Kosova kā valsts patiesi ir zīdaiņa statusā – atdalījusies no Serbijas tikai 2008. gadā, tā ir viena no pasaulē jaunākajām valstīm. Interesants ir arī Kosovas valstiskuma statuss – Serbija Kosovas neatkarību neatzīst. To neatzīst arī daudzas citas valstis, to vidū Krievija un Spānija. Likumsakarīgi, ka lielākā Kosovas neatkarības atbalstītāja un valsts attīstības veicinātāja ir ASV. Ja Kosova ir jaundzimušais, ASV to baro ar krūti.
Kosovas mazajā teritorijā dzīvo tikpat daudz cilvēku kā Latvijā. Lielākā daļa iedzīvotāju ir etniskie albāņi, taču vairākus anklāvus valstī apdzīvo serbi. Lieki piebilst, ka attiecības starp abām tautām ir saspīlētas. Karš ir tikai 10 gadu sena vēsture, un pēdējiem nemieriem vēstures plauktā vēl nav pārklājušies putekļi. Tomēr attieksmē pret ārzemniekiem abās ierakumu pusēs valda Balkāniem raksturīgā laipnība. Ja dodaties uz Kosovu, neiesaku runāt par politiku, kas vēl arvien ir sāpīgs jautājums.
Neiedziļinoties vēstures detaļās, varu teikt, ka ir grūti nostāties vienas vai otras tautas pusē, jo abām ir pamats pastāvēt uz savu taisnību. Kosovā atrodas Serbijas vissvētākās vietas, piemēram, Pejas (Pečas) patriarhāts, kur tiek iecelts Serbijas pareizticīgo baznīcas patriarhs. Šīs vietas patlaban atrodas apsargātos serbu anklāvos. Taču valda uzskats, ka Kosova pati par sevi ir "spēļu republika" – visi kosovieši ir albāņi, un Kosova kā valsts tika radīta tikai tāpēc, ka pievienošanās Albānijai būtu vēl sarežģītāka nekā vienkārša atdalīšanās no Serbijas. Šo valstu tuvību apstiprina arī visur plīvojošie Albānijas karogi.
Kā jau valstī, kas nebūt nav populārs tūrisma galamērķis, nedaudzie tūristi var justies kā karaļi. Viesnīcu numuri par 10– 20 eiro ir bieža parādība, restorāni piedāvā lētas un gardas maltītes. Interesanti, ka vietējā valūta ir eiro, taču Kosova neietilpst eirozonā.
Uz Kosovu devos no Maķedonijas galvaspilsētas Skopjes – Priština un Skopje ir tikai divu stundu autobusa brauciena attālumā viena no otras. No Serbijas iebraukt Kosovā var, taču, dodoties atpakaļ, robežu nevajadzētu šķērsot. Iemesls – serbi uzskata, ka šāda robeža nepastāv, un saskaišas, ja iebraucat Serbijā ar Kosovas zīmogu pasē.
Senas vērtības piecus gadus vecā valstī
Pirmā pilsēta, ko apmeklējām, bija skaistā, taču karā smagi cietusī Prizreni. Tagad tā atgūstas un priecē acis ar mīlīgu vecpilsētu, tūrisma un iepirkšanās zonu, līdzās celtām mošejām un pareizticīgo baznīcām. Prizreni XIV gadsimtā bijusi Serbijas impērijas galvaspilsēta, liela daļa pilsētas apskates objektu ir no osmaņu okupācijas laika. To vidū ir pilsētas vizītkarte – XV gadsimta tilts, kas ir skaisti atjaunots.
Mošejas Sinan Pasha (XVI gadsimts) interjers ir skaistākais, ko esmu redzējusi Balkānu reģionā. Mošeja atjaunota par Turcijas naudu – tā Kosovā nav reta parādība. Netālu skatāma sena turku pirts – Gazi Mehmet Pasha Hammam. Kāda cita XV gadsimtā celta mošeja pārsteidz ar savu koncepciju – šī "brīvdabas mošeja" ar mazu minaretu līdzinās skatuvei bez jumta un bijusi paredzēta tam, lai vairāk cilvēku varētu apmeklēt lūgšanas.
