Horvātijā ierodamies diezgan netradicionālā veidā. Nobalsotā auto šoferis mūs atvedis līdz Melnkalnes robežai, un vairākus kilometrus garo starprobežu zonu mums nākas šķērsot kājām. Stiepjam smagās somas un degam saulē, aiz katra nākamā līkuma cerēdami ieraudzīt Horvātijas – un Eiropas Savienības – robežu. Par spīti visam, esam laimīgi – nu jau vairāk nekā nedēļu sirgstam ar Balkānu prieka vīrusu, kura simptomi ir no smaida un smiekliem sāpoši vaigi, neizskaidrojama eiforija un ticība tam, ka viss vienmēr beigsies labi.
Šī pārliecība mūs nepamet arī brīdī, kad balsojam mašīnas jau aiz Horvātijas robežas ar satiksmes blīvumu viens auto piecās minūtēs. Mūsu izredzes neuzlabo tas, ka esam trīs cilvēki ar lielām somām. Pēc pusstundas viss tiešām beidzas labi – par mums apžēlojas nevis vienkāršs šoferītis, bet profesionāls nirējs no Melnkalnes, kurš dodas ikdienas darba gaitās uz Horvātiju. Zemūdens mednieks pieticīgi pastāsta, ka spēj ienirt 42 metrus bez akvalanga un aizturēt elpu vairāk nekā trīs minūtes. Mūsu kompānijas sievišķā daļa jau tā ir gana savaldzināta, taču jaukais šoferītis mūs vēl aizved krietni tālāk par savu galamērķi un norāda labāko stopēšanas vietu pie Dubrovnikas.
Militārā luksusa rēgi
Mēs neesam gluži normāli tūristi, jo par visām varītēm cenšamies izvairīties no pasaulslavenās Horvātijas pērles Dubrovnikas. Pēc divu stundu neveiksmīgas īkšķa vēzēšanas secinām, ka Horvātija vairs nav viesmīlīgo Balkānu, bet gan augstprātīgo eiropiešu valsts. Oficiāli noslēdzam ceļojuma stopēšanas daļu, lai arī cik lielisks iedegums veidotos no ilgstošas stāvēšanas saulē.
Iepriekšējā ciemošanās reizē mani atbaidīja ļaužu pilnais Dubrovnikas centrs, kas, šķiet, pārdevis dvēseli tūristiem. Tagad, mērojot neskaitāmos pakāpienus uz pilsētas centru ar skatu uz neticami skaistajiem līčiem, nodomāju, ka šī laikam nav sliktākā vieta uz pasaules, kur negaidīti iesprūst. Hostelī iepazīstamies ar diviem kanādiešiem, kuri ir uz tāda paša viļņa kā mēs. Ātri vien dzimst plāns ignorēt pilsētas centru un kanādiešu īrētajā auto doties uz pamestu bijušās Dienvidslāvijas militāro kūrortu Dubrovnikas piepilsētā.
Kupari viesnīcu komplekss sastāv no simtgadīgas muižai līdzīgas ēkas, kā arī jaunākām funkcionālisma stilā būvētām milzu viesnīcām. Tās visas vieno ložu caurumu izraibinātas sienas un tas, ka pēdējais ciemiņš šeit atpūties pirms 25 gadiem. Elitārā kūrorta spožums izplēnēja Horvātijas kara sākumā, 1991. gada oktobrī, kad to no jūras apšaudīja Dienvidslāvijas armija, kuras sastāvā bija galvenokārt serbi. Viesnīcas apmētātas arī ar fosfora bumbām, tāpēc vietām vēl redzamas sakusušas grīdas un kāpnes. Karš nesaudzēja pat Dubrovniku un piesaistīja visas pasaules uzmanību posta darbiem šajā UNESCO pasaules mantojuma pilsētā.
