Kā netikt līdz Cesvainei

Cilvēkiem, kam ir piemājas zemes pleķītis, vispār nevajadzētu braukt uz Jaunkalsnavu, jo var sanākt aizrauties ar stādu iegādi. Esmu gatava derēt, ka Jaunkalsnavas pagastā ir lielākais zemē neiestādītu stādu skaits uz vienu cilvēku. Tur, pirmkārt, ir meža pētījumu stacija. Tas nozīmē, ka tur veic eksperimentus ar kociņiem. Iesēj 1000 priežu sēkliņu un tad skatās, kādos apstākļos koks visātrāk un vislabāk aug. Par iespaidīgām es parasti atzīstu lietas un priekšmetus, kas ir lieli, bet šoreiz mazo priedīšu klājums atrāva vaļā žokli. Ravēšana parasti ļaudīm saistās ar kaut kādiem dārzeņiem tīrumā vai siltumnīcā. Burkāniem, gurķiem, tomātiem, zemenēm un varbūt kartupeļiem (kamēr tie ir mazi un ar lapu vainagu nevar noslēpt nezāles). Bet te vietējās kundzes vasarā piepelnās, ravējot ozolus un priedes. Meža pētījumu stacijā gan kurš katrs nevar nākt un sagrābties stādus. Tāpēc tā ir relatīvi droša vieta tiem, kam ir brīvs zemes pleķītis. Ārprāts varētu sākties, nonākot Jaunkalsnavas stādaudzētavā, jo pēkšņi sāk šķist, ka vajag nopirkt pilnīgi visu, ko redzi. Vajag i krūmmellenes, i priedītes, i ozoliņus, i bārbeles, i ceriņus.**Tipinot cauri Jaunkalsnavas centram, pamanījām, ka šodien taču lielā tirgus diena. Proti, atbraukusi tirgus tantīte ar lietotajiem apģērbiem jeb vienkārši humpalām. Tā kā raksta autorei ļoti svarīga ir efektīva vides resursu izmantošana un otrreizēja preces lietošana ir lielisks veids, kā to panākt, protams, izšņakarējāmies pa drēbju kalniem. Rezultātā iegādājāmies vienkāršus brunčus par vienu eiro un kleitu ar Triumfa arku un ķiršu ziediem par veseliem 3,5 eiro. Tomēr lielākā vērtība šajā tirdziņā nebija garderobes papildinājums, bet gan pielaikošanas kabīnes interjers. Kad pārdevēja paziņoja, ka labāk būs, ja visu piemērīšu, izbrīnījos, jo parasti šādās vietās tādu iespēju nav. Bet nevajag Jaunkalsnavu vērtēt par zemu! Mani iebīdīja apmēram nišā autobusa pieturā un lika kolēģei turēt man priekšā aizkarus, ko arī varēja iegādāties. Tā kā kolēģe nav profesionāls bokseris, kas pusstundu no vietas var noturēt rokas gaisā, aizkari, protams, slīdēja zemāk un zemāk. Bet tas tieši labi – laikošanas kabīnē bija skats uz Jaunkalsnavu. Reti jau sanāk apvienot ģērbšanos ar pilsētas apskati. Visu cieņu!Kad ieradāmies Mārcienā, redzējām, kā ļoti jauni vīrieši ņemas pa BMX trasi tā, ka putekļi vien kūp. Kā noskaidrojām – šī esot vien tāda atpūta rēnā vasaras pēcpusdienā, īstā kapāšana bijusi agrāk. Izrādās, tieši mūsu ciemošanās dienā tur svinīgi atklāta jaunā trase, uz kuru brauks jaunie Māri Štrombergi ne tikai no Mārcienas, bet arī no tās pašas Jaunkalsnavas, Madonas, Gulbenes un tamlīdzīgi. Kā es to uzzināju? Nu, Mārcienā ir tā – ja kādam pavaicā ceļu, uzreiz tiks sasaukts teju vai viss pagasts, kas kopīgi tad arī izstāstīs, kas te labs, kas te slikts, kur vecā muiža, kur jaunā. Man tika stingri piekodināts, lai uzrakstu, ka te atbalsta sportu. Pavei, jaunā BMX trase, tad vēl ziemās te notiek slavenās Latvijas mēroga zemūdens makšķerēšanas sacensības. Arī Mārcienas dambretisti esot augstākā līmeņa. Tā kā no sporta es neko daudz nejēdzu, ticēšu teiktajam uz vārda.Skrundas armijas pilsētiņa nav vienīgā armijas pilsētiņa Latvijā. Mārcienā arī tāda ir. Meklējot to, uzdūrāmies arī Mārcienas jaunajai, atjaunotajai muižai. Hallo, Madonas novad! Kazu saimniecība vēl aizvien ir vienīgais Mārcienas apskates objekts? Tā meklējām un meklējām to armijas pilsētiņu, līdz nospriedām, ka tā ir neaprakstāma. Tieši tik neaprakstāma, ka neviens tā arī nevarēja tās atrašanās vietu aprakstīt tā, lai mēs to arī atrastu. Nu, nekas. Tad, kad tur tiks uzliktas norādes, tad gan jau atradīsim. To arī novēlam Madonas novadam – pamanīt savas interesantākās vietas un lepoties kā tādam pāvam. Jo, kā novērojām Jaunkalsnavā un Mārcienā, – cilvēki paši ir gatavi lepoties.Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!**