Mērilenda un tās Česapīkas līcis saistāms ar angļu ieceļotāju pirmajām apmetnēm XVII gadsimta sākumā un angļu ēšanas tradīcijām, taču arī ar mācīšanos no indiāņiem izmantot okeāna un upju dāsnās veltes un maigajā klimatā audzēt augļus un dārzeņus. Piekrastes līdzenumu tomātus nu glabā konservētās zupas (Campbell’s), mērces un kečupi (H.J. Heinz). Piekrastē rūpnieciski audzē arī vistas un šampinjonus. Šos vienkāršos produktus jau XIX gadsimtā angļu melnādainie kalpi – kādreizējie vergi – padarīja vieglāk apēdamus ar savām dienvidnieciski pikantajām garšvielām.
Esot Vašingtonā, pirmkārt, jāēd austeres. To lielums, garša un tekstūra atšķiras atkarībā no dzīvošanas vietas, barības un temperatūras (siltumā aug ātrāk, sāļākos ūdeņos ir sāļākas). Ir Blūpointas, Česapīkas līča, Kenta salas u. c. austeres. Eiropas godbijīgā attieksme un jēlu uz ledus glabātu austeru ēšana te aizstāta ar stipri ikdienišķām receptēm, tās sautējot, fritējot, marinējot, tvaicējot, vārot un piedāvājot par saprātīgām cenām.
Visamerikāniskākā jūras velte ir krabji. Tikai pavasarī un agrā vasarā dabūjami mīkstčaulas krabji – tie, kas tikko izaudzējuši maigu, mīkstu jauno čaulu. Tā sacietē pāris stundās, tāpēc krabjus tur restorānu akvārijos, uzreiz pēc vecās čaulas nomešanas nobeidz, panē un izcep lielā eļļas daudzumā. Tie ir brūni, kraukšķīgi, ēdami ar visu čaulu.
Cietčaulu zilos krabjus tvaicē, tad spīles lauž ar knaiblēm, velk laukā gaļu un ēd ar dažādām mērcēm. Kāda restorāna ēdienkartē redzēju arī strūdeli ar krabju gaļu. Bieza un laba ir Mērilendas krabju zupa.
Mērilendas krabju kotletītes (crabcakes) ir ļoti slavenas, tām ir daudz recepšu, taču svarīgi, ka jālieto svaiga krabju gaļa palielos gabalos un milti vai rīvmaize. Var arī likt klāt vārītas olas, Vusteršīras mērci, sinepes, papriku. Cep lielā eļļas daudzumā, pasniedz ar citronu šķēlītēm, majonēzi, tartarmērci. Pasniegt ar kečupu ir slikta gaume.
Klasisks Virdžīnijas plantāciju mantojums ir cūkas iekšējo orgānu, ausu un astes sautējums ar dārzeņiem. Pildītas cūku ausis un kājas. Kūpināts vārīts šķiņķis zaļumos. No citas puses nāk Pensilvānijas vāciešu desiņas, skrubene (scraple) jeb no kauliem noskrubināta vārītā gaļa, kas tālāk tiek savārīta ar aknām, nierēm, sirdi un lieta formās, kā arī sutināts kūpinātais šķiņķis ar žāvētiem āboliem un tvaicētām klimpām (Schnitz und Knepp).
Pekanriekstu kūka – tās pildījumā ir no Teksasas cēlušies pekanrieksti, kas jau kopš Vašingtona laikiem aug Kolumbijas apgabalā. Kūku saldina ar kukurūzas sīrupu, melasi, medu, kļavu sīrupu vai brūno cukuru, līdz saldums sāpina zobus. Reizēm pievieno burbonu, šokolādi vai rozīnes.