Kad lidmašīna nolaižas Sardīnijas galvaspilsētā Kaljāri, uzreiz saprotu, ka šī pilsēta mani savaldzinās – izvietota vairākos līmeņos, kalnu un jūras ieskauta. Iespaidīgais cietoksnis, kas slejas augstu virs ūdens, reiz noteikti efektīvi pildījis ienaidnieku atbaidīšanas funkcijas no jūras. No cietokšņa torņiem paveras neskaitāmas elpu aizraujošas pilsētas ainavas, tirkīzzilā Vidusjūra un darbīgā osta.
Kā kārtīgai dienvidu galvaspilsētai, Kaljāri ir sava pludmale. Šeit safotografējam flamingus, nobaudām jūras ežus un saulē apdedzinām degunu, kamēr vietējie pavasarī slīd garām ziemas mēteļos un cepurēs. Kad ieraugām tūristus, kas plus 25 grādos saģērbušies tikpat kaili kā mēs, izrādās, ka tie ir latvieši, kuri tāpat brīnās par mums.
Viens no mūsu pavadoņiem ir Simons Koko, kurš vairākus mēnešus dzīvojis Latvijā, Stelpē, un uz mūsu tikšanos paņēmis līdzi kreklu ar uzrakstu Dinamo Rīga. Runājot ar Simonu latviski, uzzinu, ka Roberto Meloni nav vienīgais sardīnietis, kurš mīl Latviju. Nedēļu ilgajā ceļojumā atklāsies, ka šī mīlestība ir abpusēja – arī mēs mīlam Sardīniju.
Feniķiešu spa kūrorts
Mēs gan neesam pirmie – Sardīniju jau XI gadsimtā pirms mūsu ēras iemīlēja feniķieši, kuri pašos salas dienvidos izveidoja Noras pilsētu. Oficiālā versija vēsta, ka Nora bija svarīgs tirdzniecības centrs, bet es sliecos domāt, ka tas bijis milzīgs spa kūrorts. Šeit fantastiski labi saglabājušās senās pirtis, baseini un mozaīkas, turklāt daļa drupu atrodas ūdenī, un tās apskatīt var tikai nirstot.
Sardīnija bija apdzīvota jau labu laiku pirms feniķiešiem, kartāgiešiem un romiešiem. Visā salā izkaisīti aptuveni 7000 lielāku un mazāku neolīta laika akmens krāvumu nuraghe. Ap lielākajiem un iespaidīgākajiem izveidoti muzeji, bet daudzi redzami ceļmalās, kur neviens tiem nepievērš uzmanību, – liela daļa neolīta torņu nemaz nav atzīmēti kartē vai atrodas privātīpašumos.
Varbūt vainīga pašiedvesma, bet man šķiet, ka katru nuragi apdveš mītiska aura. Noslēpuma efektu pastiprina tas, ka mūsdienu zinātnieki īsti nezina, kas tos būvējis un kāpēc, – zināms, ka tie celti laikā no 1800. līdz 500. gadam p. m. ē. un, visticamāk, tiem bijusi gan reliģiska, gan militāra nozīme.
Smalkmaizītes klints
Esmu pateicīga liktenim, ka saulrietā tas mani atvedis tieši uz dienvidrietumu piekrastes pilsētiņu Nebidu. Šeit saule ik vakaru pazūd jūrā, mājot atvadas 133 metrus augstajai klintij Pan di Zucchero, kas nosaukta par godu smalkmaizītei. Kārtīgi aplūkojot Nebidas apkārtnes kalnus, visur redzami tuneļi un alas – reģiona kalnrūpniecības laiku liecinieki. Kad dodamies pie miera, debesīs rēgojas zvaigžņu pulki, savukārt no rīta skatienam paveras sirdi reibinoša, kristālzila jūras ainava ar akmens smalkmaizīti brokastīs.
