Ideja par Dienvidamerikas apceļošanu Egilam radusies pirms vairāk nekā gada. Viņš apbraukājis Centrālameriku, nedaudz iebraucot arī Dienvidamerikā, un piedzīvotais tik ļoti iepaticies, ka gribējies to visu iepazīt tuvāk. Pavasarī sapratis, ka rudenī būs brīvāks laiks, turklāt bijušas nopērkamas lētas biļetes uz Panamu (aptuveni 700 eiro abos virzienos) - ģeogrāfiski pēdējo Centrālamerikas valsti pirms Dienvidamerikas. Un tā nu trīs draugi Egils, Jānis Bernants un Laimonis Magone nopirkuši biļetes un lēnām sākuši gatavoties braucienam. Un rīts, kad bija jāsēžas lidmašīna, lai dotos uz Panamu, pienāca nemanot. Tā kā visa trijotne Panamā bija bijusi jau iepriekš, pieņemts lēmums tur neuzkavēties un jau iebraukšanas dienā lidot uz Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu, ko tad arī var uzskatīt par ceļojuma sākuma punktu.
Kolumbija
Kolumbija izrādījusies viena no valstīm, kura ceļojuma laikā pārsteigusi visvairāk - tā absolūti nelīdzinoties Eiropa valdošajiem stereotipiem par bīstamu vietu, kur apkārt klejo narkodarboņi un laupītāji, kas to vien kāro kā aplaupīt kādu naivu tūristu. Protams, droši vien, ka labi pameklējot, var atrast arī šādas vietas, taču kopumā Kolumbija izrādījusies ļoti sakārtota valsts, kura drošības ziņā liekama vienā no pirmajā vietām visā kontinentā. "Es pat teiktu, ka pārticības dēļ tā ir diezgan pašpietiekama un garlaicīga vieta, kur tūristam, kā jau šādās valstīs visā pasaulē, sevišķi daudz ko darīt nav. Tiesa, ar vienu lietu gan tā izcēlās - Kolumbijā ir vienkārši izcilas no svaigi spiestas augļu sulas. Pat neticas, ka var būt viena vieta, kur sulas garšo tik labi, baudījām cik vien varējām," smejas Egils. Brauciens cauri valstij aizņēmis dažas dienas, taču piedzīvojumi gadījušies vien kalnos - kādā brīdī vienkārši pazudis ceļš, šļūdonis bija aizskalojis tiltu un vīri atdūrušies nekurienes vidū aizas malā. Egils spriež: ja būtu braukuši ātrāk, būtu pa taisno iegāzušies aizā, kas kalnos nav nemaz tik reta parādība. Tomēr viss beidzies labi, nācies griezties atpakaļ, meklēt citu ceļu un pavadīt nakti naksnīgajos Kolumbijas kalnos. Un pēc tam, atstājuši īrēto mašīnu pie robežas, biedri sēdušies autobusā, lai dotos uz Venecuēlu.
Venecuēla
"Venecuēla ir sava veida paradīze. Gan tāpēc, ka daba ir vienkārši pasakaina - ar laivu bijām ezerā makšķerēt, turpat krastā cepām svaigas zivis, peldējām - , gan tāpēc, ka oficiālais dolāra kurss ir viens pret vienu, bet melnajā tirgū tas ir viens pret septiņi. Un tas nozīmē - ja tev ir skaidra nauda, tad valsts ir vienkārši nenormāli lēta. Tikai viens piemērs - maksājot skaidrā naudā, piecu zvaigžņu viesnīca izmaksā nieka 50 dolāru, bet ar karti tie būtu 350 dolāru. Tad nu mēs šo priekšrocību izmantojām visā pilnībā," atceras Egils. Viņš arī stāsta, ka valstī joprojām labi jūtams pērn mūžībā aizgājušā prezidenta Ugo Čavesa gars. Visur ir redzami plakāti ar viņa attēlu, viņš ir leģenda. Tomēr ļoti krīt acīs, ka apmierināti ir tikai vienkāršie darba ļaudis, savukārt vidusslāņa un inteliģences stāvoklis nav viegls, piemēram, zobārsts saņem tikpat daudz, cik melnstrādnieks. "Ir zudis līdzsvars. Čavess ievērojis tikai strādnieku intereses. Elektrība viņiem ir par velti, par gāzi nav jāmaksā, un par nepilnu dolāru var pieliet pilnu tvertni ar degvielu. Strādniekiem par to visu nav jāmaksā, bet kāds cits jau par to tik un tā samaksā. Un maksā inteliģence un vidusslānis," spriež Egils. Tāpat viņš domā, ka Venecuēla no drošības viedokļa tūristam ir bīstamākā valsts reģionā - nekādu incidentu gan nav bijis, taču spriedze gaisā bijusi jūtama ik pa laikam.
Gajāna
Tūristu absolūti neapgūtā Gajāna atstājusi Egilam divējādu iespaidu. No viens puses, tā viņam, cilvēkam, kurš viesojies aptuveni 100 pasaules valstīs, šķitusi viena no briesmīgākajām vietām, kur nācies būt. Bet, no otras puses, tieši tur viņš apmeklējis pasakaini skaistu ūdenskritumu džungļu vidū un redzējis brīnumainu dabu. "Tā ir absolūti nesaprotama valsts ar ļoti raibu etnisko sastāvu. Tur ir sakausējušies indusi, aziāti, melnādainie un indiāņi, un rezultātā izveidojušies gajānieši. Tikai esot tur līdz kaulam, sapratu, cik svarīga ir nacionālā identitāte un cik labi, ka mēs esam to saglabājuši. Gajānā viss ir nolaists, netīrs, pussagruvis, nesakopts. Izskatās, ka visiem par savu valsti ir nevis vienkārši vienalga, bet dubultā vienalga." Tāpat Gajānā atgadījies brauciena lielākais piedzīvojums - vīri noīrējuši nelielu privāto lidmašīnu un devušies uz džungļiem vērot Kaieteura ūdenskritumu. Lidaparāta durvis tikušas aizsietas ar drāti, un bijis acīmredzams, ka tai nekad nav bijusi tehniskā apkope un par kādu drošības normu ievērošanu nevar būt pat runa. Turklāt, lai maz neliktos, uznācis stiprs lietus, lidmašīna iekļuvusi mākonī, ūdens lējis ciet motoru, un spēkrats sācis slāpt. Redzamība bijusi tieši nulle, lidmašīna kritusi lejā, tad it kā attapusies un cēlusies augšā, tad atkal uz leju un uz augšu, uz leju un uz augšu, savukārt pilots tikai metis krustus vienu pēc otra. "Mēs visi trīs reāli lūdzāmies Dievu, lai šī nebūtu tā reize, kad iestājas finišs, jo lejā bija džungļi un, pat ja nokrituši izdzīvotu, mūs uzreiz apēstu plēsīgie zvēri," atceras Egils. Tomēr viss beidzies labi, un galamērķī redzētais izrādījies visu briesmu un pārdzīvojumu vērts.
Rakstu par visām 14 Dienvidamerikas valstīm lasiet žurnāla Sestdiena 24.janvāra numurā!