Sintija kopā ar kolēģi Inesi Krūklīti saņēmušas neskaitāmas atzinības un balvas. "Ja dari to, kas patīk, tad sanāk labs rezultāts, turklāt saņemtie diplomi gan uzliek atbildību, gan arī rada gandarījumu par paveikto," tā uzskata abas uzņēmējas.
Sintijas Rudes un Ineses Krūklītes saņemto balvu vidū ir tādas kā Latvijas labākais tirgotājs, Sējēja balva, 2017. gadā iegūtais Zaļais sertifikāts, 2018. gadā Raunas novada domes piešķirtā balva Veiksminieks uzņēmējdarbībā, savukārt pērn saņemta kultūras zīme Latviskais mantojums. SIA Latvijas ķiploks atzīts arī par videi draudzīgu uzņēmumu, kas sadarbībā ar SIA Zaļā josta veic jau reiz izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un šķirošanu.
Ja nu dzīvē kas mainās?
Pērn Latvijas ķiploka veikaliņu apciemojuši 3,5 tūkstoši tūristu, lēš Rude. Plašajā viesu zālē pavadītais laiks ir kā aizraujošs garšas ceļojums. Te Sintija un Inese viesiem pagatavo tējas – piemēram, tēju, kurā jūtama ķiploku un ingvera vai upeņu garša –, uztaisa veselīgus kokteiļus un pat vāra kreptīgu zupu. Veikalā mēdz ienākt arī vietējie pircēji, lai kā suvenīru vai dāvanu no Raunas iegādātos kādu no produktiem. "Vietējie Raunas iemītnieki pie mums iepērkas, lai palepotos ar to, ko mēs Raunā darām. Uzņēmējdarbība Raunas pusē attīstās, mēs, uzņēmēji, te esam kuplā skaitā – turklāt gan lieli, gan mazi uzņēmumi. Ir mājražotāji, lauksaimnieki, stādaudzētāji un koka māju būvnieki, kuru savu produkciju eksportē," situāciju novadā ieskicē Inese, pasniedzot pašu ražoto tēju ar ķiploku medu. Savukārt Sintija sāk stāstu par pirmsākumiem 2011. gadā, kad pašu ģimenes vajadzībām iecerējusi stādīt vietējos ķiplokus, nevis iegādāties veikalā pieejamos, no Ķīnas atceļojušos.
Nopirkusi ķiploku sēklas jeb gaisa sīpoliņus – daudz, ap 60 kilogramiem. Sastādījusi ap 30 kilogramiem, jo, daivojot ķiploka galvu, daļa svara atbirst. Nākamajā gadā raža bijusi ap 200 kilogramiem! "Forši, domāju – būs papildienākumi algotajam darbam. Atstāju noteiktu daudzumu ķiploku, ko rudenī atkal stādīt, pārējo sadalīju draugiem, paziņām, daļu pārdevu, un nākamajā gadā cilvēki pēc ķiplokiem taujāja vēl un vēl. Sāku domāt par ķiploku audzēšanas paplašināšanu," stāsta Sintija un turpina: "Katru gadu Raunā Latvijas Lauku konsultācijas centrs organizē seminārus. Sanāca tā, ka todien pamatdarbā man bija brīvdiena un domāju – ziema, ārā auksts, putenis, izgulēšos, uz semināru neiešu. Taču – ja nu manā dzīvē kas mainās? Maz ticams... Bet ja nu?" Sintija izlekusi no gultas, 20 minūtēs paguvusi uz semināra sākumu un apsēdusies pēdējā rindā, lai pārējie neredz, ka nav saposusies... Iepazīšanās ar semināra rīkotājiem un dalībniekiem veicinājusi interesi turpmāk iesaistīties dažādos plašākos pasākumos, arī jauniešu kursos. Uzrakstījusi biznesa plānu par ķiploku audzēšanu – kā un cik daudz audzēt, kāda situācija ir Latvijā, kuras šķirnes izvēlēties, kā to audzēšana atšķiras Latvijā un pasaulē un kā – reģionos. "Notika semināri, pieredzes apmaiņas braucieni," atceras Sintija.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 25. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!