Ka tik nenokavē!
Ik gadu, tuvojoties 1. martam, Valsts ieņēmumu dienests (VID) izplata informāciju, ka deklarācijas iespējams iesniegt pat trīs mēnešus pēc minētās dienas tiem nodokļu maksātājiem, kuriem tas jādara obligāti, un pat trīs gadus – tiem nodokļu maksātājiem, kuri deklarāciju vēlas iesniegt brīvprātīgi. Tātad jāsteidzas nav! Tomēr cilvēku vēlmi nekavēties ar deklarācijas iesniegšanu šie paziņojumi nemaina, un naktī uz 1. martu VID elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS) piedzīvo milzīgu noslodzi, cenšoties apstrādāt lielo pieprasījumu daudzumu. Kā vēstī VID, pērn pusnaktī VID EDS deklarācijas vienlaikus centušies iesniegt vairāk nekā 26 tūkstoši cilvēku. Savukārt līdz 1. marta pulksten 16 deklarācijas jau bija iesnieguši vairāk nekā 65 tūkstoši cilvēku. Šogad statistika rāda, ka iesniedzēju skaits vēl palielinājies un līdz 1. marta pulksten septiņiem bija saņemti jau 62 tūkstoši deklarāciju.
Lielais deklarāciju skaits, protams, ir izaicinājums ne tikai VID tehnoloģiskajiem risinājumiem, bet arī VID darbiniekiem, kuriem informācija jāapkopo, jāapstrādā, turklāt arī jāapstiprina izmaksai jebkura IIN pārmaksa. Deklarācijas bieži iesniedz pat bez kādiem papildu t. s. attaisnojošajiem dokumentiem, lai gan, iesniedzot čekus par izdevumiem, piemēram, izglītībai un ārstniecībai, iespējams saņemt atpakaļ daļu no samaksātā IIN.
Protams, ne visiem šajā loterijā laimējas, jo ir iespējams arī, ka nodokļu maksātājs palicis valstij parādā. Tas tā var būt, ja, piemēram, cilvēks saņem ienākumus dažādos nodokļu režīmos, to vidū arī alternatīvajos nodokļu režīmos, kā arī ja strādā vairākās darbavietās un kādā no tām – daļēju vai mainīgu slodzi. Turklāt ir iespējamas arī grāmatvediskas kļūdas.
Šogad par šādiem gadījumiem dzird daudz retāk nekā iepriekš, taču tas neizslēdz varbūtību, ka, pat godprātīgi maksājot visus nodokļus – kurus aprēķina kāds cits cilvēks –, nākamajā gadā nākas uzzināt, ka esi parādā valstij.
Greizie aprēķini
Te nu rodas paradokss, un, proti, ja nodokļu aprēķināšanā kļūdas pieļauj pat profesionāļi, tad kā varētu sagaidīt, ka visi iedzīvotāji spēj saprast savas finanses un maksājamo nodokļu apmēru? Daudziem taču nav saprotama pat algu aprēķina sistēma. Taču, kopš Latvijā ieviests diferencētais neapliekamais minimums, ko aprēķina pēc visai noslēpumainas formulas (tā nav pieejama pat VID mājaslapā, vienīgi portālā Likumi.lv publicētajos Ministru kabineta noteikumos), skaidrībā par savu ikmēneša nodokļu apjomu nevar būt gandrīz neviens. It īpaši tad, ja ienākumi ir mainīgi. Skaidrību tad var ieviest vienīgi nākamajā gadā iesniegtā deklarācija, kas noved pie jau minētā loterijas principa: vai būsi parādā valstij vai, tieši otrādi, – dabūsi kādu summu atpakaļ?
Visu šo iespējamu padara jau minētā noslēpumainā formula un pāris ķeksīšu VID interneta vietnē, respektīvi, gan iespēja algas grāmatiņu iesniegt darba devējam, gan iespēja izvēlēties pēc VID prognozētā aprēķina piemērotu neapliekamo minimumu. Šo abu ķeksīšu esamība vai neesamība var radīt pat vairāku desmitu eiro atšķirību neto ienākumos divu vienādu algu saņēmējiem.
Ja, saņemot prāvu algu, šo starpību cilvēks varētu pat nepamanīt, mazas algas saņēmējam šī atšķirība ir būtiska un var izšķirt to, vai cilvēks spēj ''savilkt galus kopā'' vai ne. Un tas viss – viena ķeksīša dēļ VID interneta vietnē! Ja ķeksīša nav, alga ir mazāka un starpību varēs saņemt atpakaļ tikai nākamajā gadā. Valstī, kurā aptuveni pusei iedzīvotāju ir vismaz viens kredīts, turklāt t. s. ātro kredītu termiņus vairāk nekā trīs reizes pagarina lielākā daļa to ņēmēju, šādai naudas loterijai nebūtu jāpastāv.