Kad staigā pa pagātnes luksusa "skeletiem", pārņem spokainas sajūtas. Viesnīcu komplekss ir tik apjomīgs, ka līdz šim neviens nav apņēmies to nojaukt vai atjaunot. Vienīgi spāņu mākslinieks Fransisko de Paharo šeit izvērsis savu projektu Art Is Trash – nezinātājam šī māksla izskatās pēc psihedēliskiem grafiti. Stilīgo projekta video ar pamestās viesnīcas ainām var noskatīties mājaslapā www.franciscodepajaro.com.
Nav brīnums, ka elitārais kūrorts būvēts tieši šeit – no viesnīcām paveras pasakains skats ne tikai uz koši zilo jūru, kalniem un salām, bet arī uz vienu no labākajām pludmalēm visā valstī. Ne velti šajā ciematā atrodas bijušā Dienvidslāvijas vadoņa Tito villa – tiesa gan, stingri sargāta no nepiederošām personām. Spožā saule kontrastē ar viesnīcu rēgiem visapkārt, un mēs pavadām pēcpusdienu jūras skavās.
Skaistuma karantīna
Dažādu praktisku iemeslu dēļ mūsu ceļojuma maršruts veidojas savdabīgs – no Dubrovnikas braucam augšup, šķērsojam piecus kilometrus plato Bosnijas un Hercegovinas piejūras zonu, uz pāris dienām piestājam gleznainajā Makarskas pilsētiņā un vēlāk atkal dodamies lejā uz Dubrovniku. Kalnu ceļš līdz Makarskai jau vien ir tā vērts – tas vijas gar nepielūdzami skaisto Dalmācijas krastu, aiz katra pagrieziena dižojoties ar skatu uz jaunām salām.
Salas ir Horvātijas lepnums – kopumā to ir vairāk nekā tūkstotis. Interesanti, ka jēdziens "karantīna" radies tieši Horvātijā, kur mēra epidēmijas laikā cilvēki kuģos 40 dienas izmitināti uz salām, pirms tiem ļauts izkāpt Dubrovnikā.
Izvēlējušies ceļot maija sākumā, varam vainot tikai paši sevi, ka Makarskas pilsētiņa mūs sagaida ar mākoņiem un lietu. Ja visu laiku līst, var trīsreiz dienā ēst jūras veltes – tā nu pārsteidzam garšas kārpiņas ar astoņkāja gulašu un vakaros lutinām sevi ar mīdijām. Saldais ēdiens atnāk pats piecu horvātu vīriešu izskatā – viens izvelk ģitāru, pārējie sāk gluži profesionāli dziedāt smeldzīgi skaistas horvātu mīlas dziesmas. Vēlāk uzzinām, ka esam piedzīvojuši tradicionālu veidu, kā Dalmācijā svin dzimšanas dienu. Šajā vakarā izpaužas arī Balkānu mentalitāte – restorāns jau sen slēgts, taču dziesmas turpina skanēt un ballītē piedalās arī viesmīļi un pavāri, nežēlodami papildu vīnu arī mums.
Riebjas vasara, jūra un saule
Ceļojuma pēdējās dienas pavadām Cavtatas pilsētiņā, kas noslēpusies lidostas tuvumā 15 km attālās Dubrovnikas ēnā. Šajā dabas skaistuma oāzē valdošais miers veldzē prātu un dvēseli – to atklājuši arī britu tūristi, kuru vidējais vecums ir 80 gadu.
Cavtata izvietojusies divās pussalās, kas kā krabja spīles iestiepjas koši zilajos ūdeņos. Tā ir skaista visos laikapstākļos, jo īpaši brīžos, kad tirkīzzilie līči pielīst ar sauli. Lai arī šeit steigties nedrīkst, saule jābauda nekavējoties, jo vienas stundas laikā to var nomainīt fotogēniski mākoņi un melanholiskas lietavas.
