Finanšu tirgi pēdējos mēnešos ir bijuši ļoti nervozi. Tas, pirmkārt, attiecas uz radikālu cenu pārvērtēšanu obligāciju tirgū. Tomēr reālās ekonomikas attīstība tik dramatiska nav bijusi. Lai gan apstrādes rūpniecība turpinājusi vājināties un pasaules tirdzniecības izaugsme ir stagnējusi, iekšzemes ekonomika lielākajā daļā valstu ir saglabājusi spirgtu garu. Taču bažas rada ilgstošais rūpnieciskās aktivitātes kritums. Apvienojumā ar tirdzniecības kara eskalāciju globālā IKP pieauguma prognoze 2019. gadam samazināta līdz 3,1% un 3,2% nākamgad. Šīs lejupejošās korekcijas galvenokārt attiecas uz strauji augošo valstu ekonomikām un eirozonu, ko primāri nosaka Ķīnas ekonomikas palēnināšanās un vācu eksporta buksēšana. Tajā pašā laikā palēnināšanās sagaidāma arī ASV, jo saspringtais darba tirgus izaugsmi bremzē, kā arī izzūd nodokļu samazināšanas ietekme.
Banka prognozē, ka Fed mainīs stratēģiju un sekos jūlija galvenās procentu likmes samazināšanai ar vēl trim "apdrošināšanas samazinājumiem" nākamgad. Zema inflācija - neraugoties uz attīstītajās valstīs zemāko bezdarba līmeni 40 gados - dod centrālajām bankām manevrēšanas iespējas turpināt atbalstīt ekonomiku. ECB pazeminās noguldījumu procentu likmi bankām un atsāks aktīvu pirkšanas programmu. Mērens parāds privātajā sektorā samazina globālas recesijas risku.
Politiskā nenoteiktība ir pieaugusi, taču šādi faktori paši par sevi reti ir izraisījuši lejupslīdi. Tomēr negatīvie riski ir būtiski.
Tirdzniecības karš (un citi konflikti) starp ASV un Ķīnu turpina saasināties, palielinot ilgstošas negatīvas izaugsmes ietekmes risku uz pasaules piegādes ķēdēm un tirdzniecības sistēmu kopumā. Risku ainu papildina traumatisks Brexit process (Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības) un dažādās ģeopolitiskās problēmas pasaulē. Centrālās bankas stimulēšanas pasākumi nozīmē, ka globālā vide ar zemu ienesīgumu tikai nostiprināsies.
Baltijas valstu ekonomikās izaugsme ievērojami atdzisīs, jo eksports un investīciju apetīte mazināsies. Lai arī privātais patēriņš turpinās augt, tā kāpums būs piesardzīgs. Šogad pirmajā pusē Lietuvas un Igaunijas izaugsme bija straujāka, nekā gaidīts, kamēr Latvijas tieši pretēji. Tomēr kopumā tendence ir lejupvērsta visās trijās valstīs. Šogad Lietuvā izaugsme saglabāsies ap 3,5%, bet pēc tam noslīdēs līdz aptuveni 2,5% 2020. un 2021. gadā. Latvijā izaugsme samazināsies no gandrīz 5% pērn līdz 2,0–2,5%. Igaunijas izaugsme palēnināsies no gandrīz 4% pagājušajā gadā līdz 2% 2021. gadā.
2019. – 2021. gadam Norvēģijas ekonomika augs straujāk nekā pārējo Ziemeļvalstu ekonomikas. Naftas nozares pozitīvie impulsi turpina virzīt ekonomiku, un labvēlīgs darba tirgus balsta privāto patēriņu. Izaugsme šogad paātrināsies līdz 2,6%. Līdz 2021. gadam tā palēnināsies līdz 1,9%. Krītošās procentu likmes ļauj Dānijas mājsaimniecībām refinansēt hipotekāros kredītus un kopā ar pieticīgo fiskālo ekspansiju balstīs iekšzemes pieprasījumu. Dānijas IKP šogad pieaugs par gandrīz 2%, kam sekos pakāpeniska lejupslīde līdz 1,5% 2021. gadā. Patlaban Somijas apstrādes rūpniecību kavē eirozonas vājums. Nodarbinātības pieaugums un nedaudz straujāks atalgojuma kāpums ļaus Somijas IKP pieaugumam saglabāties aptuveni 1,5% līmenī. Neskatoties gan uz monetārās, gan fiskālās politikas atbalstu, arī Zviedrijas ekonomika nonāk lēnākā IKP pieauguma fāzē. 2019. gada prognoze ir 1,5%, nākamā gada izaugsmes prognoze tiek pazemināta līdz 1,3%. 2021. gadā ekonomika paātrināsies līdz 1,7%.
Pašreizējo lejupslīdi apstiprina bezdarba līmeņa pieauguma pazīmes. Bezdarbs palielināsies no 6,3% šogad līdz 7% 2020. gada beigās.