Lai gan aktīvā, siltā un garo vakaru vasara ir beigusies, tomēr ir izcili piemērots laiks tieši garajiem veloizbraucieniem, jo nav pārāk karsti un ir lieliska iespēja izbaudīt tuvojošos zelta rudeni nedaudz citādāk, nekā ierasts, – nestāvot sastrēgumos un baudot skatus un sajūtas, kādus caur auto logu nevar noķert.
Mums šī vasara ir pagājusi pamatīgā velo zīmē. Pirmkārt, lielākais un garākais no mums beidzot ir ticis pie sava izmēra XL piedzīvojumu velosipēda ar domu pierādīt, ka der pat samērā vienkāršs minamais, lai pa visu vasaru kopā nomītu vairāk nekā 1200 km. Otrkārt – nākamgad plānojam kārtīgu, vismaz 2000 km velopiedzīvojumu vairāku nedēļu garumā, tāpēc trenēties sākam laicīgi. Treškārt, braukt ar velo ir veselīgi un arī stilīgi!
Te nu būs vairāki velomaršruti, kurus pieveicām divatā kopā ar 12 gadu veco Kārli, tāpēc tie noteikti ir pieveicami gandrīz ikvienam. Mūsu starts vienmēr bija Dzirciemā, bet nu Rīgā ar veloceliņiem viss ir pat ļoti OK, izņemot pāris neloģisku vietu.
Uz Tukumu ar ideju korekcijām
Sākām ar braucienu uz Tukumu nākamajā dienā pēc manas 38 gadu sasniegšanas – pilnīgi bez jebkādiem treniņiem agrā maija rītā uzņemot kursu vispirms uz Jūrmalu, kas īstenībā ir ierastākais pirmais tālākais veloizbrauciens rīdziniekam. Iecere bija tikt līdz Engurei, taču jau pirms Jūrmalas sāka šķist, ka diez vai pat līdz Kauguriem aizvilksim. Pēcāk kaut kā iebraucāmies un cauri Jūrmalai izmināmies pavisam viegli. Jūrmalā marķētu veloceliņu īsti nav, bet kopumā braukt ir vienkārši. Kad nonākam aiz Kauguriem, sākas autoceļš ar ļoti šaurām malām. Protams, piejūras ciemos ir gājēju ietves, bet arī ne visur. Trakākais posms ir Ragaciems–Klapkalnciems, jo šeit ir konstants brauciens augšup un ļooooti ātri braucoši auto gar pašām kājām. No plusiem – jūra nevienā brīdī nav tālāk par 200 m, un vienmēr var piebraukt atsvaidzināties vai pabaudīt skatus.
Šajā posmā saprotam, ka Engure pirmajā garajā braucienā pretvēja dēļ būs pārāk grūti sasniedzama, un Klapkalnciemā griežam uz Tukuma pusi. Tā kā atpakaļ uz Rīgu tāpat bija plāns tikt ar sabiedrisko transportu, no Tukuma tas tomēr ir biežāk nekā no Engures. Šis posms ir ļoti skaists – ainavas, nelieli pacēlumi, līdz ar to pēc mīšanās augšup var lieliski ripot lejup, un tā visus 20 km. Posms ir samērā mierīgs, jo maz auto. Pa ceļam noteikti jāpiebrauc pie Valguma ezera, šajā pusē tam ir ļoti stāvs krasts.
Rezultātā 50 + km līdz Tukumam bez treniņiem var pievarēt apmēram četru stundu laikā ar vairākām mini pauzēm. Uz Rīgu mūs atšūpo ne pārāk apmierināts autobusa šoferis, kurš dusmojas, ka velosipēdi skrāpējot autobusa bagāžnieka grīdu...
