Negribi sestdien aizbraukt, piemēram, uz Liheņu? Netālu no manu vecāku mājām. Tur ir baznīca, ezeriņš, mežs, vispār interesanta vieta – rosināja mana kolēģe. Es, protams, piekritu, un sestdienas rītā devāmies ceļā. No sākuma apciemojām kolēģes vecākus, pie kuriem, protams, bija jāpārēdas. Viņi man prasīja: "Elīna, vai tu esi pārliecināta, ka gribi braukt uz to Liheņu?" Atbildēju, ka neesmu pārliecināta, jo nezinu, kas un kā tur ir, taču, ja ir brīvs brīdis, apmeklēju ikkatru stūrīti Polijā. Šis bija īpašs stūrītis.
Autores un reliģijas attiecību izklāsts
Polija ir visnotaļ kristīga valsts, to es pirmoreiz redzēju un sapratu, kad nejauši te biju pagadījusies Jāņa Pāvila II nāves dienā. Tas bija iemesls, kāpēc biju nedaudz norūpējusies, kad pēcāk šeit daudzmaz apzināti nolēmu pavadīt apmēram mēnesi, – pieļāvu iespēju, ka cilvēki man vienkārši neliks mieru un nemitīgi aicinās pievērsties reliģijai. Te jāpaskaidro, ka manas attiecības ar reliģiju ir vienkāršas: es nezinu, vai Dievs ir, jo – kā gan es to varētu zināt? Ja kāds domā, ka zina, mani tas necik netraucē, taču nevēlos tajā klausīties dienu un nakti. Tomēr man šķiet interesanti paviesoties dažādu valstu baznīcās, lai izzinātu kultūru un mazliet labāk saprastu, kā ļaudis dzīvo dažādās vietās, jo tomēr atceros, ka reliģija cilvēkiem mēdz nozīmēt vairāk nekā man.
Protams, nekādu uzbāzīgu kristietību Polijā neesmu pieredzējusi. Pat esmu padzīvojusi dažas dienas kalnos klosterī, un nekas – forši. Patiesībā gandrīz nekas nav liecinājis par to, ka šī valsts būtu reliģiozāka nekā Latvija ar visu savu preambulu. Jā, katrā mazpilsētā galvenajā (vienīgajā) krustojumā vienmēr ir Jēzus statuja. Jā, pavadīt Lieldienas mazā ciematiņā un vērot ļaudis, kas staigā apkārt ar saviem svētītā ēdiena groziņiem, bija interesanti, taču tas galīgi nepārsteidza un nešķita nekas īpašs, jo tās tomēr bija Lieldienas mazā ciematiņā, turklāt viss bija gaumes robežās.
Viss ir milzīgs un tērpts zeltā
Tā devāmies uz Liheņu, par kuru nezināju neko. Tur ticības (apzināti izmantoju daudzskaitli) redzēju visā krāšņumā. Liheņā atrodas Polijas lielākā baznīca – Dievmātes bazilika, kas ir arī lielākā Austrumeiropā un vispār viena no lielākajām pasaulē. Un vislielākā, kādā esmu bijusi. Tai nav nekādas gadsimtu senas raganu dedzināšanas vēstures, tā celta no 1994. līdz 2004. gadam par svētceļnieku un citu entuziastu saziedoto naudiņu. Es jau pieminēju, ka tā baznīca ir milzīga?
Pirms dažiem gadiem biju baznīcā Kenijas laukos. Kaut arī ļaudis kā traki dievkalpojumos svieda naudu ziedojumu cepurē, baznīca varēja atļauties tikai plastmasas krēslus un šķūnīti, tādējādi varēja izteikt minējumus, kur saziedotā nauda aizceļojusi. Liheņā nekādu šaubu nav, jo viss ir milzīgs un tērpts zeltā. Šajā svētvietā patiesībā ir vairākas baznīcas, un vienā no tām ļaudis ap altāri gāja uz ceļiem. Blakus baznīcām atradās ļoti patīkami smaržojošs, vēss dārzs, kurā vairākos stāvos izveidots pelēku akmeņu labirints, kas bagātīgi rotāts ar ziliem, sarkaniem un zaļiem stikliem. Dažādos labirinta nostūros izvietotas skulptūras, kurās attēloti nozīmīgi un nenozīmīgi notikumi Jēzus Kristus dzīvē.