Automašīnai līkumojot tālāk uz ziemeļiem, brīžiem attopamies pasakainu jūras ainavu priekšā, te atkal slīdam sapņaini zaļās ielejās. Lai baudītu saules vai ūdens peldi, iespējams piestāt kādā no paradīzes pludmalēm. Piemēram, Spiaggia di Piscinas ir smilšu kāpu bezgalība – ja tālumā nerēgotos zilā jūras acs, varētu nodomāt, ka esam tuksnesī.
Oristāno līča ziemeļu ragā atrodas vēl kādas reiz varenas feniķiešu ostas – Tarosas – drupas, kuras vērts apskatīt ne tikai kultūrvēsturiskās nozīmes, bet arī žilbinošās dabas dēļ. Staigājot pa koši zaļajiem, sarkanu un dzeltenu ziedu izraibinātajiem pakalniem, man pielavās sajūta, ka Sardīnija varētu būt skaistākā vieta pasaulē. Līcī var vērot maģiskas ūdens pārvērtības – uzspīdot saulei, jūras krāsa no pelēcīgi zilas mainās uz tirkīzzilu un parāda savu kristālisko dzidrumu.
Spoža saule, ziedoši koki, šķietami neiederīgi kaktusi un visur redzamās aitas raksturo salas vidienes rietumu daļu. Šķērsojuši vairākus aizmigušus ciematiņus, nonākam Santu Lusurdžju pilsētiņā, kura izvietojusies sen norimuša vulkāna krāterī – pilsētiņas izteikti apaļā forma saglabājusies vēl arvien.
Karstie ziemeļi
Ar Bosu sākas mana iemīlēšanās Ziemeļsardīnijā. Tas ir brīnišķīgs palmu ieskautu ielu, krāsainu mājiņu, saules pielietu lau kumu un fantastiska itāļu saldējuma pilns mīlas stāsts. Taču ar to viss tikai sākas, jo mazliet tālāk uz ziemeļiem gaida Algēro – Kaljāri sāncense un, manuprāt, skaistākā pilsēta Sardīnijā.
XI gadsimtā iebraucēji no Dženovas stratēģiskā vietā nodibināja zvejnieku pilsētiņu un piešķīra tai nosaukumu par godu jūras krastā izskalotajām aļģēm. XIV gadsimtā pēc sīvām cīņām Algēro iekaroja katalāņi, kuru atstātās zīmes vēl šodien nosaka pilsētas seju un raksturu. Romantiskā vecpilsēta atrodas jūrā izvirzītā cietoksnī un pēc plānojuma daudz vairāk atgādina Spāniju, nevis Itāliju. Kad acis izpriecājušās par skaistumu, laiks aplaimot garšas kārpiņas ar jūras velšu antipasti/uzkodu izlasi – 10 ēdieniem, sākot no astoņkāju mazuļiem līdz pat zobenzivs karpačo.
Sardīnijas ziemeļiem vajadzētu veltīt dažus mēnešus vai vismaz nedēļas, nevis dažas dienas. Ar smagu sirdi braucam garām neiedomājami skaistiem dabasskatiem un norādēm uz kultūras pieminekļiem – piestāt gribas visur. Kastelsardo ir viena no vietām, kurai pabraukt garām nav iespējams, – kad ieraugāt zemesragu ar augstu klintī ieķērušos cietoksni un baznīcas torni, kas iederētos seriālā Troņu spēles, jūs esat nonākuši īstajā vietā. Līkumojoši kāpelējoša pastaiga pa vecpilsētu ir obligāta ne tikai neparastās atmosfēras, bet arī fantastisko jūras skatu dēļ.
Ziemeļsardīnija nebeidz pārsteigt arī iekšzemē, Kasteldorijas karstavotu zonā. Rāmā, zaļumu un smilšu strēļu ielenktā upe atgādinātu kādas Latvijas upes piekrasti, ja šai ilūzijai netraucētu palmas un kalnu grēdas. Neuztvērusi kūpošā ūdens brīdinājumu, nolemju pabradāt pa upi un pamatīgi apdedzinu kājas. Kad novēloti ieskatos ūdens virsmā, vietām manu mazus burbulīšus, kas nāk no karstavota un uzsilda ūdeni un smiltis. Šajās vietās ūdens uzkarst pat līdz 70 grādiem, kaut tikai vienu soli tālāk tas ir pavasarīgi ledains.