Strādā mazāk, saņem vairāk!
Pašreizējā sistēmā ir vēl kāda interesanta nianse. Aprēķinot IIN gada griezumā, vērā ņem visus ienākumus un atvieglojumus gada griezumā. Tas noved pie situācijas, ka cilvēki, kas netiek nodarbināti visa gada garumā (sezonālie darbinieki, reemigranti utt.), var atgūt lielu daļu sava samaksātā IIN tikai tāpēc, ka nav izmantojuši visu gada neapliekamo minimumu. Tā, piemēram, cilvēks strādā ārvalstīs sešus mēnešus gadā, atgriežas Latvijā uz pārējiem sešiem mēnešiem, tos nostrādā šeit un vēlāk iesniedz deklarāciju. Tādā gadījumā viņš var izmantot visu gada maksimālo neapliekamo minimumu.
Tāpat viņa ikmēneša atalgojums deklarācijas ietvaros būs uz pusi mazāks, jo tas tiks dalīts ar 12 mēnešiem, lai gan nostrādāti tikai seši.
Likumiski noteikts, ka neapliekamo minimumu var piemērot tikai cilvēkiem, kas 75% no darba apjoma veikuši Latvijā.
Taču dati par darba apmēru ārvalstīs VID teju nekad nav pieejami, ja vien pats strādājošais tos nedeklarē. Un cik gan ārvalstīs strādājošo latviešu deklarē savus ārvalstīs saņemtos ienākumus Latvijas VID? Jāņem vērā, ka viņi ārvalstīs, visticamāk, maksā visus paredzētos nodokļus, ir tur reģistrēti kā nodokļu rezidenti, turklāt saņem atalgojumu ārvalstu bankā.
Minētā situācija iespējama tāpēc, ka IIN atvieglojums ir nevis piesaistīts nostrādātajam periodam (strādāju februārī – saņemu atvieglojumu), bet gan visam gadam, ja tiek iesniegta deklarācija. Tas atkal rada nelielu paradoksu. Un, proti, strādājošajam saskaņā ar likumu nodokļus aprēķina grāmatvedis tikai, lai pēc tam vēlāk VID aprēķinātu, ka nodokļi patiesībā nemaz nebija jāmaksā, jo visu samaksāto IIN nosedz gada neapliekamais minimums.
Nodokļu kredīti
Kā pozitīvu piemēru var minēt Īrijā pastāvošo sistēmu. Tur tāpat kā Latvijā tiek izmantota IIN progresivitāte. Respektīvi, lielāku algu saņēmēji maksā lielāku IIN. Tomēr atšķirība ir nevis pāris procentos kā Latvijā, bet gan dubultā: ja pelni līdz 3000 eiro mēnesī, IIN ir 20%, taču pēc tam jau 40%.
Tomēr galvenā atšķirība ir tieši atvieglojumu aprēķinā. Katram iedzīvotājam gada sākumā pēc vairākiem kritērijiem tiek aprēķināts t. s. nodokļu kredīts, kas tiek sadalīts uz visām gada nedēļām. Respektīvi, pieņemot, ka tiek aprēķināts 3300 eiro liels nodokļu kredīts (tas Īrijā ir teju standarts), ik nedēļu nodokļu kredītā tiek piešķirti 63,46 eiro. Tad brīdī, kad no katras nedēļas algas aprēķina nodokļus, no maksājamā IIN tiek atņemti šie 63,46 eiro.
Ja IIN ir 20%, tad, saņemot līdz 317 eiro nedēļā, IIN vispār neaprēķina un cilvēks maksā tikai minimālu sociālo nodokli. Ja pelni vairāk, tad jau sāc maksāt arī IIN – 20% no nopelnītā – un, jo vairāk pelni, jo mazāka ietekme uz kopējiem nodokļiem ir piemērotajiem nodokļu kredītiem. Taču nav nekādu mistisku formulu, nekādu pārrēķinu un nekādas netaisnības, turklāt mazo algu saņēmēji tiek pasargāti no pārlieku lielas nodokļu nastas. Daudz vienkāršākā veidā tiek sasniegts mērķis, kāds ir arī Latvijā pastāvošajai sarežģītajai sistēmai.