Liheņa izskatījās kā festivāls – bija nenormāli daudz cilvēku –, tāpēc vaicāju kolēģei, vai tik daudz ļaužu ir sapulcējis kāds īpašs pasākums. Viņa informēja, ka ne – tā te esot vienmēr. Un tā pat nebija svētdiena. Kaut arī visapkārt cilvēku bija ka biezs, galvenā bazilika dievkalpojumā nebūt nebija pārpildīta. Ārā spīdēja spoža saulīte, un ļaudis labprātāk dārzā klausījās, kā muzikanti spēlē te pagājušā gadsimta 20. gadu poļu popmūziku, te dažnedažādas versijas par Leonarda Koena dziesmu Hallelujah. Starp kokiem bija saceltas teltis, jo ļaudis te mēdz aizsēdēties un aizgulēties. Būtu zinājusi, būtu paņēmusi līdzi savu telti.
Ap mežu bija sakrauta apmēram metru augsta akmens sēta. Kolēģe informēja, ka šis žogs izveidots vienkārša iemesla dēļ – lai ļaudis mežu nepiegānītu, kārtojot dabiskās vajadzības. Tiesa, es novēroju, ka i jauns, i vecs līda žogam pāri ar apbrīnojamu regularitāti, tad sadalījās pa dzimumiem, pavadīja mežā vidēji minūti un tad laimīgāki atgriezās. Diez ko viņi tur varēja darīt…
Es līdz šim biju domājusi, ka cilvēki, kuri ir praktizējoši kristieši, piemēram, iet uz baznīcu, nav tie paši, kuri nodarbojas ar maģiju un "bujānī" sektās. Iespējams, es sirgstu ar pārspīlētu monogāmiju, taču man šķiet, ka jāizvēlas tikai viens. Liheņā bija viss – izej no lielās bazilikas, un turpat ir grāmatu stendi ar ezoterisko literatūru un maģijas piederumiem, kā arī aicinājumi iesaistīties sektās. Īsti nezinu, vai pāvests Francisks par to būtu sajūsmā. Taču, gods godam, politisko reklāmu gan nebija.
Svētīto jonu koncentrācija
Bez mežiņa, akmens klints, teltīm un baznīcām Liheņā bija arī ezers. Polijas vidienē daudzviet ūdenstilpēs mīt toksiskas aļģes, taču izskatījās, ka te pat varētu peldēt, pārāk neriskējot ar veselību. Tomēr ne – ap ezeru arī bija apkrauta akmens sēta, un tai neviens tik naski kā meža žogam pāri nelēca. Ūdens priekus var baudīt tikai laivās, bet – uzmanību! – tās ir ļoti īpašas laivas. Pieejami divi modeļi – laiva milzīga gulbja formā un (rozā) laiva mašīnas formā. Viss kārtībā – Polija ir Šengenas zonā, tāpēc drīkst pārkāpt arī gaumes robežas.
Kad ļaudis raduši sirdsmieru baznīcās, viņi var doties uz turpat esošo tirdziņu, kas ir kā kārtīgs kebabs – tur ir viss. 3D Jēzus bildes. Sunīši, kas kustina galvu (parasti sastopami mikriņos). Jēzus lelles. Sienas pulksteņi, kas rotāti ar spīguļojošām plūmēm. Koši violetā mākonī tērpti eņģeļi. Protams, arī skaistumskaisti apģērbi. Kārtis. Sajūta bija līdzīga, kā klausoties drausmīgākos 90. gadu popmūzikas hitus, – saproti, ka tas ir slikti, bet kājas pašas cilājas. Nenoturējos un nopirku rozā plastmasas ūdens pudeli Marijas formā. Turklāt Marijai rokās ir ērglis un pie kājām nometies džeks uzvalkā. Vēl es nopirku zelta rozi. Vienīgais, ko tirgū neatradām, bija jebkāds sterils trauks. Tādu mums vajadzēja, jo pamanījām, ka tiek piedāvāts arī svētītais ūdens, un, tā kā rukājam ūdeņu laboratorijā, gribējām paņemt paraugu, lai noteiktu svētīto jonu koncentrāciju. Bet nebija sterila trauka. Vēl varētu izlīdzēties ar 100% spirtu, bet arī tā tirgū nebija. Līdz ar šo vilšanos nolēmām Liheņu pamest. Ja man būtu līdzi telts, varbūt būtu palikusi, lai redzētu, kurai ticībai ļaudis pievēršas naktī, bet arī telts man nebija. Viss pagalam!
Kad atgriezos mājās, secināju, ka kolēģes vecāki no rīta pa kluso manās mantās iestūķējuši olu paku, puskilogramu mana mīļākā šķiņķa un trauciņu ar saviem mīļākajiem salātiem. Viss kārtībā. Viss kā jau Polijā.