Garā un īsā dzīve
Pēc piecu dienu ceļošanas ar nepatiku secinu, ka acis sāk pierast pie visur redzamā skaistuma. Sardīnieši gan nemitīgi un pamatoti lepojas ar savu dzimteni un nelaiž garām izdevību pastāstīt tūristiem par neskaitāmajiem apskates objektiem, kuri jāredz tieši šajā salas stūrītī. Secinām, ka vienīgais, kā tūristiem Sardīnijā vienmēr pietrūkst, ir laiks.
Toties vietējiem iedzīvotājiem laika ir diezgan, ņemot vērā, ka rekordliels skaits sardīniešu sasniedz 100 gadu vecumu. Salinieku ilgmūžību veicina svaigais gaiss, lieliskais klimats, daudzveidīgā ēdienkarte un zemais stresa līmenis. Daļa zinātnieku uzskata, ka par garo dzīvi jāpateicas īpašam gēnam, ko saglabājusi salas relatīvā izolācija.
Vislielākā ilgdzīvotāju koncentrācija ir salas vidienē, austrumu puses kalnu zonās. Interesanti, ka šeit atrodas arī kāda bēdīgi slavena vieta, kurā vēl nesen cilvēki dzīvoja pavisam īsu dzīvi. Kādreizējā bandītu pilsētiņa Orgosolo savu asiņaino vendetas pagātni pratusi pārveidot urbānā mākslas darbā. Šodien pilsētas ielas rotā 350 grafiti zīmējumu – katrs ar sociāli vai politiski spēcīgu vēstījumu. Vietējie mākslinieki attēlojuši teju visus svarīgākos XX un XXI gadsimta notikumus, piemēram, 11. septembra uzbrukumiem veltītais zīmējums radīts tikai divarpus nedēļu pēc šiem notikumiem. Zīmējumi ļoti atšķiras pēc stila un veida, sākot no versijām par Pikaso gleznām līdz pat komiksiem un karikatūrām. Trāpīgs cinisms, asprātīga ironija un naivisma formā attēlota patiesība – tas ir jāredz cilvēkiem, kurus interesē un kuriem rūp sociāli politiskās norises visā pasaulē.
Ja ļoti vēlas, arī tādā paradīzē kā Sardīnija var atrast trūkumus. Piemēram, zivis un jūras veltes nav tik pieejamas, kā varētu gaidīt no Vidusjūras salas, – daudz vieglāk šķiet atrast picēriju un kafejnīcu ar ātrajām uzkodām. Dīvainā kārtā tieši Vidusjūras apskautā Sardīnija ir slavena ar zirga gaļas burgeriem, ko vislabāk pagaršot Kaljāri burgeru ēstuvēs. No plkst. 14 līdz 18.30, kad latviešu tūristam visvairāk kurkst vēders, paēst būs grūti, jo restorānu darbinieki dodas atpūtā. Arī naktsmājas, it īpaši taupīga budžeta situācijā, atrast nav viegli – vēl grūtāk to izdarīt, nerunājot itāliski. Taču visas neērtības var novērst ar labu sagatavošanos un smaidu sejā.
Sardīnijas apmeklējuma scenāriji ir ļoti dažādi – šeit var ļauties aktīvai atpūtai dabā, kalnos un upēs. Var spriņģot no pilsētas uz pilsētu, meklējot gardāko panīni, kafijas tasīti vai jūras velšu ēdienu. Var noīrēt auto un apbraukt apkārt salai, apmaldoties tās bezgalīgajā skaistumā, kā to izdarījām mēs. Vai arī nedēļu zvilnēt kādā no pludmalēm un domāt par to, ka dzīve ir skaista. Jo šeit tā patiesi ir.