Par Četinadu es pirmoreiz dzirdēju pirms gadiem astoņiem no kāda Keralas viesnīcnieka, kurš ar zināmu lepnumu izrādīja savu tējas pakalnā iecelto villu senās, smalkām mežģīnēm līdzīgiem kokgriezumiem rotātās durvis. "Tas viss ir no Tamilnādas," viņš teica. "Tādus meistarus un tādas mājas neatradīsiet nekur citur Indijā." Tamilnāda, Indijas okeāna puses dienvidu štats, sākas tūlīt aiz Keralas kalniem. Ainava nomainās, kā nogriezta ar nazi, – grubuļainie, šaurie, zigzagotie Keralas ceļi acumirklī iztaisnojas, kļūst teju divreiz platāki un jūtami gludāki. Zeme ir sarkana un saplaisājusi kā izkaltusi āda, tobrīd ir cukurniedru ražas novākšanas laiks, un visas ceļmalas pilnas brūni svītrainiem saišķiem. Gar šosejas malu bariem pretim nāk krāsainās drēbēs tērpti svētceļnieki, lielākoties kailām kājām, ir pats leģendārā Pongala festivāla kulminācijas brīdis. Tas notiek reizi gadā un ilgst četras dienas, iemiesojot gan ražas novākšanas svētkus, gan indiešu saulgriežus, kad saule sāk savu sešus mēnešus ilgo ceļojumu uz ziemeļiem, un tiek uzskatīts, kā tā ieiet indiešu zodiaka desmitajās mājās jeb Mežāža zīmē. Pateicībā saulei kā enerģijas un labklājības avotam vienā no festivāla dienām tiek vārīta īpašā Pongala dzira no rīsiem, piena, rozīnēm, kešju riekstiem un cukurniedru cukura. Šis process ir katra tamilu ciemata rituāls un parasti notiek dienas vidū – saules apspīdētām sievām sēžot rindā gar kūpošu katliņu virteni. Garaiņi, augšup ceļoties, veido tumīgi saldu mākoni, un neiztrūkstošs elements tam visam pa vidu ir izkrāsoti mājdzīvnieki. Lielākoties govis ar rozā, ziliem vai dzelteniem ragiem. Tādas tās arī ganās ceļmalās, kašņājoties pa svētceļnieku vakariņu pārpalikumiem – plastmasas maisiem, kartona kastēm un citām drazām. Lai cik cēla garīguma apdvesti arī būtu mērķi, Indijā aiz sevis novākt nav pieņemts. Kā man teica kāds Keralas arhitekts – ar to hinduisms atšķiroties no budisma.
Kur atrodas Četinada?
Četinada atrodas Tamilnādas dienvidpusē, piecu stundu braucienā no Indijas okeāna, un apvieno 73 ciematus un divas – Indijas mērogiem – kabatas formāta pilsētas, kurās sakoncentrējušās vairāk nekā tūkstoš savulaik bagāto šejienes apkaimes tirgoņu māju. Kopumā Četinadas teritorija ir 1550 km2 liela, un tajā mīt apmēram 110 000 iedzīvotāju jeb četinaru (chettinars). Pirmajā mirklī sajūta ir sirreāla – esi nekurienes vidū, kur abpus mālainas zemes klātām ielām, kas lielākoties ir taisnas kā stīgas, galvenajām vedot uz ziemeļiem un dienvidiem, bet perpendikulārajām – uz austrumiem un rietumiem, cita blakus citai slejas īstenas mūra muižas. To fasādes – ar neskaitāmiem tornīšiem, pilastriem, grezniem durvju portāliem un skulptūru krāvumiem – ir dekoratīvi pompozas kā putukrējuma torte. Tiesa, daļa ēku šķiet nu jau gadu desmitiem pamestas, un vienīgais to iemītnieks ir laika spoks, kas pamazām aizslauka nebūtībā aizgājušo dienu greznību. Vislepnākās no tām tiek dēvētas par naattukottais jeb "zemes cietokšņiem", un no ielas dzīves tās atdala mūra sēta, kuras dekoratīvā durvju arka uzskatāmi liecina par īpaš nieku kādreizējo turību.
Īstenas skaidrības par šī reģiona izcelsmi joprojām nav, un to apvij visdažādākā mitoloģija. Viena leģenda vēsta, ka četinari iepriekš mituši piekrastē, bet pēc kārtējā postošā cunami izlēmuši pārcelties dziļāk iekšzemē. Viņu māju arhitektūrai raksturīgās prominentās ieejas kāpnes, kas pašu ēku it kā iebīda vēl dziļāk iekšzemē, saistot tieši ar bailēm no kārtējā cunami.
