1841. gadā Kuzņecova dibinātās porcelāna fabrikas Latvijā vairs nav, nepastāv arī 1886. gadā Jensena izveidotā ražotne. Ir bankrotējušas abas Rīgas porcelāna fabrikas. Taču porcelāna ražošanas tradīcijas mūsu valstī nav zudušas, jo ir mākslinieka Jāņa Roņa 2007. gadā izveidotais zīmols – Piebalgas porcelāna fabrika.
Galerijā pie sienas rindojas SIA Porcelāna galerija vadītājam Jānim Ronim pasniegtais toreizējās premjerministres Laimdotas Straujumas atzinības raksts par nozīmīgu ieguldījumu Piebalgas attīstībā, mākslas un uzņēmējdarbības veicināšanā. Arī pērn no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa mākslinieks saņēmis goda rakstu. Jānis Ronis to nopelnījis, izveidojot darba vietas 15 novada cilvēkiem – klusajos Inešos tas nav maz.
Radīja jaunas darba vietas
Te nu top mazie mākslas darbi. Kādreiz vecajā pienotavā lija piens un krējums, tagad ģipša formiņas piepilda porcelāns. Vidē atkal dominē baltā krāsa. Adīta raksta un burzītas faktūras krūzītes Latvijā jau ir kļuvušas par Jāņa Roņa fabrikas firmas zīmi. Darbinieces, kuras te sastopam, ar darāmo ir apmierinātas. Kad Jānis ar ģimeni pirms deviņiem gadiem no Jūrmalas kā dzīvesvietas un Rīgas kā darba un ideju dzimšanas vietas pārvācās uz Inešiem, ar trauslo, kaprīzo materiālu viņš iemācīja apieties Vecpiebalgas pusē bez darba palikušās mediķes, agronomes, šuvējas, laborantes.
"Sākumā gāja grūti, iepriekš pat nebiju redzējusi, kā top porcelāna trauki," neslēpj fabrikas darbiniece Dace Metuma un piebilst: "Bet visu var iemācīties." XX gadsimta 90. gados pienotavā viņa bijusi piena savācēja jeb laborante. Tagad Dace no ģipša formiņām izņem miniatūras porcelāna kanniņas, kas domātas krējumam. Dacei patīk šis darbiņš – sagatavot liešanai porcelāna masu, tad formas, pēc tam tās piepildīt, nožāvēt, veikt formu demontāžu. Viņas kolēģe Dace Tomsone, bijusī agronome, fabrikā strādā jau divus gadus – nopucē krūzītēm šuves, nolīdzina negludumus, viņa stāsta: "Fabrikā lielākā daļa ir roku darbs. Reizēm arī fiziski grūts, jo daļa laika ir jāpavada, stāvot kājās. Agronoma profesija man noderēja laikos, kad pastāvēja lielās saimniecības. Tagad tā noder vienīgi piemājas saimniecībā."
Jānis Ronis atzīst – sākumā visgrūtāk bijis atrast formu meistaru, bet tagad fabrikas darbinieki kā zobratiņi pulksteņmehānismā strādā saskaņoti. Zinošākie amata prasmes ierāda jaunākajiem. Ilze Ludborža, pēc profesijas medmāsa, bija viena no pirmajām darbiniecēm: "Es biju tā, kura gāja pie Jāņa prasīt darbiņu. Viņš ir labs skolotājs, pacietīgs. Man bija interesanti mācīties. Pāris mēneši gan ir vajadzīgi, lai varētu visu izdarīt precīzi, bez kļūdiņām." Ilzei patīk šīs krūzītes – kafiju ik rītu viņa dzerot no fabrikā ražotās. Droši vien daudzi ir pārliecinājušies – no porcelāna krūzītes kafija garšo labāk.
Ideju par porcelānu fabriku Jānis Ronis lolojis jau sen. Jaunībā Rēzeknē pabeidzis lietišķās mākslas skolu – pie Latgales keramiķiem apguvis šī amata prasmes, tad mācījies metālapstrādi. Vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā absolvējis Lietišķi dekoratīvās keramikas nodaļu un tagad atzīst, ka viņam paveicis, jo bijusi iespēja apgūt porcelāna apgleznošanas nianses vēl pie Rīgas porcelāna fabriku vecajiem meistariem. Paralēli interesējies arī par tehnoloģijām. "Intereses man bija ļoti plašas. Rēzeknē lietišķajos kā pirmajā skolā bija iestājeksāmeni, ja tur nebūtu ticis, būtu studējis inženieriju vai augkopību," pasmaida Jānis.
Daudz jāmācās pašam
Izstaigājot ražotni, Jānis Ronis mūs aizved uz apdedzināšanas krāšņu telpu. Šīs iekārtas viņš konstruējis pats. "Tas man tāds hobijs – kopumā esmu izbūvējis 21 krāsni. Tā es vislabāk nonāku pie rezultāta, jo porcelāna apdedzināšanas iekārtām tehniski jābūt ļoti precīzi izveidotām," paskaidro Jānis. Viņš atzīst, ka porcelāna ražošanas nozarē ir jābūt apveltītam ar trim stiprajām pusēm – mākslinieka, tehnologa un inženiera. "Mans Piebalgas vectētiņš VEFā pirms kara bija smalkmehānikas ceha priekšnieks. Arī man patīk tehnika, konstrukcijas un novitātes," smej Jānis.
