Ceļojumu sāku galvaspilsētā Bratislavā. Daži pazīstami ceļotāji izteikušies, ka šeit ir vērts piestāt tikai uz dažām stundām, citi – ka vecpilsēta izstaigājama 10 minūtēs. Iespējams, šis ir stāsts par zemajām gaidām, taču man Bratislava patīk. Labu pirmo iespaidu palīdz radīt kautrīgi krītošais smalksniedziņš. Kompaktā pilsēta ir nepretenciozi glīta – it kā zinādama, ka pavisam netālu atrodas diženā Vīne, Prāga un Budapešta, tā neuzbāžas un mierīgi izrāda savas klusās ieliņas, skaistos laukumus un vēsturiskās ēkas.
Vecpilsētā ir daudz senu ēku, kuras nav atjaunotas. Viena no tām ir neorenesanses stilā celtā Salvatora aptieka. 2007. gadā Bratislavas dome atteikusies unikālo ēku nopirkt no tās mantiniekiem, tagad tā nīkuļo kādas nekustamā īpašuma firmas pārziņā. Vietējie draugi stāsta, ka Slovākijā bieži novērojama nevērīga attieksme pret kultūras pieminekļiem – par labāku stratēģiju uzskata uzcelt ko jaunu, nevis atjaunot veco. Vēlāk ceļojumā šī tēze pierādās vairākkārt.
Dramatiski notikumi risinājušies Bratislavas pilī – apkārtnes labiekārtošanas darbu procesā atklāta 2000 gadu veca ķeltu apmetne. Vienu no vecākajiem atradumiem Centrāleiropā varas iestādes nolēma īpaši neņemt vērā un turpināt apakšzemes stāvvietas būvniecību. Ar nožēlu jāatzīst, ka arheoloģiskās apmetnes apskate piešķirtu pilij tikai papildu vērtību, jo šobrīd tajā nav daudz ko aplūkot. Lielākais pils pluss ir skats no attāluma – apgāztam ķeblītim līdzīgo robusto ēku var redzēt no daudziem punktiem pilsētā.
Lai uzzinātu, kāpēc Slovākijas galvaspilsētas iesauka ir Partyslava, vislabāk to apciemot siltākā gadalaikā. Izrādās, Bratislava savu nelielo izmēru kompensē ar plašo ballīšu piedāvājumu. Arī ziemā pilsētā netrūkst atpūtas iespēju, tomēr daudzās ballīšu terases pie Donavas patlaban atrodas ziemas guļā.
Kaimiņu skaudība
Pēc Čehoslovākijas sadalīšanās slovāki apskaužot čehus par Prāgu, savukārt čehi slovākus – par Tatriem. Jo tālāk uz valsts ziemeļiem dodamies, jo iespaidīgāk atklājas slovāku dabas lepnums – kalni. Tā kā pazīstu tikai Augstos un Zemos Tatrus, ar lielu interesi atklāju Lielo un Mazo Fatru. Izrādās, valsts ģerbonī redzamie kalni slovāku valodā ir Tatra, Fatra, Matra – Tatri, Fatra un Mātra (kas pašlaik atrodas Ungārijas ziemeļos).
Vairākums slovāku pazīst un lepojas ar katru Augsto Tatru smaili. Te ir gan nacionālais simbols Krivaņs, kura virsotni rotā slovāku dubultkrusts, gan augstākā Gerlaha smaile ar krāterim līdzīgu padziļinājumu, gan virsotne ar draudīgo nosaukumu Satan.
Krivaņā esot jākāpj četras piecas stundas – tas gan esot izdarāms tikai vasarā, kad jāceļas līdz ar dienasgaismu un jau pusdienlaikā jāsāk ceļš atpakaļ. Mēs izvēlamies mērenāku slodzi un dodamies pusotras stundas pārgājienā uz vietu, kur 1500 m augstumā aizsalis un apsnidzis dus Popradas kalnu ezers. Vasarā skats būtu pavisam cits – zila ezera acs ar zaļumzaļu kalnu aizkaru fonā. Lai nokāptu, izvēlamies citu ceļu un atpakaļ sākumpunktā ierodamies ar šaursliežu dzelzceļu. Pirmo reizi redzu īstu kalnu vilcienu, tas manī pamodina nelielu skaudību – baltu kā sniegs.
Sniegam līdzinās arī slavenais brinzas siers, kas kūst mutē. Šis aitas piena izstrādājums tiek izmantots lielā daļā slovāku ēdienu, piemēram, Bryndzové halušky klimpās un pasakainajā brinzas zupā. Noteikti iesaku nogaršot siera striķīšus – kalnu ciematu brīnišķīgo tradicionālo uzkodu. Slovāku virtuve patīkami pārsteidz – tā ir silta, garšīga un sātīgi pamatīga, tieši tas kalnos ziemā ir vajadzīgs.