Uzkāpjot XI gadsimta cietoksnī kalna galā, var aplūkot visu pilsētu, ko divās daļās šķeļ Bistricas upīte. Kāpjot kalnā uz cietoksni, apskatījām Levišas jaunavas pareizticīgo baznīcu, kas šķīrusies no jumta kara vai vienaldzības dēļ. Baznīca ir notīta ar nožogojumiem, taču vairs nav karavīru apsargāta. Iekšā gan nevarējām ieiet, jo aiz aizslēgtajiem vārtiem rēgojās sargsuņa purns. Šāda situācija radusies tāpēc, ka reliģija un svētvietas ir viens no sāpīgajiem tematiem starp albāņiem un serbiem.
Vakarā apmeklējām vairākus jaukus Prizreni bārus un ar nelielām grūtībām atradām moteli, kur palikt pa nakti. Nākamajā rītā devāmies uz pilsētu ar nosaukumu Ģakova (Gjakove) jeb – serbu valodā – Džakovica (Đakovica), kas kara laikā pilnīgi nopostīta un tagad tiek atjaunota. Interesants fakts – pirms kara Džakovicā dzīvojuši ap 3000 serbu, šobrīd palikuši vien pieci serbi, kuri mitinās pareizticīgo klosterī. Iespējams, tas saistās ar to, ka šeit notika vieni no briesmīgākajiem kara noziegumiem, par ko tika apsūdzēts bijušais Serbijas prezidents Slobodans Miloševičs.
Otro nakti gulējām pilsētiņā ar nosaukumu Peja (serbu valodā – Peča). Šeit izstaigājām turku stila tirgu un gājēju iepirkšanās ielas. Vakarā izbaudījām dīvainu naktsdzīvi vietējā "klubā" – apmēram 300 puišu stāv saspiedušies 100 kvadrātmetru lielā, piesmēķētā telpā. No rīta devāmies prom, vispirms apēdot Balkānu tradicionālo bureku kādā maizes ceptuvē.
Pašā Pejā nav daudz apskates objektu, taču piecu minūšu braucienā ar taksi no pilsētas centra atrodas ļoti svarīga serbu svētvieta un klosteris – Pejas patriarhāts. Šeit pirmo reizi sastapāmies ar starptautisko miera spēku KFOR karavīriem – jaukiem slovēņu puišiem, kas izlīda no kontrolpunkta pie ieejas patriarhāta teritorijā. Nācās nodot glabāšanā savas pases, apmainot tās pret kartītēm ar uzrakstu "Visitor". Mums, protams, tā likās drīzāk aizraujoša nekā draudīga procedūra.
Svētvieta atrodas gleznainā vietā – kalnu ieskautā laukā. Patriarhāta teritoriju ieskauj liela mūra siena. Šeit nedrīkst fotografēt, taču, tā kā neredzēju nevienas dzīvas dvēseles (izņemot dažus suņus), atļāvos pārkāpt noteikumus. Vēlāk paziņas Prištinā teica, ka mums paveicās, ka vispār tikām iekšā, jo parasti nikna mūķene teritorijā nevienu neielaižot.
Pārdalītā pilsēta
Tālāk pretēji ceļveža Lonely Planet ieteikumiem devāmies uz Mitrovicas pilsētu, kuru upe pārdala albāņu un serbu daļā. Šī fakta dēļ šeit visvairāk iespējami nemieri, visa pilsētas spriedze koncentrējas uz Mitrovicas tilta. Tilta simbols ir plāksne ar norādījumiem trijās valodās, kā šķērsot tiltu, – līdzi jāņem pase, nedrīkst pulcēties un visādi citādi dīvaini uzvesties. Lai arī pilsētā atrasties vairs nav bīstami, tiltu šķērsot tomēr nesaņēmāmies. Aizdomas radīja zemes uzbērums ar Serbijas karogiem otrā pusē, grafiti "Fuck Serbia" šajā pusē un visur esošie policisti.