Īpaši skaista ainava paveras no kapsētas, kas atrodas pakalnā virs Cavtatas. Šķiet, ka šeit apbedītie patiešām atdusas paradīzē ar skatu uz dzidrajiem ūdeņiem un zaļajām salu muguriņām. Ne velti turīgā Račiču ģimene izvēlējās šo vietu sava mauzoleja būvniecībai. Šis arhitektūras un tēlniecības šedevrs tika pabeigts 1922. gadā, dažus gadus pēc tam, kad tirgotāju ģimene aizgāja bojā spāņu gripas epidēmijā. Svētnīcā valdošā skumju un mīlestības atmosfēra un spokainās skulptūras atgādina kādu mistisku sapni.
Dzīvojam īrētā dzīvoklītī un platformā Couchsurfing sazināmies ar vietējo puisi Dorianu, lūdzot, lai viņš izrāda savu dzimto pilsētiņu. Dorians izrādās ideāls sarunu biedrs, gids un Balkānu vēstures eksperts, kurš labprāt izrāda tūristiem nezināmas apskates vietas. Viņš sīkumos atceras kara notikumus, bēgļa gaitās pavadīto bērnību un atgriešanos Cavtatā ložu sacaurumotā mājā.
Dorians ir arī laivu kapteinis, kura ģimenei pieder tūrisma firma. Ar savām laivām viņš vedis gan tūkstošiem tūristu, gan kāziniekus, gan bēru procesijas, jo daudzi vēlas tikt apbedīti uz salas. Dorians neslēpj, ka viņam riebjas vasara, saule un jūra, jo visas trīs lietas saistās ar darbu bez brīvdienām. Brīvajā laikā viņš vislabprātāk liek lego – par to pārliecināmies viņa mājvietā, kas pilna ar milzīgām lego mašīnām un mājām.
Troņu spēles turpinās
Arī mums ir gods saņemt ielūgumu uz vienas no laivām, un jau atkal liktenis mūs aizved uz Dubrovniku – šoreiz pa ūdeni gar vareno klinšu pēdām. Dubrovnika ir brīnišķīgi skaista vieta, kurā tomēr nevēlamies ilgi uzkavēties, jo esam šeit viesojušies iepriekš. Turklāt katrs tūrists šeit ir medījums – istabiņu piedāvātājiem, restorāniem un suvenīru veikaliem.
Pēdējos gados Dubrovnika ieguvusi vēl lielāku slavu un jaunu tūristu pievedumu, pateicoties tam, ka šeit filmētas seriāla Troņu spēles epizodes. Senie pilsētas mūri, kas beidzas tieši jūrā, filmā tēlo galvaspilsētu King’s Landing. Arī citi objekti tuvējā apkārtnē iemūžināti seriālā, un tas vilina šurp fanus no visas pasaules. Populāras ir Troņu spēļu ekskursijas, kas ved uz filmēšanas vietām, piemēram, uz pamesto viesnīcu Belvedere ar piejūras amfiteātri, kurā notika ceturtās sezonas izšķirošā cīņa starp princi un Kalnu. Arī šī pieczvaigžņu luksusa viesnīca tikusi sabombardēta no jūras pēc tam, kad vairākus mēnešus izmantota kā bēgļu izmitināšanas vieta.
Kādu vakaru secinām, ka Dubrovnika uz mums apvainojusies – esam uzbraukuši augstākajā apkārtnes kalnā, lai baudītu skatu, bet pilsēta ietinusies melnā miglas segā. Šajā pašā dienā esam piedzīvojuši gan sauļošanos pludmalē (par pludmali Horvātijā sauc betona grīdu vai akmeņu krāvumu), gan lietu, stipru vēju un pat krusu. Par spīti mainīgajiem laikapstākļiem, esam pamanījušies mainīt ādas krāsu un kļūt par vietējo zobošanās objektu. Ja tic kādam horvātu autobusa šoferim, mūsu trijotne izskatās pēc deserta – vaniļas saldējuma ar šokolādi un zemenēm