Sengrieķu spa un Disneja pils
Slovākija esot slavena ar četrām lietām – kalniem, alām, pilīm un spa. Par pēdējo pārliecinos netālu no ziemeļu pilsētas Žilinas, Rajčankas upes termālo avotu zonā. Ir grūti savaldīt sajūsmu, kad ieraugu karalisko spa kompleksu Afrodīte ar neskaitāmiem dažādas temperatūras baseiniem un kaskādēm. Viss ir rotāts neticami greznā sengrieķu stilā – ar statujām, mozaīkām un kolonnām. Taču iespaidīgākais atrodas ārpusē – milzīgs termālais komplekss zem klajas debess. Ar prieku apsniegot un priecājoties par zvaigznēm, kas kalnos liekas esam tuvāk, ierakstu šo piedzīvojumu savā sirds atmiņā uz visiem laikiem.
Pat tik izsmalcināti spa prieki maksā pietiekami maz. Cenas ir viena no lietām, kas man patīk Slovākijā, – šeit var ceļot un atpūsties, neuztraucoties par strauji kūstošo maciņa saturu. Slovākijas ekonomikai nemaz neiet slikti – braucot cauri valstij, redzam, ka visur kūp skursteņi un kaut kas tiek ražots. Izrādās, Slovākija ir lielākā automašīnu ražotājvalsts pasaulē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tā kā ražošana un lauksaimniecība izvērsta visā valstī, Slovākijai raksturīgs ļoti vienmērīgs iedzīvotāju sadalījums pa pilsētām. Valstī dzīvo ap piecarpus miljoniem cilvēku, galvaspilsētā – nepilns pusmiljons.
Interesanti, ka vairākas pilsētas Slovākijā un Čehijā radījis viens cilvēks – Bata apavu ražotājs, čehs Tomāšs Batja. Šis uzņēmējdarbības un mārketinga ģēnijs, Eiropas Henrijs Fords, savu uzņēmumu paplašināja no sākotnējiem 10 darbiniekiem 1894. gadā līdz 112 rūpnīcām visā Eiropā 1923. gadā.
Otrā pasaules kara sākumā apavu magnātu dzimta iegādājās Bojnices pili, kas šodien šķiet kā tikko izkāpusi no Disneja multenes. Tas nav tālu no patiesības, jo Bojnicē uzņemtas daudzas pasaku un fantāzijas filmas. Diemžēl esam ieradušies pēc darba laika un jau tumsā, tāpēc nevaram apskatīt Slovākijas visvairāk apmeklēto muzeju un Spoku festivāla norises vietu no iekšpuses.
Dzīve Brīvdabas muzejā
Slovākija ir nedaudz mazāka par Latviju. Teju neticams šķiet fakts, ka šai valstī atrodami 180 cietokšņi un 425 pilis – augstākais piļu blīvums uz vienu iedzīvotāju pasaulē! XII gadsimtā celto spocīgo Spišas cietoksni apmeklējam vakarpusē un ar nožēlu secinām, ka milzīgais komplekss nav apgaismots. Gaismas tiek ieslēgtas septiņos vakarā. Šo brīdi ir vērts sagaidīt, lai ieraudzītu, kā viena no lielākajām Centrāleiropas pils teritorijām (četri hektāri) izgaismo visu kalnu un nerada šaubas, kāpēc tā ierakstīta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Slovākija ir bagāta ar kalnu noslēpumainajām pavadonēm – alām. Demēnovas Brīvības ala ir lielākā apmeklētājiem atvērtā ala, kuras vecums ir 220 miljonu gadu. 1921. gadā nejauši atklātās alas garums ir astoņi kilometri, tūristiem apskatāmi vien 1,8 kilometri. Ala ir pacietīgās skulptores dabas meistardarbs, jo katrs stalaktītu milimetrs veidojies 15 gadu. Te ir gan stalagmītu galerija, gan koraļļu ezers, gan "ciešanu ceļš", ko speleologi gadiem ilgi kaluši ar rokām, lai neizjauktu alas struktūru. Šos dabas brīnumus nedrīkst fotografēt, varbūt tāpēc tie jo spilgtāk iespiežas vizuālajā atmiņā.
Kalni savā klēpī izauklējuši mazus ciematus, kuros relatīvā izolācijā izveidojusies unikāla kultūra. Tāda ir UNESCO ierakstītā Vlkolīneca, kam piešķirts nacionālā rezervāta statuss kā neskartam Ziemeļu Karpatu lauku arhitektūras kompleksam. Pērkot biļeti pie ieejas ciematā, aizdomājos – kā ir dzīvot brīvdabas muzejā. Šeit arvien dzīvo 19 cilvēku, kuri ikdienu pavada, ignorējot aiz loga ložņājošos un fotografējošos tūristus. Ciematam raksturīgās guļbūves izkrāsotas jaukos pasteļtoņos, kas kontrastē ar apkārtējo kalnu ziemīgi melnbalto krāsu. Ciematiņā atrodas mīlīgs XVIII gadsimtā celts koka zvanu tornis.
No Slovākijas dodos tālāk uz Budapeštu un Vīni, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Bratislavas. Šajā Eiropas daļā nudien ir vienkārši vienā ceļojumā apvienot vairākas valstis. Tomēr arī Slovākija pati par sevi ir ceļojuma vērta, turklāt latviešu atpūtniekus gaidīt gaida ap 1000 slēpošanas trašu.