Piemēram, zemnieki no rītiem ņem spaiņus un iet lasīt gliemežus. Pēc lauku uzpludināšanas visas mūru un grāvju malas te ir pilnas ar šiem radījumiem. Tie ir trīs reizes mazāki par mūsu dārza vīngliemežiem.
Vēlāk šos gliemežus ievēroju spāņu pavārgrāmatā – izrādās, delikatese, bez kuras nav iedomājama autentiska paelja.
Spāņi patiešām iemācījušies no visa kā pagatavot garšīgus ēdienus. Ne tikai gliemežus, bet arī "aizdomīga" paskata dārzeņus, piemēram, acelgas, kas izskatās un arī garšo kā cukurbiešu lapas. Sautētus dārzeņus lielākam sātīgumam pārkaisa ar rīvmaizi, bet gaļai un sautējumiem pievieno baltmaizes grauzdiņus.
Ko nogaršot uz vietas, esot Aragonā?
Jāsāk ar to, ka jādodas no bāra uz bāru. "Mandeles vai olīvas? Sieru, šķiņķi vai desu? Varbūt anšovus vai mīdijas?" jautā viesmīlis, norādīdams uz lielo tapu klāstu jeb mazajām uzkodām, ko spāņi bauda ar vīnu, sidru vai alu. Var apjukt. Un gribas nogaršot pēc iespējas vairāk: eļļā ceptus zaļos piparus, spāņu pikantās desas čorizo, Ibērijas šķiņķi vai kazas sieru olīveļļā, visdažādākā veida olīvas. Spāņi, tās ēdot, var omulīgi sarunāties stundām ilgi. Šim rituālam pat ir savs vārds – el tapeo vai txikiteo ziemeļos, kas iekļauj arī staigāšanu no bāra uz bāru un socializēšanos. Tapas var aizstāt vakariņas un pat pusdienas, jo tās ir pietiekami sātīgas un daudzveidīgas. Tās pasniedz gan aukstas, gan karstas. Ar četru veidu tapām pietiek, lai paēstu. Viena tapa maksā 1,50–3 eiro un vēl dārgāk. Daudzos bāros pie alus kausa vienu tapu piedāvā par brīvu.
Saldumi Churros ir vēl viens gardums, kas noteikti jānogaršo. Tie ir eļļā vārīti trekni mīklas stienīši, ko pēc tam vēl bagātīgi pārkaisa ar cukuru, kanēli un reizēm arī šokolādi. Spāņi Churros labprāt bauda brokastīs, pamērcējot karstā šokolādē vai kafijā ar pienu.
Migas – tā Aragonā sauc baltmaizes grauzdiņus, ko spāņi iemanījušies pagatavot dažādos veidos. Visbiežāk kopā ar jēra gaļu, chorizo, dārzeņiem vai tomātu mērci. Bet to gatavo arī kā saldo, piemēram, ar pienu, kanēli un cukuru vai šokolādi.
Jūras veltes Aragonā ir vai uz katra stūra. Kā nekā lielāko daļu Spānijas apskalo Atlantijas okeāns un Vidusjūra. Uz ledus letes ir īsta jūras velšu izstāde: astoņkāji, visdažādākie krabji, kalmāri, jūras eži, jūras naži.
Paelja vislabāk garšo tās dzimtenē Spānijā, Valensijā. Taču arī citur Spānijā tā ir lieliska. Tā vien liekas, ka tajā ir viss, kas vien ledusskapī bijis atrodams: vistas vai jēra gaļa, desas, jūras veltes, gliemeži, dārzeņi. Dzelteno krāsu paeljai piešķir safrāns, un to gatavo īpašās, platās pannās ar augstām malām.