Uzņēmēji jauno OIK modeli pagaidām vērtē piesardzīgi

Par pieciem dārgiem mītiem Autors: Kārlis Leiškalns. Diena, 2000. gada 22. maijs Enerģētikas likuma 40.pants, kurš uzliek Latvenergo pienākumu iepirkt no dažu tipu elektrostacijām elektroenerģiju par dubulto tarifu, kā jau varēja prognozēt, radījis ievērojamu rezonansi. Pavirši lūkojoties, varētu uzskatīt, ka tā ir Latvenergo problēma, tomēr šis lieluzņēmums šajā gadījumā ir tikai starpnieks. Īstie maksātāji esam mēs - elektroenerģijas pircēji, un mums ir jābūt tiesībām zināt, par ko mēs maksājam un kāpēc. Pagaidām šķiet, ka mūs grib piespiest maksāt par mītiem. Pirmais mīts. VES esot lēts enerģijas avots. Šī apgalvojuma neatbilstību apliecina pats fakts, ka vēja elektrostaciju (VES) uzturēšanai nepieciešams īpašs iepirkuma tarifs, kas ir divas reizes augstāks par vidējo enerģijas realizācijas tarifu un 3-4 reizes augstāks par elektroenerģijas cenu starpvalstu tirgū Baltijā. Tā nu ir iegadījies, ka Latvijā vēju ātrums ir pārāk mazs, lai vēja elektrostacijas strādātu ar optimālu noslodzi, bet, strādājot ar nepilnu jaudu, ievērojami pieaug enerģijas pašizmaksa. Nelielas VES varētu atmaksāties vietās, kur nav elektroenerģijas pievadu un to ierīkošanai nepieciešami ievērojami līdzekļi. Citviet VES uztiepšana varētu būt kaut kas līdzīgs mēģinājumiem par katru cenu Latvijā audzēt banānus, ananāsus vai citus augļus. Otrais mīts. VES samazina mūsu valsts atkarību no ievestā kurināmā. Šis apgalvojums nav patiess, jo Latvijā elektroenerģiju neražo kondensācijas ciklā, savukārt termoelektrocentrālēs nepieciešamo kurināmā daudzumu nosaka pieprasījums pēc siltumenerģijas. Elektrība šajās stacijās ir papildprodukts, kas ļauj efektīvāk izmantot kurināmo. Trešais mīts. VES esot videi draudzīgas un samazinot atmosfēras piesārņojumu Latvijā. Izmešu daudzums ir vistiešākā mērā saistīts ar patērēto kurināmo, bet, kā jau minēju, nepieciešamo kurināmā daudzumu nosaka pieprasījums pēc siltuma. Pietrūkstošo elektroenerģiju mēs pērkam no Lietuvas, Igaunijas vai Krievijas. Bet, runājot par cita veida ietekmi uz vidi, izrādās, ka VES, tāpat kā citiem enerģijas ieguves veidiem, arī ir savs grēks - tās atrodas uz putnu migrācijas ceļiem un naktīs apdraud putnu drošību. Ceturtais mīts. VES, radot konkurenci lieluzņēmumam Latvenergo, veicina tirgus attīstību enerģētikas sektorā. Tas tik tiešām būtu tā, ja vien nebūtu spēkā jau pieminētais Enerģētikas likuma 40.pants, kurš uzliek lieluzņēmumam Latvenergo pienākumu iepirkt no dažu tipu elektrostacijām elektroenerģiju par cenu, kas 2-4 reizes pārsniedz iepirkuma tarifu no citiem piegādātājiem. Šāda pieeja ir viens no rupjākajiem tirgus izkropļojumiem, jo nostāda piegādātājus absolūti nevienlīdzīgā situācijā. Piektais mīts. VES izmanto vietējos resursus, un mazāk naudas jāizved no valsts. Vējš virs Latvijas tik tiešām ir uzskatāms par vietējo resursu, tomēr vējš vien nav gatava elektroenerģija. Tā sagūstīšanai nepieciešamas dārgas un sarežģītas iekārtas, kuras Latvijā neražo, bet, kā savā pieteikumā gandrīz ar