Turpinās tik ilgi, kamēr lode lidos, kā vajag

2011. gadā - var teikt, ka liktenīgu sakritību rezultātā, - viņš iegādājās Daugavpils skrošu rūpnīcu, kura L.Sabanejeva Mednieku kalendārā kā Reisnera rūpnīca Dinaburgā pirmoreiz vēstures avotos minēta 1886. gadā.Eiropas līmeņa objektsPērn Eiropas kultūras pieminekļu tīkla konkursā Destination of Sustainable Cultural Tourism 2015 (Ilgtspējīga kultūras tūrisma galamērķis 2015 - red.) Daugavpils skrošu rūpnīca ieguva 3. vietu. "Esam lepni, ka Rumānijas vēsturiskais dzelzceļš ar 12 tuneļiem un tiltiem palika aiz mums. Mūsu rūpnīca ir dzīva vēsture," uzsver Staks.Daugavpils skrošu rūpnīca ir vecākais munīcijas ražošanas uzņēmums Ziemeļeiropā, Latvijā tā ir atzīta par valsts nozīmes industriālo kultūras pieminekli. Tā ir arī Eiropas līmeņa tūrisma objekts ar ēkā izveidotu muzeju, kuru kopš 2012. gada brauc aplūkot tūristu grupas no visas pasaules. Pērn 19% no visiem apmeklētājiem bija viesi no ārvalstīm - viņu vidū pat tādi cilvēki, kuri par Latviju neko nebija zinājuši un ceļojuma maršrutu izvēlējušies tieši šī apskates objekta dēļ.Rūpnīca, kurā skrotis ražotas jau cariskās Krievijas vajadzībām, savu darbību turpinājusi arī padomju gados un neatkarīgās Latvijas laikos. Tagad tajā izgatavo deviņu veidu lodes gludstobra ieročiem. Lai gan pašlaik uzņēmums pārdzīvo jūtamu krīzi, kas izveidojusies, zaudējot Krievijas tirgu, tā vadītājs Aigars Staks ir apņēmības pilns un darbojas pie jauna, inovatīva produkta izstrādes.Nedarīt neko liekuPagājušā gadsimta 90. gados krasas pārmaiņas skāra daudzus Latvijas uzņēmumus, tomēr Daugavpils toreiz tā sauktajā žogu rūpnīcā darbs neapstājās, un rūpnīcas inženieri meklēja iespējas, kā svinu plašāk lietot ražošanā. Uzņēmums sāka ražot arī medību patronas - galvenie šī produkta pircēji bija mednieki.Pirmoreiz Daugavpilī kā ekskursants Aigars Staks viesojās XX un XXI gadsimta mijā, tolaik viņš studēja Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē un savus profesionālos sapņus saistīja ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) jomu. Pēc augstskolas beigšanas Aigars vadīja IKT uzņēmumu, vēlāk profesionālo pieredzi ieguva arī starptautiskā auditoruzņēmumā PricewaterhouseCoopers un Microsoft Latvia un par skrošu rūpnīcu pat nebija dzirdējis.2007. gadā Staks izveidoja uzņēmumu Agile&Co, kura darbība saistīta ar IKT projektu vadību, drošības pārvaldību un procesu automatizāciju. "Daudzas lietas dzīvē daru tāpēc, ka redzu - to var izdarīt. Līdz 2011. gadam strādāju procesu optimizācijas projektos. Esmu Lean Six Sigma rīku un metožu piekritējs, biznesā tas nozīmē nedarīt neko lieku. Respektīvi, kā pirmās darīt tikai tās darbības, kas vajadzīgas klientam un par ko klients ir gatavs maksāt," skaidro Staks.Lean metodes izklausās pašsaprotamas - piemēram, ja lauzni uzņēmumā noliek vienā visiem redzamā vietā vai divas iekārtas novieto blakus tā, lai to ražotās detaļas nebūtu jāpārnes no vienas iekārtas uz otru, darba procesā var ieekonomēt piecas minūtes vai pusstundu. "Uzņēmumā sakārtojot vidi 100 vietās, var iegūt vairākās reizēs mērāmu uzlabojumu, turklāt ar tiem pašiem resursiem. Esmu to ieteicis izmantot arī citos Latvijas uzņēmumos, bet vairumā no tiem šādus padomus neņem vērā," novērojis Staks.Viņš min arī citu piemēru, kas raksturo Lean filosofiju, - kāpēc zirgam, lai pavilktu vezumu, jābūt treknam un nobarotam, ja to var paveikt arī atlētisks, sportisks zirgs? Kāpēc zirgam dot trīs reizes vairāk pārtikas?"Iespējams, aiz mīlestības pret zirgu, bet varbūt tā ir patoloģiska vēlme skatīties, kā zirgs ēd. Taču ekonomiska pamatojuma tam