Tā Kioto protokolā, kuru parakstījušas vairāk nekā 190 valstis, vienojoties mazināt siltumnīcas efektu izraisošu gāzu izmešus, noteikts oglekļa dioksīda emisiju limits, un Zviedrija iekļāvusies tajā ar gandrīz 15% zem paredzētā daudzuma. Latvijas emisiju daudzums ir vēl mazāks - 49% zem protokolā noteiktā limita, taču cits skats gan paveras, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas jomā - Zviedrijā poligonos tiek izgāzti tikai pāris procentu no visiem atkritumiem, kamēr Latvijā šis īpatsvars ir ap 90%.
Kopumā Zviedrijas enerģijas tirgi vēl ir tālu no vēlamā - līdzīgi kā Latvijā, aptuveni 30% enerģijas tiek iegūti no naftas produktiem. Zviedri pakāpeniski cenšas samazināt arī atomenerģijas izmantošanu, tomēr tās klātbūtne tirgū ir aptuveni ceturtdaļa no visas enerģijas. Toties 40 gados ir būtiski audzis biodegvielas daudzums, un tagad tas ir ap 22% no kopējās enerģijas. Kā norāda vairāki Zviedrijas enerģētikas uzņēmumi, kuros viesojās Diena, būtisks zaļās enerģijas apjoma pieauguma veicinātājs ir sabiedrība, kuras pieprasījums pēc zaļā dzīvesveida ir ļoti augsts.
Dzen ar nodokļiem
Būtisks dzinulis izmantot dabai draudzīgu enerģiju ir valsts nodokļu politika. Uzņēmums Fortum Corporation, kam Stokholmā siltuma piegādes jomā ir 80% liela tirgus daļa, atzīst, ka augsto nodokļu dēļ atjaunojamās enerģijas izmantošana ir komerciāli izdevīgāka nekā fosilās. Arī nevalstiskajā organizācijā (NVO) Sabiedrība par vides aizsardzību apstiprina, ka nodokļi ir labs instruments, lai panāktu pāriešanu uz atjaunojamo enerģiju. Tajā pašā laikā NVO kritizē valdības pārlieku gauso darbošanos un mudina aizvien palielināt nodokļus CO2
emisijām. «Esam darījuši daudz, tomēr tas nav pietiekami. Esam bagāta valsts un varam to atļauties,» skaidro NVO pārstāve Džoanna Sandāla, uzskatot, ka 2030. gadā emisijām jābūt samazinātām līdz 0%. Šī sabiedriskā organizācija darbojas gandrīz katrā Zviedrijas pašvaldībā un spiež vietējo varu risināt būtiskus vides jautājumus. NVO kritika vērsta arī uz sabiedrisko transportu, kas zaļuma ziņā nespējot attīstīties tādā pašā tempā, kādā aug pilsēta.
Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūrā uzsver, ka pašvaldībām ir ļoti liela nozīme videi draudzīgai attīstībai. Veidojot jaunas pilsētas daļas Stokholmā un Malmē, no centra tiek izstumta industriālā ražotne un tās vietā pašvaldības veido ilgtspējīgas pilsētas daļas, ieguldot to infrastruktūrā, bet zemi mājokļu būvniecībai pārdodot būvuzņēmumiem ar nosacījumu celt enerģiju taupošas ēkas. Otrs aktīvas pašvaldību rīcības piemērs ir sadarbība ar privātajiem komersantiem. Malmē uzbūvēta biogāzes ražotne Sysav, kas pieder vairākām reģiona pašvaldībām. Lai to uzceltu, tika ieguldīti 14 miljoni eiro, un to darīja privāts investors. Pašvaldības savukārt pārvalda ražotni, kā arī pērk no tās atkritumu pārstrādes pakalpojumu.
Maksā dārgāk
Zviedrijas budžets vides jomā kopumā ir aptuveni 500 miljonu eiro gadā. Zviedri nenoliedz, ka videi draudzīgs dzīvesveids īstermiņā nav lētākais risinājums. Maksa par dzīvokļiem uz ilgtspējības principiem būvētajā pilsētas daļā ir augstāka nekā citviet pašvaldībā, atzīst dienvidu pilsētas Malmes pašvaldības pārstāvis Bjērns Vikenbergs. Viņš stāsta, ka, plānojot un būvējot jaunu rajonu, bijušas bažas, ka pilsētnieki to nepieņems, dēvēs par bagātnieku rajonu un līdz ar to tas būs mazapdzīvots. Tomēr raizes izrādījās liekas, un tagad jaunā pilsētas daļa ir ne tikai labi apdzīvota, bet arī ļoti populāra pilsētnieku sauļošanās un peldēšanas vieta vasarās.
Zīmīgi, ka papildu cenu par atjaunojamās enerģijas vairošanu Zviedrija lielākoties liek maksāt nevis iedzīvotājiem, bet uzņēmumiem. Kā liecina Eiropas Komisijas apkopotie dati, Latvijā gan mājsaimniecību, gan industriālajām vajadzībām elektrība maksā 0,134 eiro par kilovatstundu (kWh), bet Zviedrijā vērojama teju dubultliela atšķirība starp cenu mājsaimniecību un industriālajām vajadzībām - attiecīgi 0,104 un 0,204 eiro par kWh.
