Nākamais taustāmais materiāls, kas papildināja Latīņamerikas vācelīti manā zemapziņā, bija kādus desmit gadus vēlāk glancētā žurnālā izlasītais raksts par latviešu meiteni - ceļotāju Meksikā. Garneles, kas lētākas par frī kartupeļiem, un Corona alus trīslitru burkās, šķiet, bija spilgtākie citāti, kas palikuši atmiņā.
Laika gaitā prātā uzburtā aina par spāniski runājošo reģionu tropu joslā otrpus Atlantijas okeānam īpaši nemainījās un arvien papildinājās ar jauniem elementiem. Baltu smilšu pludmales, palmas, krāsaini šūpuļtīkli, omulīgi hosteļi, džungļi, raibi un asi ēdieni, teju caurspīdīgs alus, okeāns, sandales, putekļaini ceļi, naksnīgi ugunskuri kopā ar ceļabiedriem mugursomniekiem, sirsnība un brīvība. Tā tas viss manā imaginārajā pasaulē marinējās līdz pagājušā gada jūlijam, kad e–pasta kastītē iekrita aviobiļešu rezervācija lidojumam uz Kostariku - nelielu valstiņu Centrālamerikā, aptuveni 1000 kilometru uz dienvidaustrumiem no Meksikas.
Šo ceļojumu kopā ar Ievu, manu līgavu un labāko draugu vienā personā, sākām plānot pirms aptuveni diviem gadiem - uzreiz pēc manas atgriešanās no Portugāles, kur sešus mēnešus studēju jūras bioloģiju un brīvajā laikā sērfoju (iespējams, apgrieztā secībā). Sapratām: kad vēl, ja ne tagad, varēsim atļauties aiz sevis nodedzināt tiltus, lai dotos prom, sērfotu Klusajā okeānā, snorkelētu Karību jūrā, kāptu vulkānos un ietu pastaigās pa mākoņmežiem. Bez saistībām, bez aizspriedumiem, bez laika ierobežojumiem, kā gliemeži ar māju uz muguras. Burtiski. Visu iedzīvi satilpinām piecdesmitlitrīgās mugursomās - šorti, pāris kreklu, lietusjaka, sandales, dvielis, saules krēms, aptieciņa, prīmuss, supermazs guļammaiss un matracītis, moskītu tīkls, niršanas maska un trubiņa. Tāds ir mūsu izdzīvošanas komplekts, ar ko uz sešiem mēnešiem aizbēgt no Latvijas pļiku pļeku rudensziemas.
Lielais plāns ir gar Klusā okeāna piekrasti doties ziemeļrietumu virzienā caur Nikaragvu, Hondurasu, Salvadoru, Gvatemalu līdz Belizai, iespējams, iesoļot arī Meksikā un tad pa citu maršrutu ar pieturām pie Karību jūras braukt atpakaļ uz Kostariku un beigās varbūt vēl pieķert klāt Panamu. Transports - pārsvarā bēdīgi slavenie čikenbusi jeb vistu autobusi, kā arī prāmji, laivas, varbūt arī kāds nostopēts transports vai taksis.
Pirmos iespaidus ķeram Kostarikas vidienē esošajā galvaspilsētā Sanhosē, kur paliekam trīs naktis, lai izgulētu laika starpību un lidmašīnās un lidostās pavadītās 20 stundas. Ir karsts un, kaut arī zaļā jeb lietus sezona iet uz beigām, ļoti mitrs. Lietus līst pa nakti un vai nu rīta pusē, vai pēcpusdienā. Pārējo laiku ir saulains. Nekādu kraso kultūršoku gan vēl nepiedzīvojam. Acīs nedaudz krīt nesakārtotība un troksnis, bet tik lielā pilsētā būtu jocīgi, ja tā nebūtu. Kaut arī dzīvojam blakus ne tiem labākajiem rajoniem, arī noziedzība par sevi īpaši neliek manīt; tik vien, cik jūtamies apčakarēti, taksistam par ceļu no lidostas uz hosteli samaksājot 32 dolārus. Izbrīns rodas, ieejot parastā lielveikalā un ieraugot pārtikas preču cenas. Sākumā domājam, ka, skaidrākai saprašanai cenas pārrēķinot uz dolāriem, izmantojam nepareizu kursu (Kostarikas oficiālā valūta ir koloni, bet, tāpat kā citur Centrālamerikā, plaši tiek izmantoti arī ASV dolāri), taču kļūdījušies neesam. Tostermaize? Lūdzu, trīs dolāri! Divi litri pudeļūdens - četri dolāri. Kilograms rīsu - divi piecdesmit. Arī brokastis ar kafiju parastākajā ēstūzītī maksā vismaz 6 dolārus.
Tā kā esam pārliecināti budžeta ceļotāji un, lai ietaupītu, pārsvarā gatavojam paši, esam nepatīkami pārsteigti. Zinājām, ka Kostarika ir reģiona dārgākā valsts, bet Rietumeiropas metropoļu cenu līmeni nebijām gaidījuši. Kā zināms, dzīves līmenis un patēriņa cenu līmenis iet roku rokā, un par to vēlāk pārliecināsimies arī šeit, visuzskatāmāk - kaimiņos esošajā Nikaragvā, kur preces ir vidēji trīs reizes lētākas. Vēlāk secināsim, ka atšķirības starp valstīm un pat atsevišķiem valstu apgabaliem visā reģionā ir diezgan ievērojamas - lielākoties dzīves līmeņa, bet arī mentalitātes un kultūras ziņā.
Kostarikā sabiedriskais transports daudzmaz atbilst rietumnieku standartiem, Bet Nikaragvā beidzot sēžamies leģendām apvītajos čikenbusos, kas ir visas Latīņamerikas un īpaši Centrālamerikas transporta un sociālās dzīves stūrakmens. Tie ir tie paši ikoniskie Ziemeļamerikas dzeltenie skolas busi, kas savu jau nokalpojuši, bet atdzīti uz šejieni, uzķīlēti, pārkrāsoti un ripo līdz pēdējam. Vienmēr biju domājis, ka tajos patiešām cilvēki pārvietojas kopā ar vistām, bet tituls "vistu" autobuss, šķiet, tiem pielipis cita apstākļa dēļ. Kad buss beidzot ir pielādēts tik pilns, ka pat šoferis savu vietu dala ar pasažieriem, tas piestāj arī nākamajā pieturā, kur uzņem vēl kādus desmit braukt gribētājus un tirgotājus, kas, spraucoties pa busa centrālo eju (tagad jau pilnu līdz ūkai), griezīgi bļaujot, pārdod visu - sākot no plastmasas draņķiem no Ķīnas un beidzot ar dzeramo ūdeni, pildītu plastmasas maisiņos, bet visbiežāk - eļļā ceptas vistiņas, kuru pilošie tauki parasti satek visur. Un pa vidu šim haosam pļerkšķoši dārd lēta latino deju popmūzika. Parasti tik skaļi, ka sarunāties nav iespējams, un visbiežāk kopā ar visu videoklipu, kuru galvenie varoņi nemainās — vai nu tie ir gangsterveidīgi tetovēti tēviņi ar stroķiem, vai ieželejoti Krištianu Ronaldu pakaļdarinājumi, bet vienmēr komplektā ar bikini tērptām daiļavām, kas, šķiet, uzpumpētas ar kompresoru. Par spīti šīm īpatnībām, transporta sistēma šeit noteikti ir daudz efektīvāka par Latvijā piedāvātajiem pakalpojumiem.
Visu rakstu par ceļojumu uz Centrālamerikas valstīm lasiet žurnāla Sestdiena 12.jūnija numurā!