Tā kā autobuss uz Prištinu bija jāgaida dažas stundas, iemaldījāmies kādā bārā, kas izrādījās īsta atradne. Sākumā tas izskatījās pēc vienkārša vietējā kroga, līdz ieradās muzikants ar sintezatoru un sākās dejas.
Pēdējās divas naktis pavadījām Prištinā – naktsmājas deva amerikāņu skolotājs Deivids, kuru iepazinām portālā Couchsurfing. Amerika un amerikāņi šeit ir teju svēto kārtā, jo faktiski padarīja Kosovu par neatkarīgu valsti. Arī tagad no Amerikas Kosovā ieplūst lieli naudas līdzekļi, iespējams, tāpēc daudz kas tiek atjaunots un celts zibens ātrumā, un nav jābrīnās par Bila Klintona vārdā nosaukto bulvāri Prištinā, kā arī viņam veltīto statuju pilsētas centrā.
Sākotnēji galvaspilsēta var atstāt nepabeigtības sajūtu, taču tai jādod otra iespēja. Šeit var atrast daudz stilīgu restorānu un bāru, veikalu un, protams, turku tirgu, mošejas un citus osmaņu kultūras mantojuma objektus. Pilsētā ir jūtama dažādu starptautisko organizāciju klātbūtne – ir daudz ārzemnieku, kuri šeit rada dīvainu kultūru miksli un vēl vairāk uzver pretrunu starp valsts vājo stāvokli un reizē tik straujo attīstību.
Kafijas pauze anklāvā
Pavisam blakus Prištinai atrodas serbu anklāvs un svētvieta Gračanica. Lai turp tiktu, iekāpām autobusā uz kādu citu piepilsētu un jautājām vadītājam, lai izlaiž mūs Gračanicā. Mēs jau bijām brīdināti, ka, pirmkārt, uz mums dīvaini paskatīsies un, otrkārt, izlaidīs krietnu gabaliņu aiz anklāva.
Šeit vairs nesastapām KFOR karavīrus, bet draudzīgu mūķeni gan (varbūt viņu iepriecināja mani serbu valodas mēģinājumi). Viņa atvēra mums baznīcu un pati aizgāja, tā ka mums atkal bija iespēja fotografēt. Šis klosteris kopā ar Pejas patriarhātu un vēl divām serbu svētvietām Kosovā ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Baznīcu XIV gadsimtā uzcēla serbu karalis Milutins. Aprakstot klostera teritoriju, un it īpaši baznīcas interjeru, es nekautrējos no vārda "unikāli".
Pēc Gračanicas apmeklējuma nolēmām iedzert kafiju anklāvā, kur dzīvo ap 10 000 serbu. Šeit cilvēki nebija tik dzīvespriecīgi kā albāņu daļā – droši vien ir briesmīgi vadīt savas dienas mazā teritorijā, kurai ārpusē dzīvo tev nedraudzīga tauta. Šeit izvietotajos bankomātos var saņemt vienīgi serbu dinārus.
Tā nu par kafiju samaksāju ar piecu eiro banknoti, bet atlikumu saņēmu dināros. Atpakaļceļā autobuss pārsteidzošā kārtā apstājās pēc mana rokas mājiena, taču uz tik īsu brīdi, ka gandrīz iespieda mani durvīs. Visi pasažieri skatījās uz mums dusmīgi, jo bijām taču bijuši "pie sliktajiem".
Kosova nevēlas pasaulei asociēties ar karu, taču diemžēl vēl ilgu laiku šī valsts nebūs kārdinošs tūrisma galamērķis. Tās prioritātes ir būvēt stabilu sabiedrību, mazināt bezdarbu un risināt konfliktus ar lielajiem kaimiņiem. Tomēr kā sociāli uzlādēta vieta Kosova ir ļoti interesanta noteikta tipa ziņkārīgiem tūristiem, kuri savā ceļā sastaps gan krāšņus kultūras kontrastus, gan cilvēku sirsnību, gan viņu alkas pēc gaišas nākotnes.