virsū mācās jau neliels izmisums, sak, gribēju pārvākties vismaz uz citu pilsētu, bet beigu beigās darbu atradu, un pēc tam jau par naudas problēmām vairs nav bijis jādomā.


Kas atšķir Īriju no Latvijas

Īrijā nu jau esmu nodzīvojis ilgāk par astoņiem mēnešiem, un šajā laikā, man, protams, neskaitāmas reizes nācies atbildēt uz jautājumu, kāda ir dzīve Īrijā. Atbilde mainās atkarībā no garastāvokļa – vienubrīd šķiet, viss ir lieliski, tad atkal liekas: "Ko es te daru?", jo draugi un ģimene taču ir Latvijā. Tomēr visatbilstošākā atbilde, liekas, varētu būt: dzīve Īrijā ir tāda pati kā Latvijā. Īrija nav Latvijai visādos aspektos tāla valsts, šeit nav latviešiem neierasta tropiskā klimata vai latviešiem neizprotamas kultūras – vienīgās lielās pārmaiņas ir tās, ka ikdienā jārunā angliski un ļoti bieži sanāk izmirkt laikapstākļu dēļ (šeit patiešām bieži līst). Pārtikas cenas ir teju tādas pašas kā Latvijā, īpaši, ja iepērkas lēto veikalu tīklos (Lidl, Aldi, Tesco), – atsevišķas lietas ir pat lētākas, jo veikali acīmredzot neizmanto tik slaveno 40% uzcenojuma taktiku, kas ir iecienīta Latvijā... Apģērbi un apavi šeit ir pat lētāki nekā Latvijā. Turpretī augstākas ir īres cenas un dārgāks ir nekustamais īpašums, sabiedriskais transports, kā arī dažādi pakalpojumi – jo galu galā cilvēka darba stunda šeit izmaksā vismaz 9,80 eiro stundā, jo tāda pašlaik ir minimālā alga par darba stundu Īrijā.