Rīga–Jelgava
Tālbraucienu āķis ir lūpā, un nāk atklāsme, ka 50 + km īstenībā ir tīrais sīkums vienā stiepienā. Jau drīz izmēģinām nākamo 50 km piedzīvojumu – minam uz Jelgavu. Šis atkal ir perfekts pēcpusdienas izbrauciens, jo pietiek ar 3–4 stundām un atpakaļ ideāli var atbraukt ar ViVi. Ieteikums gan ir sākumā mīties pa veco Jelgavas šoseju gar Tīraini, kur vispār gandrīz nebrauc auto. Var braukt arī blakus un baudīt mežainus skatus, te ir arī perfekts ceļa segums.
Nonākot pie Olaines, ir brīdis, kad īsti nesaproti, kur jābrauc, bet Google Maps palīdz, un var mīties tālāk, nu jau gar šosejas malu, kas ir ļoti plata un droša. Iesākumā gan nav patīkami, ka garām lido kravas auto, bet, kad pierod, ir pat kaifīgi. Taču, piemēram, no Ozolnieku pagrieziena līdz Ozolniekiem normāli aizmīties nevar, visu laiku pārdesmit centimetru attālumā brauc vieglās mašīnas, tāpēc mēs pieņemam pastulbu lēmumu mīt uz priekšu līdz Iecēniem, kur tagad kombinācijā nāk klāt arī smagie. Turpinājumā Ozolnieki–Jelgava ir riktīgi patīkama mīšanās, arī pati Jelgava no velosipēda izskatās daudz citādāk. Iespējam gan pili apskatīt, gan Pasta salu, gan arī centru izripināt. Pēc tam vilcienā iekšā un pusstundas laikā atpakaļ Rīgā.
Paiet nākamā nedēļa, automašīna netiek kustināta, jo vasarā Rīgā viss ir uzrakts un ar velo nekas nav tālāk par stundu, tāpēc taupām degvie lu, nervus un dedzinām kalorijas. Ik pa laikam vakarā aiz neko darīt minam uz Bolderāju – šis jaunais veloceliņš ir paraugs, kā tas jābūvē pareizi!
Gan prieki, gan ciešanas
Realizējot domu aizmīties uz Ogri, iesākums vispār grandiozs – Rumbulas veloceliņš ir lielisks. Līdz brīdim, kad tas vienkārši izbeidzas krūmos! Jā, nekādu norāžu, kur un kāpēc, tālāk nav. Priekšā ir Rumbulas lidlauks un Dārziņi. Pēc kartes it kā var tikt iekšā pa kaut kādu žoga caurumu Dārziņos, kas mums rezultējas ar apmaldīšanos 2 m augstā zālē, mūs apēst gribošu suņu sastapšanu un vietējo bomzīšu iepazīšanu. Nākas vien izlīst atpakaļ uz Latgales ielas, šoreiz ar dusmīgām sejām un slapjām kājām. Pēc pārsimt metriem griežam vien atpakaļ Dārziņos, jo te ir savs kolorīts, kuru vajag izbaudīt, plus ir iespēja tikt līdz Rīgas HES. Pa tā uzbērumu ar riteni ir tik neparasti mīties, ka to izmanto arī daudzi sportisti. Šie prieki ir līdz Rīgas apvedceļam, pie Ako skulptūras, jo tad atkal nākas braukt uz lielās šosejas. Šeit nav papildu joslas, tāpēc līdz Saulkalnes pagriezienam nākas atkal nedaudz ciest, bet tad griežam iekšā pa labi un izbaudām veco Ogres šoseju līdz Ikšķilei. Ikšķilē arī ir posms ar Daugavas uzbērumu, bet mēs griežam pa kreisi un uz Ogres Zilajiem kalniem, kas ir šī brauciena galamērķis.
Ogres brauciens prasa nedaudz vairāk fiziskās sagatavotības un prasmes braukt gar šoseju nekā citi mūsu maršruti. Toties, kad Dubkalnu karjers un Ogres Zilie kalni sasniegti, mēs ar Kārli izbaudām kalnu velopriekus, stundu ārdāmies pa MTB trasēm, tad, pavisam nosvīduši, kāpjam iekšā vilcienā.