Attīstības perspektīvu uzņēmuma vadītājs savai fabrikai saredz: "Viss te pamazām rit savu gaitu. Pirms divarpus gadiem ražotnes ēkai nomainījām jumtu, to nosiltinājām, sakārtojām krāšņu telpu. Kopējā ražotnes platība pašlaik ir 500 kvadrātmetru, bet būvēsim klāt jaunu cehu. Jāteic tā – Latvijas tirgus mērogiem mēs esam diezgan lieli, tālāk viss būs atkarīgs no tā, kā spēsim nodrošināt eksporta tirgu."
Burzītās tējas krūzes ir pirmais mākslinieka Jāņa Roņa autordarbs – tā ir ejošākā fabrikas prece. Mākslinieks atminas, kā veidojis pirmo Latvijas Universitātei: "Tā bija studentu brokastu krūze ar apdruku, kā saburzīta eksāmenu lapa ar visām formulām. Tajā laikā ļoti daudz aizrāvos ar dažādām faktūrām, autortehnikām."
Jānis rāda arī 1995. gadā izstādei Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā veidotu gaismas objektu. Tajā laikā viņš ar savu autordarbu kolekciju startējis vairākās izstādēs ārzemēs, bet tagad atzīst, ka uz šo jomu raugās jau no cita skatu punkta nekā tad, kad domājis kā mākslinieks: "Uztaisu darbu un nesaprotu – kāpēc to nepērk? Te jāteic, ka ir jāsaprot tirgus konjuktūra, jāpazīst un jāizprot potenciālais pircējs, kam tu strādā. Tās ir lietas, kas iepriekš man kā brīvmāksliniekam vispār neinteresēja. Dzīvē situācija attīstījās tā, ka ar savu mākslu izdzīvot nevarēju. Kopsakarības te nu ir jāatrod – Latvija ir maza valsts, un te nav daudz cilvēku, kas var pastāvēt ar savu lielo mākslu. Kad kopā ar savu skolotāju Pēteri Martinsonu Rīgā izveidojām Porcelāna muzeju ar kolekciju no abu Rīgas porcelānu fabriku izstrādājumiem laika posmā kopš 1841. gada, muzejā ieguvu arī savu pirmo administratīvo pieredzi."
Krūzītei piešķirt atšķirīgo
Porcelāna fabrikas produkcijas klāsts darba gadu laikā papildināts ar jaunām idejām. Piemēram, lielās porcelāna aploksnes var piestiprināt pie sienas gan ziedu, gan dekoratīvu elementu ievietošanai. Jaunums ir daudzšķautņainas krūzītes, kas modelētas 3D programmā. Starp citu, porcelāna trauku darināšana ir laikietilpīgs process, viena standartizmēra krūzīte, izejot pilnu ciklu ar trim dedzināšanām, glazēšanu un apstrādāšanu, top gandrīz divas nedēļas!
Visus porcelāna trauku ražošanas noslēpumus uzņēmuma vadītājs gan mums neatklāj. Stāsta, ka Baltijas reģionā porcelāna masu sagādāt neesot iespējams, to ieved no Eiropas. "Strādājam ar pašu dārgāko, bet arī vienu no kaprīzākajiem izejmateriāliem, ko pērkam Anglijā un Vācijā," paskaidro Ronis.
Izlietotā porcelāna apjoms, salīdzinot ar pirmsākumiem, esot audzis vismaz desmit reižu. Līdz šim uzņēmums lielākoties sadarbojies ar korporatīvajiem klientiem – izgatavojuši dāvaniņas, veidojuši autordarbus. Tagad potenciālie pircēji paši sameklē Jāni. Pērn uzņēmējs pieteicies atbalstam Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, veidojis projektu un atbalstu saņēmis. Tas devis iespēju ar savu produkciju piedalītes izstādē Parīzē, taču šis nav bijis pats veiksmīgākais brīdis, jo izstāde norisinājusies tieši pēc Parīzē notikušajiem terora aktiem. "Tas ļoti būtiski un negatīvi ietekmēja izstādes gaitu. Toties izstādē Berlīnē mums gāja labi – pircēju bija daudz. Berlīniešiem patika tējas un kafijas krūzes, bļodiņas. Jāteic, mūsu burzītā porcelāna trauku sēriju iegādājusies kāda smalka villa Itālijā. Viņi paši mūs sameklēja," lepojas Jānis un apliecina: "Ražošanas apjomi palielinās. Redzēsim, kā attīstīsies mūsu eksporta iespējas. Mūsu produkcija ir atšķirīga – taisām to, ko lielās fabrikas uztaisīt nevar. Sekoju līdzi visām tehnoloģijām, kā pasaulē pašreiz strādā ar porcelānu. Tas man ir jāzina, lai varētu veidot savu uzņēmuma stratēģiju. Man jāražo tas, ko citi neražo."
Uzņēmējs nenoliedz – protams, arī citviet pasaulē atrodama līdzīga produkcija, tomēr tieši tāda paša burzījuma krūzīti citur uztaisīt nevar, pat ne Ķīnā, porcelāna dzimtenē, kas glabājusi šī aroda noslēpumu tūkstošiem gadu. "Mans uzdevums krūzītei piešķirt specifisku formu un zīmējumu. Tas arī nosaka pieprasījumu," saka Jānis Ronis. Savulaik māksliniekam bijuši trīs sapņi par trim darbnīcām – izveidot gan porcelāna, gan stikla, gan bronzas darbnīcu, bet "visu uzreiz nevar, ir jātiek galā ar pirmo".