Viņš norāda, ka tā kā lietu ierosināja policija, uzliktais administratīvais sods būtu iemaksājams Valsts kasē un līdz ar to kafejnīcas izmantotās mūzikas autori no šīs soda naudas nedabūtu ne santīmu - autori saņem tikai to atlīdzību, kas samaksāta saskaņā ar autoru biedrības AKKA/LAA izsniegto licenci, tāpat kā mūzikas izpildītāji saņem to atlīdzību, kas samaksāta saskaņā ar blakustiesību organizācijas LAIPA izsniegto licenci. Šīs abas licences esot nepieciešamas, lai darbu izmantotājs nekļūtu par likumpārkāpēju.
"Pati kafejnīca savu vainu sapratusi jau pirms šīs tiesas un saņēmusi gan autortiesību organizācijas AKKA/LAA, gan blakustiesību organizācijas licences," stāsta R. Briģis.
Viņš norāda, ka tiesa nav izšķīrusi divus dažādus darbu izmantojuma veidus: Autortiesību likuma 15.pantā lasāms, ka tiesības uz darbu publisku izpildījumu un raidīšanu ēterā ir divas dažādas tiesības, divi dažādi darbu izmantojuma veidi, bet 40.pantā noteikts, ka darba izmantotājiem attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi jāsaņem autortiesību īpašnieka atļauja. "Kafejnīcas darbība ir cits bizness nekā raidīšana ēterā. Abos no tiem mūzika spēlē milzīgu lomu. Tāpēc arī mūzikas autori un blakustiesību īpašnieki saņem atlīdzību par viņu darbu izmantošanu abos veidos, - starp citu, pirmā organizācija, kas autoriem iekasē atlīdzību no mūzikas publiskā izpildījuma kafejnīcās, nodibinājās vēl 1850.gadā, taču kopš tiem laikiem pasaules prakse šajā jomā ir tikai nostiprinājusies un paplašinājusies," viņš stāsta.
R. Briģis uzskata, ka tiesas argumentācija ir vairāk nekā absurda, norādot, ka autoriem ir tiesības saņemt atlīdzību par publisko izpildījumu, ja kafejnīca mūziku atskaņo, izmantojot mūzikas diskus vai datoru, bet, ja mūzikas avots ir radio, tad par publisko izpildījumu atbild raidorganizācija. "Kā zināms, neviena raidorganizācija nevar uzņemties atbildību par tās programmu publisku izpildījumu, jo raidorganizācija nodrošina vien raidīšanu ēterā, bet radio aparāta īpašnieks izlemj, vai viņš atskaņos radio programmu publiski pieejamā vietā – savā kafejnīcā, tādējādi radio programmu – tāpat kā paša nopirktā mūzikas diska saturu - publiski izpildot."
Šajā gadījumā Kurzemes apgabaltiesas spriedums esot pretrunā ar Latvijas likumiem un tiesu praksi kopš Autortiesību likuma stāšanās spēkā 1993.gadā, kā arī ar Eiropas tiesu praksi. Brigis norāda, ka analizējot kļūdaino spriedumu, valsts institūcijām steidzami jālemj ne vien par finansējuma piešķiršanu tiesībsargājošo institūciju darbinieku apmācībai autortiesību jomā, bet arī jāpanāk, ka tiesneši šīs apmācības apmeklē. "Kā zināms, šādu apmācību nepieciešamību publiski atzinis arī ģenerālprokurors Ē.Kalnmeiers, un iespējams, šis kliedzošais precedents paātrinās mācību sākšanos."