Droši zināms ir vien tas, ka četinari bijuši ietekmīgi tirgoņi un finanšu speciālisti, kuru zelta laiks bija XIX gs. un XX gs. sākums. Turklāt viņu rūpalam bija kontinentāls vēriens, biznesa gaitām aizvedot līdz par Birmai, Malaizijai, Vjetnamai, Singapūrai un Ceilonai. Pa jūras ceļiem viņi transportējuši zīdu, tīkkoku, zeltu, dārgakmeņus un garšvielas. Tiem piederējušas bankas Birmā un Malaizijā, un tādējādi četinari bijuši gan vietējo valdnieku, gan pēcāk arī britu kolonistu ieredzēti. Tiesa, XX gadsimtā viņu bagātības dzīrēm punktu pielika Otrā pasaules kara politiskās konsekvences un nacionālistiskās kustības Dienvidāzijas valstīs.
Kaut daļa četinaru joprojām ir gana turīgi, salīdzinot ar "zelta laikmetu", viņu skaits ir vairs tikai piliens jūrā. Daļa patlaban mīt citās Indijas pilsētās, daļa – ārzemēs. Agrāk lepnie īpašumi tagad ir kā sava veida piemineklis zudušajam laikam. Turklāt, ņemot vērā indiešu ģimeņu vērienu, lielākoties šīm mājām ir vismaz padsmit īpašnieku – visbiežāk ar atšķirīgu turības līmeni –, un, tiem nekādi nespējot vienoties, ēkas aiziet nebūtībā. Vai arī kļūst par upuri aukstasinīgiem antikvariāta dīleriem, kas pa sastāvdaļām iztirgo kokgriezumiem rotātās durvis, greznos koka pīlārus utt. Daža trofeja aizceļo uz Eiropu, bet lielākā daļa paliek turpat Indijā, kļūstot par luksushoteļu interjera elementiem.
Kā spocīgas dekorācijas
Publikai atvērtas četras agrākās četinaru rezidences, simboliskā ieejas maksa variējas no 100 līdz 200 rūpijām. Viegli pieputējušas, bet joprojām greznas, tās atgādina spocīgas, pirms dažiem gadu desmitiem pārtrūkušas dzīves dekorācijas. Dažās bijušajās rezidencēs iekārtotas viesnīcas. Visas ir samērā nelielas, megahoteļu Četinadā nav. Tālab arī sevišķi daudz tūristu nesastapsiet, un arī tie paši lielākoties būs franči, ņemot vērā Tamilnādas piekrastes pilsētas Pondičeri koloniālo pagātni. "Franči mīl kultūras tūrismu," pajoko Bernārs Dragons, franču arhitekts, kurš kopā ar savu draugu, arī arhitektu Mišelu Admentu, pirms sešiem gadiem pametis plaukstošu arhitektūras biroju Parīzē, lai pārceltos uz Indiju. Globālo projektu vietā viņš izvēlējies pārvērst astoņu istabu naktsmītnē kādreizējo četinaru tirgotāju rezidenci. Pēc vienpadsmit mēnešu ilgas restaurācijas Saratha Villas durvis vēra 2010. gada ziemā un pa šo laiku jau paguvusi apceļot neskaitāmus interjera žurnālus kā unikāls restaurācijas projekts un viena no īpašākajām naktsmītnēm reģionā. Bernāra un Mišela stāsts sācies kā daudzi citi – pēc intensīva projektu maratona (to vidū ir gan Pekinas Nacionālais teātris, gan Osakas Jūras muzejs, Nacionālais dzelzceļa muzejs Deli, dizaina projekti Cassina, Durlet, Porchere u. c.) viņi izlēmuši gadu paņemt pauzi. Pirmoreiz uz Indiju atbraukuši 1996. gadā – uz četriem mēnešiem – un izdzīvojušies pa Keralu, tajā arī izdzirdējuši par Četinadu. Tiesa, vietējie to sargājuši kā dārgumu lādi un nav vēlējušies dalīties informācijā. Kad 2003. gadā abi te nokļuvuši, neticējuši savām acīm, "atklājot nevis duci, bet simtiem pilīm līdzīgu savrupmāju". "Mēs bijām kā tas muļķītis pasakās, kurš atrod neticamus dārgumus. Klīdām no viena ciemata uz otru, un katrā bija pilnas ielas ar nebūtībā aizejošām ēkām. To izteikti greznās fasādes un interjeri mudināja iztēloties fascinējošus stāstus par kādreizējiem īpašniekiem."