Līgo velo, Sigulda, Carnikava…
Maršruts Rīga–Jāņupe–Iecava–Jelgava sakrita ar Līgo svinēšanu, bet tas pierāda, ka var laist, kur vien acis rāda, un visur atradīsiet neparastus ceļus. Šeit atkal sākums pa veco Jelgavas šoseju garām Tīrainei, tad pa pazemes tuneli izlienam uz Medemciemu, tad atkal pāris kilometru gar šosejas malu. Šeit trakākais ir tikt pāri Rīgas apvedceļam uz Jāņupes pusi – lai arī ir zīme par 70 km/h, neviens zem 100 te gandrīz nebrauc. Pēc tam pirmie 20 km pa jaunu, ideālu asfaltu, cauri dārziņu kooperatīviem, kas ir sava veida 80. un 90. gadu arhitektūras šedevru izstāde, līdz nonākam pie Klāviem, kur ir pamesta padomju laiku karabāze un sākas grantēts ceļš. Ceļā sastopam lapsas, un nemaz nebrīnītos, ja arī kāds lācis izčāpotu ar mums sasveicināties.
Sanāk arī nakšņošana, un otrā dienā, līstot ierastajam Jāņu lietum, izdomājam, ka mēģināsim citu ceļu – gar Iecavas upes krastu līdz Ozolniekiem. Arī šis ceļš ir ļoti interesants, jo ved cauri labības laukiem, mežiem un pļavām. Vienīgais – ir daudz smilšu, līdz ar to ļoti ātri mīties nesanāks. Bet varat ielikt mugursomā nelielu gāzes plītiņu, desiņas un tējas paciņu, un būs tādas zelta rudens fotogrāfijas kā nevienam.
Beidzot esam nonākuši pie tā, kā ir aizmīties ar velo uz Siguldu. Cauri Rīgai līdz Etnogrāfiskajam muzejam ir viena bauda, tad arī pati Siguldas šoseja un Sigulda ir izcila ideja velobraucienam, bet... Berģi, Rīgas apvedceļa nobrauktuves un iebraukšana Siguldā reāli ir pašnāvības mēģinājums. Pie Berģiem būtu vajadzīgs kāds gaisa pārvads vai tunelis, citādāk te pat agri no rīta var pārdesmit minūtes gaidīt, kamēr kāds palaidīs. Pēc tam laikam platākā palīgjosla uz šosejas ir tieši šajā posmā, jo ir ļoti daudz velobraucēju, mēs ar saviem standarta 23 km/h esam vieni no lēnākajiem. Visādi citādi – ja izdomāsiet, kā tikt līdz Langstiņiem, šis ir ideāls iesācēju garā posma ceļš. Ja vien atkal neņem vērā iebraukšanu Siguldā... Īsti nav argumentu, kāpēc Siguldai nav atradusies nauda vai iespējas uzbūvēt nelielu, šauru veloceliņu no Aerodium līdz Lorupei, jo šis posms bīstamības ziņā konkurē tikai ar Ozolnieku pagriezienu. Pati Sigulda ļoti cenšas būt paraugs, kādai jābūt velogalvaspilsētai, un tai diezgan labi sanāk. Mēs ar Kārli stundu braukājam pa pilsētu un mājup jau atkal dodamies ar vilcienu.
Šovasar devāmies arī uz Carnikavu, bet šoreiz minām lēni, caur mežiem, pļavām, draudzējāmies ar dažādiem suņiem, kas mūs izdomāja pavadīt, un ik pa laikam nonācām pie privātīpašuma zīmēm uz it kā publiskiem ceļiem. Rezultātā 30 km braucām gandrīz trīs stundas, piedevām vienā brīdī sākās pamatīgs pūtiens no jūras puses.
Rezumējot – esam saslimuši ar velobraukšanu. Grūtākais ir iesākt, pēc tam jau gribas tos vismaz 25 km nomīt katru dienu neatkarīgi no laikapstākļiem, jo tas iedod pamatīgu pozitīvu lādiņu. Līdz pirmajiem sniegiem droši vēl var braukt un braukt! Tiekamies ielās!