Skaidra nauda aiziet pagātnē
Jau kopš civilizācijas sākuma cilvēki ir centušies padarīt preču un pakalpojumu maiņu arvien ērtāku un efektīvāku. Patlaban esam nonākuši pie tā, ka fizisku naudu aizstājuši virtuāli cipariņi dažādās datubāzēs. Lai arī ir iespējams glabāt un ikdienas maksājumus veikt gan ar skaidru naudu, gan elektronisko naudu, pasaule arvien vairāk virzās uz skaidras naudas aprites beigām. Par šādiem plāniem valsts līmenī jau vēstījusi Zviedrija, kur tikai 9% no sabiedrības ikdienā izmanto skaidru naudu. Zviedrijā arī ierasts veikalos vai kafejnīcās redzēt uzrakstus ''Tikai ar norēķinu kartēm/elektroniskiem maksājumiem'' – pretēji atsevišķās citās valstīs redzamiem uzrakstiem ''Tikai skaidrā naudā''.
Turklāt jau 2012. gadā sešas lielākās Zviedrijas bankas kopīgi izveidojušas lietotni Swish. Tā darbojas kā mobilais maciņš, ļaujot veikt maksājumus un pat sūtīt naudu jebkuram šo banku klientam, izmantojot vien telefona numuru vai QR kodu. Lai lietotni lietotu, jāizveido BankID konts (līdzīgs risinājums Latvijā pieejamiem SmartID un e-parakstam), kas apliecina lietotāja personību katra maksājuma veikšanā. Statistika liecina, ka pērnā gada vidū lietotni regulāri izmantojuši 6,9 no 10,2 miljoniem Zviedrijas iedzīvotāju.
Swish lietotne ir tik populāra, ka zviedru valodā pat ieviests termins swishot, kas nozīmē pārskaitīt naudu, izmantojot lietotni. Ar Swish iespējams samaksāt pat maksas publiskajās tualetēs un veikt ziedojumu baznīcā. Viss, kas nepieciešams, ir izveidot kontu maksājuma saņemšanai, un tad maksājumu var veikt pat ar QR uzlīmes noskenēšanu. Tātad nav nepieciešams norēķinu terminālis. Pašiem lietotājiem lietotnes izmantošana (arī naudas pārsūtīšana draugiem) ir bez maksas. Taču, lai maksājumus saņemtu, juridiskām personām noteikta ikmēneša abonēšanas maksa un arī par katru saņemto pārskaitījumu jāšķiras no vienas līdz trim zviedru kronām (0,1–0,3 eiro).
Paši zviedri elektronisko maksājumu popularitāti skaidro ar to ērtumu, kā arī visas nācijas vēlmi būt inovatīvākajai Eiropā dažādos jautājumos, arī mobilo maksājumu jomā.
Taču arī Ķīnā mobilo maksājumu tendence ir līdzīga Zviedrijas piemēram, jo tur vairākumu maksājumu veic ar WeChat Pay un Alipay lietotni. 2019. gadā Ķīnā 80% no mazajiem un vidējiem uzņēmumiem pieņēmuši WeChat Pay maksājumus. Arī tie tiek veikti, tikai noskenējot QR kodu vai pietuvinot mobilo telefonu NFC lasītājam. Te jāpaskaidro, ka WeChat ir Ķīnas alternatīva Whatsapp un Facebook Messenger ar vairāk nekā 1,2 miljardiem lietotāju, kas to padara par populārāko lietotni pasaulē.
