Pati neticu, ka tā esmu es — baltā, eiropiete, individuāliste, kam principā riebjas pūlis, skaļa mūzika un nekontrolējama situācija. Ir pagājusi tikai nedēļa, kopš ierados Gambijā, bet nu jau regeja ballītes ir kļuvušas par manu otro ādu, par manu elpu un asinsgrupu. Tas notika tik dabīgi, ka pat īsti nesapratām, kā.
Naktī uz kūrorta zonas galvenās ielas iznira viens stāvs pēc otra, viens smaids sekoja nākamajam, informācija lidoja pa priekšu, un vilnis pats mūs tur ienesa — norobežotā pagalmā pie okeāna, kur zem klajas debess cilvēki sakūst vienā ritmā. Te ir gan baltie, gan melnie, gan jauni, gan veci, gan organiski iederīgi, gan tādi, kas ar pūlēm iekļaujas. Baltie, pārsvarā, māksloti smaida un stiprina sevi ar alkohola devu. Melnie ir atbrīvoti no dabas un dejo tik brīvi, kā elpo. Dejo visi, visi, visi, jo nedejot vienkārši nav iespējams. Nav pat pārdomu mirkļa, pozitīvisma slēdzis vienkārši ieslēdzas, un viss! Acis dzirkstī, mati plīvo, gurni riņķo, ceļgali ļimst, jo to prasa regeja atbrīvotais pamatsolis un mūzikas kaislīgi diktētais ritms. Kaut kur vējo marihuānas smarža, zem palmām gail cigarešu uguntiņas, skan dažādas valodas, zib slēpti un atklāti skūpsti…
Bobs Mārlijs* dzied zem zvaigžņotām debesīm, un desmitiem augumu sajūt atdevīgi uzlādējošu prieku. Visi ķermeņi sakūst vienā saldā masā, no kuras negribas atdalīties. Ja blakus ir uzticams augums, dejosiet viens otram, bet, ja tāda nav, tu atdosies pūlim kopumā — jutekliskās līksmes pietiks visiem. Un vairākas durvis kūrorta zonā naktī paliks neaizslēgtas, lai kopīgo dejošanas prieku novestu līdz intīmai ekstāzei — tas ir acīmredzami, dabīgi un skaisti. Regejs izrādās labs ierocis pret visu — rasismu, jaunības kultu, eiropiešu aizspriedumiem un kompleksiem, kas, te, zem palmām, izsvīst kā nebijuši.
Visu rakstu par Elvitas Rukas Gambijā piedzīvoto lasiet Sestdienā!