Iespējams, objektīvākus datus par kopējo tendenci mēs iegūtu, ja salīdzinātu šo gadu ar 2019. gadu, jo pagājušā gada statistiku ietekmēja Covid-19 pandēmija. Taču svarīgākais ir ne tikai apkopot un izprast šos statistikas datus, bet arī pārvērst tos par efektīvu rīku situācijas uzlabošanai.
2020. gada martā pandēmijas dēļ valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, kam sekoja gluži loģisks satiksmes intensitātes kritums un attiecīgi arī ievērojams ceļu satiksmes negadījumu skaita samazinājums. Tas, ka šobrīd piedzīvojam negadījumu skaita pieaugumu, salīdzinot ar pagājušo gadu, nav nekāds pārsteigums. Satraucošāka ir cita tendence – neraugoties uz mazāku satiksmes intensitāti un negadījumu skaitu, pērn bojāgājušo bija vairāk nekā 2019. gadā, un šogad šis skaits ir vēl vairāk palielinājies. Kāpēc tad ar visiem Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) un partneru, t. sk. uzņēmuma BALTA, centieniem ar dažādām kampaņām situāciju uzlabot tā joprojām ir tik bēdīga? Domāju, ka te ir kompleksa problēma, kuras galvenie elementi ir transportlīdzekļu vidējais vecums un tehniskais stāvoklis, autoceļu kvalitāte un autovadītāju braukšanas kultūra.
Kā liecina CSDD dati, vidējais transportlīdzekļu vecums Latvijā ir 14 gadu. Salīdzinājumam – Eiropas Savienībā tie ir vidēji 7–8 gadi. Vecums pats par sevi vēl nebūtu nekas dramatisks, turklāt cilvēkiem nevar pārmest to, ka viņi nevar atļauties jaunākas automašīnas. Taču jau cits jautājums ir šo automašīnu tehniskais stāvoklis. Piemēram, BALTAs pieredze, pārlūkojot KASKO apdrošināšanas segmentu, liecina, ka pastāv tieša korelācija starp karstu laiku un ceļu satiksmes negadījumu skaita palielināšanos.
Par Latvijas autoceļu bēdīgo stāvokli runājam jau gadiem, un, nenoliedzami, vismaz daļu negadījumu izraisa slikts ceļa segums. Šogad esam saņēmuši ļoti daudz atlīdzības pieteikumu par automašīnām, kas sabojātas, iebraucot bedrēs. Tā ir Latvijai raksturīga problēma katru pavasari, jo sals, lietus, atkusnis un straujas temperatūras svārstības ziemas izskaņā veicina arvien jaunu bedru veidošanos, un nereti bīstami kļūst pat tie ceļi, kas vasarā bijuši līdzeni. Infrastruktūra un ceļa darbu plānošana ir sāpīgs, komplekss jautājums, uz kuru nav vienkāršas atbildes, toties ir daudz viedokļu.
Autovadītāju braukšanas kultūra ir trešais lielais faktors. Lai arī man personīgi šķiet, ka tā uzlabojas, mēs joprojām atkal un atkal dzirdam par smagiem satiksmes negadījumiem ar ievainotajiem un bojāgājušajiem nepareizi izvēlēta braukšanas ātruma, neapdomīgas apdzīšanas vai agresīvas braukšanas dēļ. Sabiedriskās domas maiņa prasa laiku. Tikmēr uz Latvijas autoceļiem turpina iet bojā cilvēki.