Siltumu uzkrāj akmenī
Iedzīvotāji nelielajā Annebergas ciematā, kas atrodas desmit kilometrus uz ziemeļiem no Stokholmas, ziemā sildās no klints, kas atrodas turpat pļavā zem zālāja. 60 000 kvadrātmetru lielā klints 50 ciemata mājām kalpo kā liels siltuma termoss. Uz ēkām novietotās saules baterijas vasarā uzkarsē ūdeni līdz 60 grādiem un apgādā ar to mājas. Ūdens, ko neizlieto mājsaimniecības, tiek nogādāts līdz klints gabalam, kur tas atdod siltumu akmenim. Saules sezonas laikā tas tiek uzsildīts līdz 42 grādiem. Savukārt ziemā sistēma tiek iedarbināta pretējā virzienā, ņemot siltumu no akmens un apsildot ar to mājas. «Lielās baterijas» uzlādēšana notiek no aprīļa līdz septembrim, savukārt pārējā laikā tā pamazām tiek iztukšota. Projekta autors Stigs Rams gan atzīst, ka ziemā ar klints siltumu vien nepietiek un papildu sildīšanai izmanto elektrību.
2003. gadā, kad sistēma tika iedarbināta, akmens uzsila tikai līdz 30 grādiem, tomēr pēc pāris gadiem izdevās iekrāt jau vairāk siltuma un pat ziemā tas saglabāja temperatūru virs 25 grādiem. Ciematā sastaptā trīs bērnu māmiņa stāsta, ka ģimenei siltuma un karstā ūdens pietiek visu cauru gadu. Protams, visas ēkas te būvētas energoefektīvas un to iemītnieki lieto siltumu, ūdeni un elektrību taupīgi. Kopumā šāda siltuma piegādes sistēma ļauj ciemam ietaupīt ap 470 tūkstošiem kilovatstundu gadā.
Enerģiju atrod miskastēs un pat notekūdeņos
Vairāk nekā puse eiropiešu ēdiena nonāk atkritumos, liecina Eiropas Komisijas apkopotā informācija. Zviedrijā šis procents ir mazāks - ap 40%, un viņi iemācījušies gūt labumu no tā. Valsts dienvidos Malmē no ēdienu atkritumiem ražo elektrību un biogāzi, ar kuru iespējams apsildīt 70 tūkstošus nelielu māju.
Biogāzes ražotne Sysav pieder Malmes pilsētai un vēl 13 viena reģiona pašvaldībām, un to būvējis privāts investors, ar kuru tika noslēgts līgums uz 25 gadiem. Pērn uzņēmuma apgrozījums bija 815 miljoni eiro un peļņa - septiņi miljoni. Pašvaldību loma uzņēmumā ir to pārvaldīt, kā arī pirkt no tā atkritumu pārstrādes pakalpojumu. Lai to varētu īstenot, pašvaldības no iedzīvotājiem iekasē ap simts eiro lielu ikgadējo maksu, kas ļauj savākt, šķirot, nogādāt un nodot atkritumus pārstrādei. Sysav pārdod atkritumu pārstrādes pakalpojumu arī kaimiņvalstij Norvēģijai.
Blakus Sysav ražotnei izvietojies arī notekūdeņu pārstrādes uzņēmums, un arī tajā tiek ražota biogāze. Papildus tam ražotnē iegūst tādus labumus kā tīrs dzeramais ūdens un mēslojums, ko var izmantot lauksaimniecībā. Stokholmā šāda tipa ražotne izvietota pilsētas teritorijā klintī, virs tās un tuvējā apkārtnē ir dzīvojamās mājas.
No notekūdeņiem saražoto biogāzi Malme un arī Stokholma izmanto sabiedriskā transporta darbināšanai. Benzīns Zviedrijā maksā nedaudz mazāk kā 15 kronu (1,17 latu), dīzelis - 14,60 kronu (1,14 latu), bet biogāzes cena ir ap 9,50 kronām (0,74 lati).
Kopumā Zviedrijā tiek šķirota aptuveni puse no atkritumiem, tomēr attiecībā uz izmestiem ēdieniem rezultāti ir vājāki - tikai ap 20% izsviestās pārtikas tiek sašķirots. Valsts mērķis ir pēc astoņiem gadiem kopumā šķirot 70% atkritumu un 40% pārtikas atkritumu.
Zviedru skatījumā šķirošana atkritumu apsaimniekošanā ir tikai viens no pakāpieniem, lai mazinātu to daudzumu.
Runājot ar skolēniem, Sysav bērniem vaicā, ko tie darītu, ja nedrīkstētu izmest neko ārā no mājas. Loģiskā atbilde ir izmantot lietas atkārtoti un samazināt nevajadzīgu preču pirkšanu. Tieši tāda ir Zviedrijas stratēģija atkritumu apsaimniekošanā. Vairākās atkritumu savākšanas bāzēs, kur zviedri šķiro un atstāj nevajadzīgās lietas, iespējams arī paņemt kādu citu cilvēku atstātās mantas.