Uzņēmējs: Arī Latvijā var labi pelnīt, vajag tikai to gribēt

Atgriezies Latvijā pēc astoņiem svešumā pavadītiem darba gadiem, Kaspars izveidoja uzņēmumu, kurā ražo un visā Eiropā pārdod koka kastes, industriālās paletes un palešu apmales. Viņa uzņēmums ir sertificēts un sniedz arī konsultācijas, piedāvā pakošanas darbus, saistītus ar eksportpaku loģistiku. Pērn Elarta vadītais kokapstrādes uzņēmums sasniedzis jau 1,3 miljonu apgrozījumu, bet šovasar, pateicoties ievērojamām investīcijām, Dobeles novada Auros tiks atklāta jauna, moderna ražotne.

Pagaidām mēs tiekamies ražotnē Ķekavas novadā. To izrādot, Kaspars stāsta, ka Auros ražošanas jauda tiks četrkāršota, turklāt automatizētas iekārtas ļaus ievērojami samazināt nepieciešamību pēc darbaspēka resursiem. Uzņēmēja nākotnes plānos ietilpst ne tikai ražošanas paplašināšana. «Tuvākajos divos gados gribam trīskāršot apgrozījumu, gūt lielāku peļņu un izveidot pilno kokapstrādes ražošanas ciklu. Padomā jau ir jauni projekti – piemēram, mēs paši izejmateriālu varam žāvēt, ražošanas procesā iegūtās skaidas pārstrādāt, lai uzņēmumam un tā produktam radītu pievienoto vērtību. Mums ir kur augt,» apņēmības pilns ir uzņēmējs.

Iebraucēji grib virsstundas

Atgriezies Latvijā no Nīderlandes Elarts ir jau dažus gadus. Svešumā viņš devās 2008. gadā. "Gribēju galvu izvēdināt. Domāju, aizbraukšu uz gadu, paskatīšos, kā būs, bet sanāca tur palikt uz astoņiem gadiem," saka Kaspars. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā viņš ir ieguvis sporta pedagoga izglītību, taču šajā profesijā nav nostrādājis ne dienu. "Sākumā ietekmēja finansiālais aspekts – mazās sporta skolotāju algas –, bet zinu, ka tagad šajā jomā atalgojuma līmenis ir audzis. Mana mamma ir sporta pedagoģe," stāsta Kaspars. Viņš pats savulaik nodarbojies ar handbolu, savukārt kā vienu no savām visraksturīgākajām īpašībām nosauc patiku komunicēt ar cilvēkiem.

Kaspars neslēpj: tolaik, kad devies uz Nīderlandi, īsti nav zinājis, ko dzīvē grib sasniegt. "Peldēju pa dzīvi un gribēju apskatīties, kas ārzemēs notiek," tagad pasmaida uzņēmējs un turpina: "Kā valsts man ļoti patīk Vācija, bet tolaik Vācijā vēl nebija Baltijas valstu iemītniekiem atvērts Eiropas darba tirgus. Savukārt Nīderlandē dzīvoja un strādāja kāds mans paziņa. Sākumā tur darbu atradu ar darbā iekārtošanas biroja starpniecību, un tad – par laimi! – mani nosūtīja strādāt pie industriālā koka iepakojumu ražotāja. Protams, pirmos trīs gadus biju parastais aparātstrādnieks – stāvēju pie tā sauktā dēļu garinātāja. Tad vadība manī sāka saskatīt organizatora talantu, un es kļuvu par ražošanas daļas vadītāja vietnieku."

