Naudas ieguldīšana – nopietna spēle
Kapitāla tirgi nav domāti jebkuram cilvēkam, kurš vēlas paaugstināt savu turības līmeni, jo šie tirgi negarantē drošu peļņu iepriekš prognozējamā apjomā.
Statistika liecina, ka vairums cilvēku, kas iegulda kapitāla tirgos, naudu pat zaudē.
Protams, nav teikts, ka zaudē visu ieguldīto naudu, visbiežāk tā arī tomēr nenotiek, taču pat pāris procentu samazinājums uzskatāms par zaudējumu, un tas liekas sāpīgs, ja ieguldīts ar vēlmi naudu pavairot.
Vēl nedrošāka situācija ir tiem cilvēkiem, kuri izmēģina tā saucamo dienas tirdzniecību (starptautiski pazīstamu ar terminu angļu valodā Day trading), respektīvi, cenšas tirgoties visu dienu, reaģējot uz nelielām vērtības izmaiņām. Tas ir šo cilvēku pamatdarbs, un viņu peļņa rodas, ja viņi spēj noķert un savu finansiālo interešu labā izmantot šīs nelielās svārstības. Tomēr tikai katrs desmitais dienas tirgotājs šādi spēj nopelnīt vēlamo summu, un lielākā daļa šo rūpalu pamet.
Tāpat jāņem vērā, ka cilvēkiem, īpaši gados jaunākiem, ir raksturīga nepacietība daudzos dzīves aspektos, un šī īpašība rada vēlmi nopelnīt ātri un vairāk. Tomēr darbībās ar kapitālu šāda vēlme nozīmē nepieciešamību uzņemties lielāku risku, un tas savukārt rada lielāku iespējamību vismaz daļēji zaudēt savus ieguldījumus.
Ja apmierina stabilitāte, iespējams iegādāties, piemēram a/s Latvijas gāze akcijas, kuru vērtība piecu gadu laikā mainījusies par pāris procentiem. Tomēr vairumam naudas ieguldītāju tas nešķiet interesanti, un viņi vēlas ko vairāk, īpaši, ņemot vērā, ka inflācijas dēļ t. s. stāvēšana uz vietas patiesībā pielīdzināma naudas zaudējumam. Šī nianse novērojama pat pensiju plānu izvēlē, kur aptuveni divas trešdaļas no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir pensiju plānu dalībnieki, izvēlējušies aktīvos un vidēji aktīvos 2. pensiju līmeņa plānus – ar lielāku risku, bet arī ar prāvāku iespējamo peļņu. Šie plāni ievērojamu kapitāla daļu iegulda tieši uzņēmumu akcijās, kas rada lielāku potenciālu nopelnīt. Turpretī konservatīvie plāni iegulda valstu emitētās obligācijās, kas parasti garantē procentus – ļoti niecīgus, toties droši garantē.
Tomēr savā būtībā vairumu investīciju var uztvert par ko līdzīgu totalizatoram. Tikai nauda te tiek likta uz kompānijām, valūtām, kapitālu un cita veida resursiem, kā arī uz šo resursu potenciālu, nevis uz sporta sacensībām vai politikas notikumiem, kā to dara tradicionālajā likmju spēlē.
Turklāt kā apliecinājums darījumam ir nevis likmes veikšanas apliecinājuma kupons, bet gan, piemēram, akcija vai vismaz virtuāls apstiprinājums tam, ka cilvēkam kaut kas pieder.
Attīstoties digitālajai videi, arvien populārākas kļūst arī virtuālās biržas un platformas. Tajās iespējams visu paveikt attālināti un pastarpināti, pārskaitot naudu un iegūstot akciju vai jebkādu citu resursu virtuālā formā. Nereti šīs akcijas vai, piemēram, nopirktā kriptovalūta pat fiziski nemaina īpašnieku un paliek turpat, kur jau atrodas. Vienīgi pārdevēja (biržas vai platformas) iekšējā datubāzē tiek ierakstīts, ka tādam un tādam lietotājam pieder tik un tik liels apjoms Bitcoin vai, piemēram, uzņēmuma Tesla akciju tādā un tādā vērtībā (to vērtība piesaistīta reālajai cenai).
Īpaši populāra šī metode ir kriptovalūtu gadījumos, jo ar kriptovalūtām cilvēki parasti ļoti aktīvi mainās. Neveicot fizisku pārsūtīšanu starp lietotājiem, iespējams ietaupīt pārsūtīšanas maksu. Kriptovalūtu fiziski pārsūta no biržas vai platformas parasti tikai tādā gadījumā, ja lietotājs vēlas to fiziski noglabāt citur, piemēram, USB zibatmiņā.
Populārākie paņēmieni naudas pelnīšanai
Ikvienam kapitāla tirgum ir savas nianses un tādējādi arī veidi, kā nopelnīt. Tomēr visbiežāk tā ir t. s. buļļa taktika jeb cerība uz konkrētās lietas vai resursa vērtības kāpumu. Respektīvi, nopērk vienu akciju par 100 eiro un pārdod to par 110, nopelnot desmit eiro, un, ja ieguldīti nevis 100 eiro, bet gan 100 tūkstoši, tad peļņa ir desmit tūkstoši eiro.
Šis princips strādā, pastāvot nosacījumam, ka pieprasījums pastāvīgi ir lielāks nekā piedāvājums un, piemēram, konkrētā akciju sabiedrība piedzīvo izaugsmi.