Ne tikai Zviedrijā un Ķīnā, bet arī Latvijā arvien biežāk tiek ierobežota skaidras naudas aprite. Pašlaik gan tas pārsvarā notiek liela mēroga darījumos, piemēram, nekustamā īpašuma vai transportlīdzekļa iegādē. Kopš 2017. gada Latvijā praktiski ir aizliegti skaidras naudas darījumi, kas pārsniedz 7200 eiro. Tātad, pērkot automašīnu par desmit tūkstošiem eiro, vismaz daļu no summas nevar maksāt skaidrā naudā (iespējams samaksāt 7000 eiro skaidrā naudā un 3000 eiro ar pārskaitījumu). Turklāt Finanšu ministrijā (FM) pērn tika sagatavotas izmaiņas likumā, kas mainītu šo limitu uz 3000 eiro, savukārt transportlīdzekļu gadījumā pat 1500 eiro apmērā, taču šīs izmaiņas netika pieņemtas.
FM gan nav atmetusi ieceri samazināt atļautos skaidras naudas darījumu apjomus, jo uzskata, ka šādi varēs mazināt ēnu ekonomiku Latvijā, kā arī gadā iekasēt papildu aptuveni miljonu eiro nodokļos. Līdz ar to ir tikai laika jautājums, kad šis jautājums aktualizēsies atkal un izmaiņas virzīs atkārtoti. Kad sākās runas par iespējamu limitu samazināšanu skaidras naudas darījumiem, sabiedrības iniciatīvu portālā Manabalss.lv tika sākta parakstu vākšana par skaidras naudas aprites plašāku neierobežošanu un atstāšanu pašreizējā līmenī. Iniciatīvas autori pusotra gada laikā savākuši gandrīz 5000 parakstu, un iecere ''iestrēgusi'' portālā, neiesniegta parlamentā, tāpat kā iecerētie likuma grozījumi. Taču skaidras naudas apriti ierobežo arī finanšu iestādes, piemēram, par skaidras naudas izņemšanu Swedbank bankomātos virs 750 eiro mēnesī ir jāmaksā 0,5% komisijas maksa, bet SEB bankas bankomātos – 0,29% summām virs 600 eiro. Jāņem vērā, ka arī komersanti regulāri aicina ikvienu biežāk izmantot elektroniskās norēķinu metodes, īpaši Covid-19 izplatības laikā, uzsverot epidemioloģiskās drošības aspektu.
Transferwise izveidoja divi igauņi: Tāvets Hinrikuss un Kristo Kērmans. Abi strādāja ar klientiem gan Eiropā, gan ASV, un arī algas abiem nāca uz diviem dažādiem kontinentiem. Tādējādi, lai pārsūtītu naudu starp saviem kontiem ASV un Eiropā, bija jāizmanto banku pakalpojumi. Tas nozīmēja 23 eiro lielu komisijas maksu un ilgu pārskaitījuma apstrādi. Abi igauņi izdomāja sistēmu, kurā naudas pārskaitījumus veiktu nevis starpbanku, bet lietotāju līmenī, tādējādi praktiski izslēdzot lielās starpbanku likmes.
Tas iespējams tāpēc, ka nauda fiziski nemaz netiek pārsūtīta starpkontinentāli – klients Eiropā pārskaita savu naudu uz Transferwise Eiropas bankas kontu, uzņēmums saņem informāciju par maksājumu un tālāk no sava ASV bankas konta pārskaita naudu uz saņēmēja bankas kontu ASV.
Nauda nemaz nepamet kontinentu, bet pārskaitījums ir veikts (viena persona nosūtījusi naudu, bet otra to saņēmusi). Šādi veikts darījums neveic starpkontinentālu ceļu, un tas klientam ļauj ietaupīt aptuveni 20 eiro, jo tiek piemērota tikai valūtas konvertācijas un paša pakalpojuma sniedzēja – vidutāja – komisijas maksa. Turklāt automatizētās sistēmas nozīmē, ka šāda veida pārskaitījums pie saņēmēja nonāk daudz ātrāk, jo iekšzemes maksājumi mūsdienās tiek izpildīti gandrīz nekavējoties.
