Ievārījumu biznesā ar sirdi, rokām un radošu domāšanu

Izrādās, SIA Atasco meistare un tirdzniecības vadītāja Ilze Saltā ir mana bijusī kolēģe mediju jomā, bet viņa aptuveni pirms desmit gadiem radikāli mainījusi profesiju, nodibinājusi savu uzņēmumu un šo izvēli ne mirkli nav nožēlojusi. "Šajā darbā vajadzīgas divas lietas – rokas un sirds," saka ievārījumu meistare.

Biznesa ideja dzima, braucot tramvajā

Kad ierodamies ciemos pie Ilzes Saltās, viņas ražotnē Rīgā, Čaka ielā, uz plīts jau lēni burbuļo brūkleņu ievārījums. Smaržo kā bērnībā, kad ar nepacietību tika gaidīts, kad ievārījumam pakāpeniski tiks nosmeltas putas, lai tās – vēl siltas – kāri notiesātu ar pienu un baltmaizi...

Salds darbs Ilzei! Viņa pasmaida: "Man ir ģimenes uzņēmums. Ar viena cilvēka darbu tas nevarētu pastāvēt, savukārt pieņemt darbā algotus darbiniekus neatmaksājas. Var teikt – paveicās, jo šis bizness patiešām interesē visu dzimtu. Mēs paši ģimenē esam seši – mums ir četri bērni, trīs vecākie jau ir lieli palīgi. Turklāt vēl man šajā biznesā palīdz mamma – starp citu, arī viņa ir bijusī žurnāliste. Vasarās palīdz arī vīra radi, savos dārzos salasot retākas ogas, kas man vajadzīgas. Atbalsta komanda ir liela, taču viņi palīdz no sirds, algu neprasot."

Pēc profesijas Ilze ir žurnāliste, rakstījusi jau kopš studiju laikiem Latvijas Universitātē, bet viņas pēdējā darba vieta medijos bija žurnālā Mans mazais. Vai pie ievārījumu vārīšanas nonākusi, rūpējoties par saviem tolaik diviem mazajiem bērniem? Ilze stāsta: "Biznesa ideja radās likumsakarīgi. Atceros, reiz braucu uz darbu Stabu ielā ar tramvaju. Maniem vecākiem tolaik bija saimniecība, viņi audzēja upenes. Pirmos gadus, kad pati biju maza, tās lasījām un tirgojām. Pēc tam entuziasms visām paaudzēm zuda, jo ogu cena bija zema, nebija īsti, kur tās likt. Tā man, tai tramvajā braucot, radās ideja ogas pārvērst ievārījumā, bet tam ievārījumam jābūt tādam, lai tas vizuāli būtu tik glīts, ka var pasniegt kā dāvanu. Biznesa ideja balstījās ne tik daudz uz ievārījuma ražošanu, kā produktu sagatavošanu dāvanai.'

Šajā biznesā Ilze jau pavadījusi desmit gadus – pirmos divus gadus strādājusi kā mājražotāja, bet ražošanas uzņēmumu izveidojusi pirms astoņiem gadiem.

"Mani divi jaunākie bērni ir biznesa bērni," smej Ilze un piebilst: "Ne brīdi uzņēmumā neesmu pārtraukusi darboties, strādāju arī, stāvoklī esot. Bet tas ir sava privātā biznesa pluss, ka var saplānot laiku, saplānot dzīvi tā, ka paliek laiks ģimenei un var mazuļus izaudzināt." Žurnālistika un uzņēmējdarbība Ilzei ir divas atšķirīgas pieredzes, ko viņa necenšas salīdzināt, taču nenoliedz – savā pirmajā profesijā žurnālistikā viņa vairs īsti nav saskatījusi attīstības iespējas: "Es pat neatceros to brīdi, kā beidzu strādāt žurnālā un sāku te. Tas notika tik vienkārši un pašsaprotami! Bez sāpēm. Man nevienā mirklī šajos gados nav bijusi vēlēšanās atgriezties žurnālistikā."

Lai redzamas visas odziņas

Jau pirmajā gadā pēc pievēršanās savam biznesam Ilze sapratusi, ka ar tradicionālām ogām – tādām kā upenes vai, teiksim, avenes – šis bizness nevar attīstīties. Ir vajadzīgas arī citas ogas. "Atceros, ka vecāki iedeva man naudu un es pati par savu pēdējo algu žurnālistikā sapirku ogas, kuru pašiem nebija, lai ievārījumus varu dažādot. Man bija ideja, ka ievārījumam burciņā jāizskatās tā, lai būtu redzamas visas odziņas. Sapratu, ka man nebūs uzlīmes uz burkas, bet tikai uz vāciņa. Nopirku burciņas un speciālo printeri, ar kuru taisīt uzlīmes. Dizaina maketu uzlīmēm pati veidoju, pasūtīju tikai uzlīmes ar manu logo, kuru izstrādāju ar kādreizējo kolēģi no reklāmas aģentūras. Kad izdomāju jaunu ievārījuma recepti, tas ir pluss, ka pati varu uztaisīt uzlīmes, to izdaru piecās minūtēs. Līdz ar to, kamēr pārliecinos, vai jauns produkts ir ejošs, man nav riska zaudēt lielus izdevumus par uzlīmēm."