Tas patiesībā būtu sagaidāms no vairuma lielo uzņēmumu. To var raksturot arī šādi – ja kāds vēlas nopirkt kādu resursu, bet neviens nav gatavs to pārdot, resursa cena būtībā var kāpt pat bezgalīgi – kamēr vien cilvēks, kas vēlas šo resursu iegādāties, ir gatavs par to maksāt. Cena tiek noteikta brīdī, kad kāds gatavs savu resursu pārdot, taču tai jau var nebūt nekādas saistības ar reālo vērtību, bet gan ar spekulāciju radīto cenu līmeni. Jāņem vērā arī tas, ka ieslēdzas pūļa instinkts. Pieņemot, ka trīs cilvēki nopirkuši akciju par 100 eiro, brīdī, kad viens būs gatavs to pārdot par 110 eiro, cits atkal būs gatavs pārdot par 109,95, bet vēl trešais par 109,50 un tā bezgalīgi, līdz cena izlīdzināsies ar pieprasījumu.
Lielisks piemērs akciju tirgus burbulim ir jau minētā Tesla, kuras vērtība šogad vienu brīdi bija pārsniegusi 850 miljardus ASV dolāru ( 712 miljardi eiro), bet pērnā gada sākumā kompānijas vērtība bija ap 100 miljardiem ASV dolāru. Kompānija Tesla šā gada janvārī bija vairāk vērta nekā citas sešas nākamās vērtīgākās autoražotāju kompānijas kopā, neraugoties uz to, ka Tesla pērn saražoja tikai aptuveni 500 tūkstošus automašīnu. Tajā pašā laikā koncerns Volkswagen (viena no šīm nākamajam sešām kompānijām), kas ir lielākais automobiļu ražotājs pasaulē pēc ražošanas apjoma, saražoja aptuveni 11 reižu vairāk automobiļu nekā Tesla. Kompānijas Tesla akciju cenu kāpums bija saistīts ar to, ka tās ražoto auto uzskata par nākotnes automobili un cilvēki saredzēja iespēju nopelnīt uz tās akciju vērtības rēķina. Tomēr burbulis plīsa, un kopš janvāra Tesla akciju vērtība kritusies par aptuveni 35%.
Kopumā jāņem vērā, ka akcijas cenu visbiežāk nosaka tirgus vairākuma spekulācijas par to, cik veiksmīga konkrētā kompānija būs nākotnē un kas notiks ar šo akciju vērtību. Tā, piemēram, brīdī, kad kāds uzņēmums paziņo par kādu jaunu un daudzsološu produktu, tā akciju vērtība kāpj.
Tas tāpēc, ka cilvēki sagaida, ka kompānijai būs liela peļņa, par to būs lielāka interese un arvien vairāk cilvēku vēlēsies iegādāties akcijas.
Un – ja akciju cena kāpj, tai ir liels potenciāls turpināt pieaugt, jo cilvēki vēlas iegādāties akcijas, kuru vērtība aug.
Savukārt, ja inovatīvais produkts izrādās neveiksmīgs, tirgū uzrodas jauni, spēcīgi konkurenti vai ar kompāniju notiek kas slikts, tad akciju vērtība parasti krītas, ja vien acīm redzami nenotiek kādas tirgus manipulācijas, kas situāciju atkal izmaina, jo arī tas ir iespējams.
Saviem akcionāriem kompānijas dažreiz izmaksā arī dividendes – tiešo peļņu par akciju turēšanu. Tomēr šī peļņa visbiežāk ir maza, un parasti lielākā akciju vērtība rodas no spekulācijas ar to cenu. Tā, piemēram, pasaulslavenā kompānija Apple 2020. gadā dividendēs par katru akciju izmaksāja 2,5 ASV dolārus, turpretim vienas akcijas cena gada laikā pieauga divas reizes (no 60 līdz 120 ASV dolāriem). Tas nozīmē – ja akcijas vērtību cerētu atpelnīt dividendēs, būtu jāgaida vairāki desmiti gadu.
Tomēr pastāv arī citas pelnīšanas metodes. Otra populārākā ir t. s. lāča taktika, un tas nozīmē savu resursu pārdot par jebkādu cenu, mēģinot nosist resursa cenu uz leju. Tirgus reaģē uz vērtības kritumu, un bailīgākie akciju turētāji sāk pārdot akcijas, turpinot cenas lejupslīdi. Tai sasniedzot kādu noteiktu līmeni, par visu iegūto naudu pērk akcijas atpakaļ līdz pat tai cenai, par kuru akcijas pārdeva. Tā kā cena strauji kritusies, 100 akciju vietā par to pašu naudu var nopirkt, piemēram, 130 akcijas. Procesā ir iegūtas 30 akcijas, un to vērtība beigās ir tāda pati, kāda tā bija, pirms darbības tika uzsāktas. Tomēr šī taktika iespējama tikai tad, kad pieejams liels daudzums akciju un (vai) kapitāls, kā arī ir gatavība riskēt, jo cenas kritums nav garantēts – ja tirgus uz kritumu nereaģē, tad būtībā esam savas akcijas atdevuši citiem par lētāku naudu un zaudējuši trešdaļu vērtības.
Cilvēki ar mazākiem resursiem bieži īsteno tādas taktikas kā jaunumu (īpaši sociālo tīklu un forumu informācijas) aktīvu izpēti, kā arī citu, veiksmīgu investoru kopēšanu. Uzzinot kādus šķietami uzticamus jaunumus, cilvēki cenšas paspēt iegādāties resursus, pirms to vērtība kāpj, un paspēt t. s. izlekt no vilciena, pirms resursu vērtība samazinās. Savukārt, kopējot veiksmīgākos investorus, mazie investori cenšas panākt līdzīgu peļņas atdevi. Te gan jāatceras, ka ir konkrēti iemesli, kāpēc veiksmīgākie investori atbilstošajā situācijā ir tik veiksmīgi, turklāt zinot, ka viņu stratēģiju kopēs liels skaits cilvēku, viņi var labāk spēlēties ar tirgu.