Līdzīgs stāsts ir arī par Revolut, kuru pirms pieciem gadiem radījis krievs Nikolajs Storonskis. Viņa tēvs Nikolajs Storonskis vecākais strādā Krievijas valsts dabasgāzes koncernā Gazprom par direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Šis fakts ir viens no jājamzirdziņiem mobilo maciņu pretiniekiem, lai uzsvērtu, ka Revolut un cita veida maciņi nav drošs pakalpojums, jo parasti pieder privātpersonām. Nikolajs Storonskis jaunākais regulāri ceļojis un bijis neapmierināts, maksājot dažādas komisijas maksas par darījumiem citās valstīs, un īpaši par valūtas maiņu, kurai pateicoties bankas ievērojami nopelna. Tādējādi viņš izveidojis Revolut lietotni, kas piecu gadu laikā izaugusi jau līdz 12 miljoniem lietotāju un aptuveni 70 miljardiem eiro kopējo pārskaitījumu apjomam gadā.
Sākotnēji lietotne tika veidota kā risinājums ceļojumiem un valūtas maiņai. Tomēr pašlaik Revolut arvien vairāk pārņem banku funkcijas, nesen pat izveidojot interneta vietni sava konta un darījumu aplūkošanai datorā (pirms tam pakalpojums bija pieejams tikai mobilajā lietotnē). Revolut un arī citu mobilo maciņu lielākās priekšrocības ir spēja darboties bez komisijas maksas un pārskaitījumu ātrums. Piemēram, Latvijā Swedbank arī 2020. gada beigās ietur 0,36 eiro komisijas maksu par pārskaitījumu ārpus Swedbank (pat pārskaitot uz SEB bankas kontu, jāmaksā komisija). Šādu maksu ietur neatkarīgi no pārskaitījuma apmēra – piemēram, pārskaitot uz citu banku vienu eiro kolēģim par smalkmaizīti, Swedbank iekasēs 36% komisijas maksu no darījuma apjoma. Izmantojot Revolut un pārējos mobilos maciņus, vairumā gadījumu visi šādi pārskaitījumi Eiropā ir bez maksas. Tāpat nav jāmaksā par konta vai norēķinu kartes uzturēšanu, kas SEB bankā un Swedbank izmaksā aptuveni 20 eiro gadā. Turklāt mobilie maciņi parasti ļauj izņemt noteiktu apjomu skaidras naudas jebkurā bankomātā pasaulē (parasti aptuveni 200 eiro) ik mēnesi bez maksas. Turpretī tradicionālās bankas centīsies maksimāli piemērot komisijas maksu, kā arī neizdevīgus valūtas kursus, ja klients vēlēsies izņemt naudu citā, nevis konkrētās bankas bankomātā.
Mobilie maciņi pret bankām
Mobilie maciņi gandrīz vienmēr būs daudz lētāki nekā banku pakalpojumi, turpretī par banku lielāko priekšrocību var uzskatīt noguldījumu drošību. Taču jāņem vērā – ja runa ir nevis par fiziskās naudas drošību, tātad seifu, bet gan par elektroniskās naudas drošību, ir grūti salīdzināt, cik lielā drošībā nauda ir bankās un cik lielā drošībā – mobilo maciņu sistēmā. Šeit par svarīgu faktoru var uzskatīt tikai Eiropas Savienības (ES) 2014. gadā pieņemto direktīvu. Tā nosaka, ka visās ES dalībvalstīs jāveido noguldījumu garantiju sistēma, kurā piedalās visas bankas un krājaizdevu sabiedrības, iemaksājot garantiju fondā nelielu daļu no savas peļņas. Šī direktīva nosaka, ka jebkuram Latvijas banku un krājaizdevu sabiedrību klientam – gan fiziskām, gan juridiskām personām – saskaņā ar Noguldījumu garantiju likumu tiek nodrošināta atlīdzības izmaksa par visu veidu noguldījumiem visās valūtās līdz 100 000 eiro katrā iestādē, ja gadījumā iestāde nespēj pildīt savas saistības. Valsts garantētā summa attiecas gan uz noguldījumiem, gan uz norēķinu kontu atlikumiem, gan algu kontiem, krājkontiem, un tas arī ir vienīgais papildu drošības garants banku klientiem, salīdzinot ar vienkāršu finanšu kompāniju klientiem.
