Viena no būtiskākajām problēmām ir birokrātija. Visa sistēma mūsu valstī ir būvēta tā, ka cilvēkiem ar invaliditāti sevi nepārtraukti ir jāpierāda, lai varētu dzīvot vismaz nedaudz labāk. Pieredze rāda, ka tieši no valsts iestādēm un to darbiniekiem ir jūtama lielākā diskriminācija, lai gan teorētiski būtu jānotiek pilnīgi pretēji – atbalstot un palīdzot. Diemžēl dažādas situācijas manas dzīves laikā parāda, ka valsts iestādes indivīds neinteresē un ka sistēma nav cilvēkiem, bet dažādiem klasifikācijas numuriem, kuros ir jāiekļaujas.
Savā dzīvē esmu sapratusi un pieredzējusi, ka paļauties uz citiem vai cerēt uz kaut ko nav jēgas, viss ir pašas rokās. Valsts atbalsts un invaliditātes pensija paredz tikai eksistēšanu, tāpēc tagad katra diena tiek veltīta darbam, pašas izveidotajam pastkaršu un papīra/dizaina lietu zīmolam Typical Latvian, lai nodrošinātu materiālo labklājību un izvairītos no sliktākā savas dzīves scenārija. Diemžēl jāatzīst, ka nauda ir brīvība, ar naudu var iegādāties kvalitatīvu aprūpi cilvēcīgos apstākļos. Dzīve ir sajūtas, emocijas, saturīgas sarunas ar interesantiem cilvēkiem, darbs, kas piepilda, sapucēšanās. Dzīve ir visas mazās lietas, kas rada atmiņas un laimi sirdī.
Lai veicinātu sabiedrības attieksmes maiņu un cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu, ir būtiski stāstīt par savām vērtībām, runāt par to, kāds cilvēks esi, ka esi tāds pats kā citi – ar sapņiem un mērķiem, domām un emocijām, jūtām un vērtībām, tikai ar mazliet vairāk šķēršļiem, kuri jāpārvar, lai kaut ko pieredzētu. Jo vairāk cilvēku ar invaliditāti kļūs par sabiedrības daļu, jo lielāka izpratne sabiedrībā veidosies. Taču, lai kļūtu par sabiedrības daļu, šobrīd ir daudz fizisku šķēršļu, piemēram, uzbrauktuves bieži nav atbilstošas, ieejas nav izmantojamas vai drošas, pārvietošanās iespējas pat tikko renovētos uzņēmumos ir sarežģītas. Tāpēc nenovērtējams ir apvienības Apeirons darbs – tā atgādina uzņēmējiem, ka pieejama vide nav kaprīze, bet gan ikdienas vajadzība ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī, piemēram, vecākiem ar bērnu ratiņiem.
Ko es ieteiktu apkārtējiem, lai nekad nedara vai nerīkojas, uzzinot par cilvēka invaliditāti? Divas pavisam pašsaprotamas lietas. Pirmkārt, nekad nedari otram to, ko negribētu, lai nodara tev. Nesaki to, ko negribētu dzirdēt attiecinām uz sevi. Otrkārt, nekad neej klāt cilvēkam un nedod naudu, ja tev neprasa. Cilvēks ar invaliditāti nav vienādības zīme ar ubagu vai bomzi.