Patlaban abi cīnās, lai Četinadas reģionam tiktu piešķirts UNESCO mantojuma statuss. Tiesa, šis process nav viegls, kaut 2012. gadā Tamilnādas vadība piedāvāja Četinadu kā kandidāti UNESCO pagaidu listei, lai tas īstenotos, lielas pārmaiņas nepieciešamas arī pašā Indijā un tās attieksmē pret savu vēsturisko mantojumu. Pagātnes aizslaucīšana būvgružos, to aizstājot ar betona monstriem jeb indiski savdabīgu izpratni par laikmetīgo arhitektūru, ir ierasta prakse. Tādējādi savu seju pazaudējusi gan Bengalūru, gan Haidarābādu, gan arī daudzas citas Indijas pilsētas.
Ēkas nav mantojums
"Atšķirībā no Eiropas, kur ļoti augstu vērtējam arhitektūras mantojumu, Indijā ir gluži pretēji – par vēsturisko mantojumu tiek uzskatītas dzīvas tradīcijas, nevis ēkas. Izņemot tempļus, cita veida arhitektūrai lielākās indiešu daļas acīs nav vēsturiskas vērtības. Tā tas ir arī Četinadā – viņuprāt, īpaša vērtība ir tam, kas notiek mājas iekšpusē, nevis pašai ēkai. Neaizdomājoties, ka ēkas būtībā ir skatuve viņu tradīcijām un, ja to vairāk nebūs, izzudīs arī pašas tradīcijas. Šī attieksme tikai pamazām sāk mainīties," saka Bernārs.
Viņš piebilst – ja Četinada tiks iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā, "šis kļūs par savveida pilotprojektu, pirmo reizi, kad UNESCO listē tiek iekļauts urbānais mantojums, kuru veido ciematu grupa, – lai saglabātu arhitektūras ansambļus, kas ir privātīpašums".
Ēka, kurā atrodas Saratha Villas, celta 1910. gadā un reiz bijusi četinaru tirgoņa ģimenes rezidence. "Lai gan viņa biznesa aktivitāšu epicentrs bija Malaizija, kā jau visiem četinariem, viņam svarīgas bija arī mājas dzimtajā reģionā. Kā biznesa panākumu apliecinājums," stāsta Bernārs. Tieši veids, kā režisēta šī savveida izrādīšanās, arī ir šī reģiona unikalitāte, padarot Četinadu par īstenu arhitektūras gardēžu galamērķi. Lielākā daļa savrupmāju celta saskaņā ar hinduisma arhitektūrai raksturīgo Vastu Shastra principu, kurā svarīga nozīme ir tam, kā arhitektūra ietekmē cilvēku labsajūtu. Turklāt, plānojot savas muižas, četinari tajās acīmredzami ieguldījuši visas savas ceļojumos uzkrātās zināšanas un pieredzi. To arhitektūra iemieso savdabīgu austrumu un rietumu simbiozi, kurā neiztrūkstoši elementi ir Murāno stikla lustras (Indijas nekurienē!), beļģu spoguļi, itāļu marmors, Art Deco stila ietekmes utt.
Sajūtu ritms gandrīz visās Četinadas ēkās ir līdzīgs – tās sastāv no iekšpagalma un vairākām zālēm, kas atklāj perspektīvu visas ēkas garumā. Galveno verandu ēkas priekšpusē balsta tumša marmora kolonnas, savukārt abās pusēs kāpnēm – margu vietā ir gari marmora "soli" ar stilizētu atzveltni, kas atlaižoties ir tīkami vēsa un precīzi imitē muguras formu. Šis šķietamais sīkums lieku reizi apliecina četinaru izsmalcinātību detaļās. Veranda ar bagātīgi dekorētajām arkām savulaik kalpojusi par ēkas vizītkarti, demonstrējot īpašnieka bagātību un sociālo statusu. Tāpat kā fasāde, kas izcakota ar neskaitāmām statuetēm – no hindu dievībām līdz faunai un florai, radžām, mednieku tēliem un pat laika zoba apskādētiem Āfrikas lauvām. Savukārt lielo zāli parasti rotā jau izsmalcinātāki kokgriezumi un bieži – arī bijušo īpašnieku portreti. Tīkkoku četinari savulaik veduši no Birmas, vietējie meistari izkopuši kokgriezumu tehniku līdz mežģīņu smalkumam. Līdzīgi kā irāņu paklāji, katras koka durvis še ir vesels dažādu simbolu pārpilns stāsts. Turklāt tā vizuālajā naratīvā valda absolūta harmonija un perfekta simetrija. Simboliskā ēkas sirds ir vaļējais iekšpagalms, kuru no visām pusēm ieskauj granīta pīlāri dravīdu tempļu stilistikā, savukārt atvērtos griestus klāj dekoratīvs tērauda režģis (pret pērtiķiem un citiem nelūgtiem viesiem).