nav. Rūpniecības uzņēmumos itin bieži tiek darīts vairāk, nekā nepieciešams, - veidotas rezerves, ja nu kaut kas saplīsīs, un darbā tiek papildus pieņemti cilvēki - ja nu pēkšņi būs vairāk pasūtījumu un būs vairāk jāstrādā. Tiek strādāts ar ticību, ka kaut kas saplīsīs vai kaut kā nebūs. Tas ir labi, bet dārgi. Tāpēc citiem un pats sev mācu - ja tu uzticies, ka viss būs labi jau pirmajā reizē, iespējams, viss sanāks. Vai varbūt tu sasitīsies, bet tad, kad tu sasitīsies, salabosi saplīsušo lietu un turpināsi darīt to pašu, trešajā reizē viss izdosies labi - tu paveiksi nepieciešamo ātrāk un lētāk, bet tikpat kvalitatīvi kā citi. Tā ir mana filosofija," atklāj Staks.Izdarot vienkāršās lietasKā profesionālam konsultantam arī uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas procesos Stakam 2011. gadā paziņas lūdza novērtēt Daugavpils skrošu rūpnīcu."Aizbraucu uz Daugavpili otrreiz mūžā un rūpnīcai veicu tā saukto Due diligence - vērtības novērtējumu. Uzņēmums nebija tā vērts, lai to iegādātos, - skaists, ar vēsturiskām vērtībām, bet kā ražotne - nederīgs. Tobrīd es tā domāju," stāsta uzņēmējs. Savu profesionālo vērtējumu viņš bija sniedzis un par rūpnīcu aizmirsa, bet pēc pāris mēnešiem Stakam tika piedāvāts kļūt par daļu no komandas, kurai ir rūpnīcas īpašumtiesības."Man bija lieka nauda, uzņēmuma cena arī šķita pieņemama, un, tā kā zinu, kas ir procesu optimizācija, teicu - labi. Taču pēc kāda laika izrādījās, ka vienam no īpašniekiem tomēr nebija naudas, otrs nedzīvoja Latvijā un atzina, ka nevar kontrolēt situāciju un ka tomēr netic biznesa izdzīvošanas iespējām. Uzņēmumam tobrīd bija zaudējumi, un tajā bija jāiegulda daudzi tūkstoši. Kādam tas bija jāizdara, un man nebija variantu," atzīst Daugavpils skrošu rūpnīcas vadītājs. Taujāts, vai tobrīd nenobijās, Aigars smej - nobijušies bija viņa radinieki: "Es redzēju, ka rūpnīca bija izdzīvojusi dažādos laikos - lai arī ar zaudējumiem, bet arī neatkarīgajā Latvijā. Sapratu, ka izdarot vienkāršās lietas, kuras rūpnīcā jāizdara, var strādāt, izmantojot uz pusi mazāk resursu. Man šaubu nebija."Jaunā īpašnieka rīcībā nonākušās ražošanas iekārtas bija vecas, dažas kalpojušas pat vairāk nekā četrus gadu desmitus. Pirmais, ko uzņēmējs izdarīja, - tās saveda kārtībā. "Atbraucām no Rīgas astoņi cilvēki un iekārtas nomazgājām un sakārtojām. Ražotni savedām kārtībā, lai uz iekārtām no cauriem griestiem netecētu ūdens. Tur bija arī tāda iekārta, no kuras ik dienu izpilēja pieci litri eļļas! Līdz tam bija pierasts vakaros pa speciāli piemontētām renēm satecējušo eļļu savākt un saliet atpakaļ, nevis iekārtu salabot," sākotnējo situāciju raksturo Staks.Citā uzņēmumā steigtos iekārtas nomainīt, savukārt Staks uzskata - vecās iekārtas vainot nevar, vainojama ir cilvēku attieksme pret tām: "Iekārta ir čuguna klucis, un nav nozīmes, cik vecs, ja tas strādā. Taču čuguna klucim jābūt sakoptam. Mēs vispirms sakopām, sakārtojām vidi trīs cehos kopumā 2000 kvadrātmetru plašajās telpās. Tad mazinājām izmaksas, strādājot tā, lai tie paši cilvēki varētu izdarīt daudz vairāk. Samazinājām ražošanas platību trīs reizes, bet ražošanas kapacitāti palielinājām divarpus reižu, nepalielinot vai pat nedaudz samazinot darbinieku skaitu. Pirmajā gadā uzņēmums sāka strādāt bez zaudējumiem, nākamajā gadā ar peļņu."Taujāts, vai bija jāmaina darbinieki, lai uzņēmumā mainītos arī darba tradīcijas, Staks teic - lielākā daļa darbinieku turpina uzņēmumā strādāt, tomēr attieksmes maiņu var raksturot kā lēnu. Kad Staks iegādājās uzņēmumu, tajā strādāja desmit cilvēki, tagad - septiņi.Vēsture, ne biznessMunīcijas rūpnīcas vadītājs neslēpj, ka pašlaik uzņēmumu skārusi krīze - netiešā veidā: "Pērn lielākais pasūtītājs - uzņēmums Vācijā, kas mūsu ražotās medību un sporta patronas pārdeva Krievijai un ASV, - slēdza gludstobra munīcijas pārdošanas virzienu, līdz ar to 2015. gads mums bija skarbs. Šoziem rūpnīcas darbs uz trim mēnešiem apstājās, darbību atsāksim martā. Reāli tagad strādājam tikai ar 20% jaudu no iespējamās kapacitātes, un tas ir slikti. Šis mums būs stabilizācijas gads. Pašlaik cīnāmies, lai pastāvētu, lai pārkārtotos uz jauniem pircējiem - sākumā Latvijā, Baltijā, pēc tam jau citur pasaulē."Rūpnīcas ražošanas kapacitāte ir divi miljoni patronu gadā. Vēsturiski senākajai produkcijai - skrotīm - ir sava pievienotā vērtība, jo tās joprojām izgatavo oriģinālā veidā skrošu liešanas tornī. Tā augšstāvā izkausēto svinu cauri sietam lej pa īpašu caurumu lejup, gaisā tas sacietē, un akā sakrīt jau kā apaļas lodītes. Krišanas ceļš lodītēm ir aptuveni 40 metri, un šajā laikā tās iemanto oriģinālu, ar mūsdienu tehnoloģijām neizveidojamu "piliena piegaršu". Tad tās izsmeļ no akas, nogādā žāvētavā, pēc tam sašķiro, atlasot brāķus un sadalot pa izmēriem. Skrotis lej reizi gadā - pāris dienās var izliet dažas tonnas, un ar šo apjomu pieprasījumu iespējams nodrošināt gadam."Tas ir vēsturisks process, nevis bizness. Mūsdienās pieejamas dažus metrus lielas tehnoloģiskas ierīces, ar kurām var izdarīt to pašu, bet mēs tās izlejam no torņa, nevis dzesējam ar gāzes plūsmu vai štancējam. Ir pircēji, kuri pieprasa tieši Daugavpils skrošu rūpnīcā izlietas patronas, jo, ar tām šaujot, varot labāk trāpīt mērķī. Tām ir labāka gaisa pretestība. Daudzi mednieki gatavi par šīm patronām maksāt dārgāk," atzīst Staks.Vēl rūpnīca var lepoties ar 90. gados pašu daugavpiliešu izveidoto lodi PAM, kura tiek ražota kā Brennekes lodes atvasinājums ar polimēra pārklājumu, - arī šī munīcija ir populāra vietējo mednieku un sportistu vidū.Latvijā Daugavpils skrošu rūpnīcai jākonkurē ar vēl vienu munīcijas ražotāju, arī Lietuvā ir munīcijas rūpnīca. Staks stāsta, ka, meklējot jaunus noieta tirgus, tuvākās nākotnes plāni saistās ar Ziemeļeiropas valstīm, bet pašlaik tiek strādāts, lai iekarotu ģeogrāfiski tuvāko, līdz šim neapgūto Lietuvas tirgu. "Baltijas tirgū esam trīs spēlētāji, cenšamies sadalīt vietējo tirgu," piebilst uzņēmējs.Izstrādā jaunus produktus"Apgrozījuma kritums teju divas reizes - tā ir sāpīga pieredze. Par ātru atnāca Krievijas sankcijas un Krievijas ekonomiskās grūtības. Mums vajadzēja klāt vēl divus gadus, jo trīs gados nevar izdarīt visu - sakopt rūpnīcu, samazināt izmaksas, uzlabot kvalitāti un sākt strādāt pie jauniem produktiem," atzīst Daugavpils skrošu rūpnīcas vadītājs.Viņa plānos ir izveidot piecus līdz desmit jaunus produktus munīcijas nozarē, tostarp jaunu lodes tipu, mainot munīcijas ražošanā vēsturisko principu - "iegriežot" lodi, kas darbojas un tālāk lido, pati sevi stabilizējot."To, ka vajag izgudrot jaunu lodi, es zināju jau pašā sākumā, tikai nebija laika un resursu to realizēt. Atšķirība starp veco un jauno lodes tipu būs tāda, ka ar pirmo var trāpīt 50 metru attālumā, bet paredzams, ka ar iegriezto lodi pat desmit reižu tālāk. Ja izdosies, tas mūs padarīs par konkurētspējīgiem pasaules mērogā un šajā jomā radīs iespēju runāt ar vadošajiem spēlētājiem," skaidro Staks.Uzņēmējs iecerējis izveidot sadarbību ar studentiem un augstākajiem mācībspēkiem, lai attīstītu jauno ideju, un projektā iesaistījis sabiedrisku jauniešu organizāciju. "Vienkārši vajadzīga komanda, un tad jāapzinās, ka ir darbs, kas jāizdara," apņēmību pauž Staks.