Pašlaik Noguldījumu garantiju fondā Latvijā ir uzkrāti aptuveni 342 miljoni eiro. Tas gan vairumā gadījumu būtu daudz par maz, lai nosegtu visus noguldījumus, īpaši, ja bankrotētu kāda no lielākajām bankām.
Piemēram, Swedbank noguldījumu apjoms 2020. gada beigās sasniedzis 5,5 miljardus eiro (kopumā valstī noguldīti ap 18 miljardiem eiro), un šādā gadījumā būtu jāiesaistās valstij un, iespējams, arī Eiropas Centrālajai bankai. Ņemot vērā, ka Swedbank klientu skaits ir aptuveni miljons (2018. gada dati), ar Noguldījumu fondu vien varētu katram klientam vidēji izmaksāt tikai 342 eiro, ja neiesaistītos citi finansējuma sniedzēji.
Tomēr, apzinoties, ka šī noguldījumu garantija ir nozīmīgs faktors klientu uzticības iegūšanai, īpaši algas un citu regulāru maksājumu saņemšanai, arī mobilo maciņu kompānijas nereti izvēlas iegūt oficiālas bankas statusu kādā no ES valstīm. Tas dod atļauju darboties ar banku pakalpojumiem visā ES. Šādu licenci saņēmis N26, un arī Revolut pašlaik apsver šādu iespēju. Tas gan nozīmē papildu birokrātiju, jo bankām nereti jāsniedz vairāk pārskatu dažādām valsts iestādēm, taču uzņēmuma izaugsmei tas var būt ļoti nozīmīgs lēmums. Revolut jau paziņojis par ieceri līdz 2023. gadam izaugt līdz pat 100 miljoniem klientu (no jau minētajiem 12 miljoniem pašlaik). Ņemot vērā, ka pēdējo triju gadu laikā klientu skaits audzis sešas reizes – no diviem miljoniem līdz 12 miljoniem –, bet pats pakalpojums izveidots tikai pirms pieciem gadiem, taču pašlaik jau novērtēts 5,5 miljardu eiro apmērā, šādi plāni šķiet ambiciozi, bet īstenojami.
Kā nopelna?
Saprotot, ka mobilie maciņi vairumā gadījumu darbojas bez komisijas maksas, var rasties šāds jautājums: kā šie uzņēmumi pelna? Atbilde visbiežāk ir – no transakcijām, par kuru saņemšanu maksā saņēmējs – juridiska persona (parasti 0,1–3% apmērā). Piemēram, veicot desmit eiro maksājumu veikalā ar norēķinu karti, par šo darījumu tiek ieturēti 1–10 centi un daļa no tā nonāk kartes izdevēja rīcībā, daļa – elektronisko maksājumu apstrādes kompānijām (Visa, Mastercard, American Express).
Veicot dažādus maksājumus 1000 eiro apmērā, mēneša laikā savam mobilā maciņa izdevējam nopelnīsiet vidēji 10–15 eiro.
Šo summu nopelna arī tradicionālās bankas, un tas padara viņu vēlmi iekasēt ikmēneša maksu par norēķinu karšu apkalpošanu neloģisku, īpaši augošās konkurences ietvaros. Mobilie maciņi pelna arī ar citiem pakalpojumiem, pat ja tie ir lētāki nekā banku gadījumā, – te jāņem vērā valūtas maiņa, skaidras naudas izņemšana no bankomāta, ja darījums pārsniedz atļauto apmēru, un arī papildpakalpojumu abonēšana (parasti mobilajiem maciņiem var izvēlēties kādu paplašinātu pakalpojumu, kas ietver arī mobilā telefona un ceļojumu apdrošināšanu).