lepnumu raksta kāds uzņēmums, kurš pilsētā, kurā piedzimst vējš, vēlas uzstādīt VES, «iekārtas 100% tiks importētas». Bet, ja reiz iekārtas tiek importētas, tad naudas līdzekļi tiek eksportēti un no labvēlīgās ārējās tirdzniecības bilances, kas vairotu mūsu nacionālās valūtas stabilitāti, atkal nekā. Es pat gribu teikt, ka Enerģētikas likuma 40.pants uz Latvijas ārējās tirdzniecības bilanci iedarbojas postoši. Absolūtais vairākums no uzņēmumiem, kas ir izteikuši vēlmi uzstādīt VES un koģenerācijas stacijas, izmanto citu valstu kapitālu, bet ienākumus no produkcijas (šajā gadījumā elektroenerģijas) realizācijas iegūst kapitāla īpašnieki. Tātad iegūtie līdzekļi aizplūst no Latvijas, un, neraugoties uz to, ka VES elektroenerģija saražota tepat Latvijā, no nacionālā kopprodukta viedokļa mēs to pērkam no tās valsts, kuras kapitāls ieguldīts pie mums esošajā VES. Un, tā kā šajās ražotnēs vietējā darbaspēka izmantošana kopējās izmaksās ir stipri vien niecīga, droši varam uzskatīt, ka pērkam šo enerģiju starpvalstu tirgū tāpat, kā pērkam no Lietuvas, Igaunijas vai Krievijas. Vienīgā atšķirība, ka pērkam to 3-4 reizes dārgāk, tērējot no mūsu valsts elektroenerģijas patērētāju knapajiem resursiem pasakainas summas. Nepamatoti samaksāti 100 miljoni latu 8 gados - tas nav maz. Kādēļ mēs neizvēlamies lētāko, bet par katru cenu mēģinām nopirkt dārgāko? Kādēļ mēs ar likumu spiežam iepirkt enerģiju par 6 santīmiem kilovatstundā, ja varam nopirkt par pusotru? Kādēļ Latvenergo šogad ieplānojis 5,4 miljonus latu pārmaksāšanai par neizdevīgo pirkumu? Kādēļ mums jāatļauj būvēt vēja elektrostacijas, kurām Latvenergo būs spiests piemaksāt 13 miljonus latu gadā? Un kas patiesībā būs maksātātājs - Latvenergo vai mēs - elektroenerģijas pircēji? Iespējams, kādreiz, kad vēja stacijas būs kļuvušas lētākas un efektīvākas, bet kurināmā un elektroenerģijas cenas būs pieaugušas, VES Latvijā būs izdevīgas. To noteiks tirgus. Bet šobrīd, pilnā mērā apzinoties, cik ļoti Latvijai nepieciešami ārvalstu ieguldījumi, uz Enerģētikas likuma 40.panta balstītās investīcijas VES es nevaru nosaukt citādi kā par izlaupošām. Šīs investīcijas nedod mums darba vietas, bet uzspiež dārgu elektroenerģiju un līdz ar to samazina konkurences spēju citiem mūsu ražotājiem. Un vēl viena tehniska nianse - vēja elektrostaciju piegādātās enerģijas kvalitāte. Latvijā vējš ir ļoti brāzmains un nepastāvīgs. Vienā mirklī tas pūš tā, ka koki lūzt, bet jau nākamajā tas var būt pavisam mierīgs un rāms. Un tikpat nepastāvīga ir VES dotā enerģija. Līdz ar to tīklā veidojas patēriņa neatbilstība piedāvājumam, kas maiņstrāvas tīklā rada sprieguma svārstības. Lai tās izlīdzinātu, tīkla operatoram jātur rezervē ievērojamas jaudas, turklāt tām jābūt bez inerces un ļoti viegli vadāmām. Lai gan šāda sistēma tīkla operatoram izmaksā dārgi, tomēr arī tā pilnībā negarantē pietiekami operatīvu sprieguma izlīdzināšanu, jo īpaši lokālajos tīklos. Savukārt nepietiekami operatīvi izlīdzināts spriegums samazina sarežģīto elektroiekārtu (televizoru, datoru u.c.) darbmūžu.