Musoni un ūdens
Iekšpagalmam ir svarīga nozīme arī reģiona sarežģītajā ūdensapgādes sistēmā. Tā kā Četinadā nav ne upju, ne ezeru, dzīve te pilnībā atkarīga no diviem musoniem un to laikā sarūpētajām ūdens rezervēm. Tālab jumti būvēti tā, lai pagalmi maksimāli piepildītos ar ūdeni un no turienes – pa īpaši izveidotu drenāžas sistēmu – tas nokļūtu dažādiem mērķiem paredzētos rezervuāros. Iespaidīgi ūdens rezervuāri ir arī katra ciemata centrā, tiesa, patlaban tie ir gandrīz tukši, jo pēdējos trīs gadus lietus Četinadu nav lutinājis. Sekas ir diezgan katastrofālas – lauksaimniecībai ūdens nepietiek, rīsu cena uzlēkusi astronomiski, un dzeramais ūdens ciematos ar štata vadības gādību tiek pievests ar cisternām. Agrāk krīzes brīžos palīdzējusi blakus esošā Kerala, bet arī tur pēdējais musons bijis necerēti švaks.
Pie Četinadas māju raksturzīmēm pieder arī īpašais apmetums jeb Egg Plaster, kas sienu virsmai piešķir spožumu un vēsumu. Tradicionāli tas tiek gatavots no gliemežvāku kaļķa un olām. "Šo tehnoloģiju īsti atkārtot vairs nav iespējams. Vietējie meistari pamazām zaudē senās prasmes. Turklāt pēc tām vairs nav pieprasījuma," saka Bernārs. Labi, ka joprojām dzīvas ir leģendārās Četinadas flīžu tradīcijas – dekoratīvi krāšņas, tās klāj visu šejienes namu grīdas, un to virsma ir zīdaini maiga un vēsa, ideāla saskarsmei ar kailu pēdu. Flīzes ir roku darbs, gatavotas Ahangudi ciemata rūpnīcās, kā tās lepni dēvē vietējie. Patiesībā gan flīžu "rūpnīcas" ir liels pagalms, kurā sastapsiet pāris vīru, kas sēž smiltīs blakus cementa čupai un dabisko krāsvielu bundžām un visu dienu taisa flīzes, vai nu krāsu lejot speciālās formās, vai ar ietrenētu roku dažās sekundēs izzīmējot tās zīmējumu.
Saskaņā ar tradīcijām
Unikalitātes statusu Četinadai piešķir arī tas, ka dzīve te joprojām rit striktā saskaņā ar gadsimtiem senām tradīcijām. Katrs ciemata iedzīvotājs pieder savam klanam, savukārt katram klanam ir savs templis. Kopumā Četinadā to ir deviņi, neskaitot mazās lūgšanu vietas katrā ciematā. "Visa gada garumā notiek dažādi festivāli. Teju ik pa divām nedēļām. Būtībā visu šejieniešu mūžu veido strikti dzīves cikla rituāli – no dzimšanas brīža līdz nāves stundai. Un tie nav atdalāmi no ēkām un visas ciemata dzīves kopumā."
Kad Bernāram jautāju, vai dzīve nekurienē ar laiku nekļūst pārlieku monotona, viņš smejoties atbild: "Miers ir mānīgs. Tik nomaļā vietā kā šī jebkas var pārtapt problēmā. Elektrība, ūdens, veselība. Netālu ir laba slimnīca, taču vietējiem tās izmaksas ir astronomiskas. Turklāt, ja kādam no darbiniekiem gadās kas nopietnāks, parasti pārbaudām, ko vietējais dakteris viņam parakstījis, un konsultējamies ar draugiem Francijā. Mēdz gadīties, ka simptomi absolūti nesaskan ar noteikto ārstēšanu. Mums nākas vietējiem mācīt arī šķietami pašsaprotamas lietas – kā pareizi tīrīt brūces, higiēnas svarīgumu utt. Protams, ir mirkļi, kad Indijas pārvaldes sistēmas haoss un birokrātija spēj padarīt traku. Taču tajās reizēs, kad esam še vieni paši un naktīs apsēžamies mājas pagalmā, – var dzirdēt klusumu. Tas ir neticami. Dzirdēt, kā lido putni, viņu spārnus. Un neko vairāk..." Neticams klusums valda arī šejienes tempļos, to pārtrauc vien dienas miegā iztraucēta sikspārņu bara švīkām. Un, atstājot Četinadu, ir sajūta, ka, gluži kā Alise Aizspogulijā, esi atgriezies no dīvaina XXI gs. pārrāvuma laikā.