Elarts atklāj: Nīderlandē ir tādi paši darba noteikumi kā Latvijā – jāstrādā astoņas stundas dienā, un darba ņēmējiem tiek piedāvātas virsstundas. "Arī tur vietējie darbinieki īsti negrib strādāt virsstundas. Kā uzņēmējs ar šo pašu problēmu sastopos Latvijā – daudzi čīkst par atalgojumu, bet tā īsti negrib strādāt, lai saņemtu vairāk. Negrib sestdienās pastrādāt, negrib virsstundas paņemt – vienmēr kādas citas darīšanas, vai šašliks jācep, vai makšķerēt jāiet, vai ciemos uz jubileju pie draugiem jābrauc," norāda uzņēmējs un turpina ar saviem novērojumiem: "Strādājot ārzemēs, kādi 70 vai 80% mūsu cilvēku tomēr piekrīt strādāt virsstundas, tad rodas jautājums: kāpēc tur esat gatavi strādāt, bet šeit nestrādājat? Tad arī atalgojums būtu līdzvērtīgs! Jo jāstrādā ir visur, gan tur, gan šeit. Es uzskatu, ka viss, ko cilvēks dara, nes augļus."

Kaspars neslēpj: gan Nīderlandē viņš strādājis virsstundas, gan tagad šeit, Latvijā, kā uzņēmuma vadītājs strādā daudz. "Te, Latvijā, es esmu mājās. Man apkārt ir radi, paziņas un draugi. Svešumā ir lielākas algas, bet tiem, kas šeit, Latvijā, čīkst, vajadzētu aizdomāties, ka tur, ārzemēs, strādājošie emigranti dzīvo pa pieciem sešiem cilvēkiem vienā mājoklī, pērk viszemākās kvalitātes pārtiku un ļoti domā par to, lai pāri paliktu nauda, ko sakrāt. Esmu tam visam izgājis cauri un uzskatu: Latvijā arī var nopelnīt, vajag tikai gribēšanu!" strikts ir Kaspars. 

Labi naturalizējies, bet latvietis

Pēdējos svešumā pavadītajos gadus Elarts bijis algots darbinieks Nīderlandes vislielākajā industriālo koka kastu un palešu ražotājuzņēmumā ar sešiem meitas uzņēmumiem un kopumā aptuveni 600 darbiniekiem. Būdams ražošanas daļas vadītāja vietnieks, Kaspars sazinājies ar kolēģiem angļu valodā. Darba devējs piedāvājis mācīties nīderlandiešu valodu. Kaspars pabeidzis vienu valodas apguves skolu, tad prasmes paaugstinājis nākamajā līmenī un vēl papildus specializējies, lai apgūtu valodu tieši saistībā ar kokapstrādi. "Protams, tas bija grūti. Viss jauns, cita mentalitāte, bet pēdējos gados jau biju labi, tā sakot, naturalizējies Nīderlandes vidē. Tomēr sirdī paliku latvietis!" uzsver Kaspars.

Viņa pēdējais un visaugstākais amats šajā uzņēmumā bija iepirkšanas un pārdošanas daļas menedžeris. "Komunikācija ar citiem nīderlandiešu uzņēmējiem notika nīderlandiešu valodā. Biju priecīgs, ja kādreiz atbrauca kāds krieviski runājošs šoferis, ar kuru varēju aprunāties kaut vai krievu valodā, ko tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji labi pārvaldu," saka Kaspars. Karjera šajā uzņēmumā beigusies, kad sapratis - vairs nav kur profesionāli augt: "Par manu amatu augstāks bija tikai direktora amats. Es iesaistījos daudzos projektos. Mēģināju ieviest savu kārtību, bet nīderlandieši strādā pēc citas sistēmas saskaņā ar savu, nīderlandiešu mentalitāti. Mums ar direktoru sāka atšķirties domāšanas veids, kā rīkoties biznesā. Viņš nebija uzņēmuma īpašnieks, un, bez šaubām, vieglāk ir strādāt ar cita naudu, ne savējo. Piedāvāju atvērt filiāli Latvijā – uzņēmuma pārstāvji bija ieinteresēti, tomēr vienā brīdī pateica: "Kaspar, mums ārpusē investīcijas nav paredzētas, bet, ja tāds uzņēmums Latvijā būtu, mēs ar to sadarbotos." Teicu: "Labi, tad es braucu uz Latviju!" "