Dubulttarifs: vai tiešām atbalsts Latvijas latviskumam Autors: Kārlis Leiškalns. 2000. gada 27. septembris Indulis Emsis, Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs, aizstāvot, kā viņš norāda, paša izcīnīto Enerģētikas likumā iestrādāto normu, kas uzliek Latvenergo pienākumu iepirkt no dažu tipu elektrostacijām elektroenerģiju par tā saucamo dubulto (faktiski - četrkāršo) iepirkuma tarifu, laikrakstā Diena (22.IX) kā galvenos argumentus min lauku ainavu veidošanu un palīdzību Latvijas laukiem. Raksta ievaddaļā viņš sola ieviest arī zināmu skaidrību dažos ar šo likuma normu saistītos aspektos, tomēr solītā skaidrība vairākos, manuprāt, ļoti būtiskos aspektos pēc raksta izlasīšanas tā arī nerodas. Tā kā raksta autors norāda, ka jebkādas šaubas par dubulto tarifu var rasties tikai nekompetentās galvās, rakstot šīs rindas, riskēju tikt pieskaitīts nekompetento lokam. Un tomēr labprāt gūtu skaidrību par vairākiem ar dubulto iepirkuma tarifu saistītiem aspektiem. Raksta autors jautā, cik izmaksā mūsu enerģētikas monopolam Latvenergo mazās HES un vēja elektrostacijas? Un pats arī atbild, ka noapaļojot necik. Procenta kripatas. Varu piekrist Emša kungam, ka Latvenergo tas tiešām neizmaksā necik, jo patiesie maksātāji esam mēs - elektroenerģijas pircēji. Varbūt tādēļ jautājums jāizsaka mazliet precīzāk - cik izmaksā Latvijas iedzīvotājiem mazās HES, koģenerācijas un vēja elektrostacijas? Un nevis procenta kripatas un citāda veida noapaļojumus, bet precīzus skaitļus - cik mēs pārmaksājām par elektroenerģiju, ko Latvenergo iepērk no mazajām HES, koģenerācijas un vēja elektrostacijām 1999.gadā, šogad un kādas ir prognozes līdz Enerģētikas likumā noteikto privilēģiju beigu termiņam? Otrs jautājums - kā dubultais tarifs, pastāvot esošajai elektroenerģijas pārdošanas cenai, ietekmē Latvenergo infrastruktūru? Treškārt, pilnīgi piekrītot, ka jaukas ainavas ir ļoti laba lieta, tomēr nevaru saprast, kāds tām sakars ar elektroenerģijas tarifiem? Manuprāt, ir daudz efektīvāki paņēmieni, kā risināt šādus jautājumus. Labākais no tiem, manuprāt, ir konkursa izsludināšana par skaistu un jauku ainavu veidošanu, uzvarētāja izraudzīšana un projektu īstenošanu. Ceturtkārt, vai Emša kungs tuvāk nepaskaidrotu, kāds sakars ekonomiski neefektīvu sistēmu veidošanai enerģētikas nozarē ar latviskuma balstīšanu? Vai tiešām iedzīvotāju pārmaksātās summas tiek izmantotas folkloras projektu finansēšanai? Pilnīgi piekrītot, ka likumu grozīšana spēles laikā nav labs tonis, tomēr nevaru neatzīt, ka netaisnu normu nelabošana ir vēl sliktāks tonis. Bet, kas attiecas uz pieminētajiem potenciālajiem investoriem, gribu teikt, ka tos no Latvijas visvairāk aizbaida tieši nevienlīdzīgie noteikumi, to skaitā arī dažādi iepirkuma tarifi atkarībā no tā, kā noformēti dokumenti un uz cik firmām vai cita veida vienībām sadalīts ražošanas process. Savukārt investori, kas Latvijā grib pelnīt uz tādu cenu rēķina, kas vairāk nekā četras reizes pārsniedz vidējo elektroenerģijas iepirkuma cenu Baltijas valstīs, lai labāk nemaz neienāk. Tik negodīgs «bizness» ilgi nevar pastāvēt. Kārlis Leiškalns, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētājs