Kādā Parīzes antikvariātā starp apputējušām un laika elpas tumīgā aromāta piesūcinātām grāmatu kaudzēm reiz pamanīju Anrī Kartjē- Bresona fotogrāfiju, kurā fiksētas kādas Stambulas kāpnes. Tās nosaukums bija Kamondo kāpnes (Camondo Stairs), un fotogrāfija tapusi 1964. gadā, Kartjē-Bresonam ar savu Leica apceļojot Turciju. Fotogrāfijā fiksēto kāpņu formā ir kaut kas tik dīvaini maģisks, ka uzlūkojot no tām gandrīz nav iespējams atraut acis. Tās līdzinās daudzšķautņainai jūgendstila akmens kaskādei, kas gāžas lejup no kalna. Melnbaltajā fotogrāfijā uz kāpnēm redzami četri cilvēki – kāds vīrs, kas atspiedies pret to akmens malu, un seju aizklājusi sieviete kāpņu vidū. Pārējie divi ir vienkārši garāmgājēji. Tiesa, kad, jau Stambulā esot, viesnīcas darbiniekam lūdzu kāpnes iezīmēt kartē, viņš rausta plecus. Tādu nosaukumu ne reizi neesot dzirdējis (tas gan nav nekāds brīnums – arī ielu nosaukumus vietējiem lielākoties prasīt velti), taču, ieraugot fotogrāfiju, pazīst uzreiz. Pats esot bieži uz tām sēdējis un dzēris alu. Karaköy rajons, kurā kāpnes atrodas, ir viens no vecākajiem pilsētā. Netālu no Galatas tilta, kur, kā ierasts, makšķernieku ir tik biezs, ka šķiet, viņi knapi spēj izgrozīties ar saviem makšķerkātiem. Lielākā daļa ir pensionāri un makšķerē savam priekam. Palaikam kāds arī kaut ko izvelk, mazas un vidēja lieluma zivteles, bet tas nav būtiskākais. Svarīgs ir process. Neiztrūkstoša tā sastāvdaļa ir glāzīte raki, dažs makšķerējot uzspēlē mūziku, dažs vienkārši socializējas. Vai vēro kuģu un prāmju kustību Bosforā. Bauda dzīvi, kam turku valodā pat ir savs apzīmējums – keyifli, itāļu la dolce vita un franču joie de vivre ekvivalents.
Finanšu centrs un bordelis
Osmaņu laikā Karaköy bijis viens no Stambulas finanšu centriem, vēlāk bēdīgi slavens ar bordeļiem un visu tam piedienošo kolorīta komplektu, bet tagad piedzīvo savu renesansi pilsētas jaunā "trendīgā" epicentra statusā. Kāpnes, kas savieno Bankalar Caddesi jeb Banku ielu ar augstāk izvietojušos Galatas rajonu, kur atrodas Çukurcuma – nostalģiskais, leģendāro antikvariātu piesātinātais rajons –, XIX gadsimtā uzbūvējusi prominenta baņķieru ģimene. Vēlāk tās nosauktas viņu vārdā. Mitoloģija vēsta – kāpnes celtas, lai baņķieru bērni varētu ērtāk nokļūt skolā. Savukārt to izteikti liektā forma ir tālab, lai skrienot viņi nepakristu. Precīzāk – nenoripotu pārāk zemu. Tiesa, skolas vietā tagad ir dzīvokļu nams, un pašu kāpņu apakšējā daļā ieaudzis koks, taču savu dīvaino pievilkšanas spēku tās joprojām nav zaudējušas. Īpaši vakara gaismā, kad, spocīgi izgaismotas, tās mazliet atgādina laika kapsulu. Pietrūkst tikai Vudija Allena, kurš pēc Parīzes piegrieztnes to visu pārvērstu filmā Pusnakts Stambulā.
Bizantijas laikā Karaköy atradās dženoviešu osta un rajons līdzinājies tradicionālai XV gadsimta Itālijas pilsētai. Cits citam blakus te mita itāļi, grieķi, armēņi, ebreji. 50. gadu politisko notikumu dēļ daudzi no viņiem bija spiesti Turciju atstāt, daļa vēsturisko ēku joprojām stāv tukšas un bezpalīdzīgi atdodas laika zobam. Kā stāsta vietējie – arī tās pārņemt nav vienkārši, jo bijušie īpašnieki izkaisīti viscaur pasaulē un bieži tikpat kā nav atrodami. Tiesa, daži nami nesen pārtapuši mākslas galerijās, kafejnīcās un dizaina veikalos. Vienā no kādreizējo banku ēkām durvis vēris kultūras un mākslas centrs SALT, kas sevi pozicionē nevis kā muzeju vai galeriju, bet unikālu inovāciju telpu, kurā notiek gan izstādes, gan konferences, gan meistardarbnīcas. Ēkas pirmajā stāvā atrodas arī restorāns un Stambulā pazīstamās grāmatnīcas Robinson Crusoe filiāle; piedāvājumā dominē lielākoties mākslas un dizaina grāmatas. SALT galvenā atbalstītāja ir pazīstamajai Turcijas filantropu un kolekcionāru ģimenei Sabandži piederošā Akbank banka. Ģimenes paspārnē atrodas arī viens no skaistākajiem Stambulas muzejiem – Sakıp Sabancı. Pagājušajā gadā bankas 65. dzimšanas diena muzejā tika svinēta ar grandiozu Londonā dzīvojošā indiešu mākslinieka Aniša Kapūra retrospekciju, pirmo viņa mākslas skati Turcijā. "Stambulā ir ļoti daudz bagātu cilvēku, turklāt turkiem patīk savā bagātībā dalīties," sarunā saka Jesima Ozmena, Istanbul Edition Hotel mārketinga direktore. Pati viesnīca, kas tapusi sadarbībā ar butika viesnīcu tēvu un leģendārā Ņujorkas naktskluba Studija 54 dibinātāju Īanu Šrāgeru, ir viens no jaunākajiem pienesumiem Stambulas strauji augošajā luksushoteļu nišā. "Mūsu viesnīcas īpašnieks, piemēram, nesen uzcēla jaunu ostu Egejas jūras kūrortpilsētā Bodrumā. Savukārt Sabandžı – viena no bagātākajām Turcijas ģimenēm – daudz investē mākslā un kultūrā."
TV mākslas vietā
Kaut vietējie atzīst, ka lielākajai daļai turku joprojām vairāk patīk skatīties televizoru nekā doties uz izstādēm, 13,9 miljonu metropolē to iedzīvotāju skaits, kurus interesē laikmetīgās kultūras procesi, kļūst arvien lielāks. Pieaug arī mākslas kolekcionāru pulks: "Pēdējos gados bija vērojama tendence, ka daudzi biznesa cilvēki pirka mākslu kā investīciju un pēc gada lielākā daļa to izlika izsolēs. Tas nav labi ne mākslas tirgum, ne māksliniekiem, ne galerijām. Tagad viņi mēģina iemācīties, kā to darīt. Daļai jauno kolekcionāru varbūt nav liela budžeta, bet viņi sāk soli pa solim. Daudzas galerijas organizē izglītojošus kursus un radošās darbnīcas," stāsta viena no Stambulas laikmetīgās mākslas portāla GriZine dibinātājām Saliha Javiza. Pagājušajā gadā kopā ar domubiedriem viņa aizsāka jaunu iniciatīvu ArtWalkIstanbul, piedāvājot mākslas un dizaina interesentiem četrus informatīvi iedvesmojošus pastaigu maršrutus rajonos, kuros koncentrējušās spilgtākās Stambulas mākslas un dizaina galerijas.
Lai cik pārsteidzoši tas izklausītos, laikmetīgās mākslas aina Stambulā ir tikai desmit gadu veca. Precīzāk – tai ir tieši tikpat, cik Istanbul Modern, Stambulas Laikmetīgās mākslas muzejam, kurš bijušajā ostas noliktavā durvis vēra 2004. gadā. Šāds paziņojums izskanēja nesen notikušās Stambulas laikmetīgās mākslas meses preses konferencē. "Kopš 2010. gada, kad Stambula bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, mākslas aina pilsētā ir mainījusies neticamā ātrumā. Patlaban Stambulā ir apmēram 60 mākslas galeriju. Taču, ņemot vērā pilsētas mērogu un brīžiem komplicēto orientēšanos, ne visas ir viegli atrodamas. Tāpēc arī aizsākām mākslas pastaigu projektu." Būdama diplomēta mākslas menedžere un pusotru gadu dzīvojusi Ņujorkā, lielāko daļu ekskursiju vada Saliha pati. Mēs tiekamies Bej Cafe – vienā no Stambulas radošās inteliģences iecienītākajām kafejnīcām. Tiesa, no vēsturiskās nostalģijas te nav ne vēsts, šī drīzāk ir vieta tiem, kurus pārņēmušas neprātīgas ilgas pēc demokrātiski rietumnieciskas atmosfēras. Bej Cafe ir klasiska Parīzes bistro inspirēts interjers un virtuve, turklāt šī ir arī viena no retajām Stambulas vietām, kur netraucēti varēsiet pasēdēt ar savu klēpjdatoru.
Uzbrukums un bums
"Vēl pirms dažiem gadiem lielākā daļa Stambulas mākslas galeriju bija koncentrējusies Taksimā (Taksim) un Nişantaşı. Tad dažas pārcēlās uz Tophane, kur atrodas Istanbul Modern. Tophane tolaik vēl bija izteikti konservatīvs rajons, un 2010. gadā izstāžu atklāšanas dienā vairākas galerijas piedzīvoja uzbrukumu. Tika izsisti logi, vairāki cilvēki saindējās ar piparu gāzi un tika hospitalizēti. Kā iemesls tika minēts izstāžu atklāšanā servētais alkohols, kas it kā esot provocējis vietējos iedzīvotājus. Pēc šī incidenta vairākas galerijas pārcēlās uz Karaköy. Pirms diviem trim gadiem šajā rajonā vēl nebija nekā. Tagad te ir vairāk nekā 13 mākslas galeriju. Un līdz ar mākslu – arī restorāni, bāri, kafejnīcas. Var teikt, ka mākslas galeriju ienākšana lielā mērā mainījusi visa rajona dzīvi," stāsta Saliha. Kā spilgtākās rajona pārstāves viņa min galeriju Elipsis, kurā vienmēr notiekot lieliskas fotoizstādes, un The Empire Project, kuras fokusā ir visi tie reģioni, kas vēsturiski bijuši saistīti ar Stambulu.
"Es domāju, ka tuvākajos gados te viss kļūs tikai lielāks un lielāks. Tad tas kolapsēs, un atkal viss mainīsies. Cik ilgi? Nezinu, es negribu zaudēt cerības, taču šķiet, ka šobrīd viss notiek labi," viņa piebilst. Vietējie mākslinieki zina stāstīt, ka līdzīga situācija bijusi 80. gadu beigās. Arī tolaik Stambula baudījusi mākslas dzīves uzplaukumu, tiesa, šodien lielākā daļa tā laika galeriju vairs nepastāvot. Arī no māksliniekiem veiksmīgs ir vairs tikai retais.
Tiesa, ja ieklīdīsit nejauši, Karaköy diezin vai atgādinās vietu, kuru stereotipiski pieņemts asociēt ar modīgiem rajoniem, – hipsterus ielās tikpat kā nemanīsiet un tūristus arīdzan. Ārēji Karaköy viss ir apslēpts, un acīs drīzāk duras vēsturisko ēku tukšie, pamestie logi. Tāds Stambulai raksturīgs ļaužu pūlis ir tikai pie Karaköy Güllüoğlu – leģendārā saldumu veikala, kura piedāvājumā ir visi tradicionālie turku našķi – baklavu un boreku ieskaitot. Taču soli pa solim viss notiek – kā jau jaunām radošām teritorijām piedien, Karaköy parādījusies arī sava butika viesnīca Karaköy Rooms. Tikai ar deviņām istabām tā ir lieliska alternatīva Stambulas megahoteļiem, kas pēdējos gados aug kā sēnes pēc lietus. Turpat blakus ir arī Stambulas aktuālākā vieta – ēstuve Lokanta Maya. Tās interjers ir rietumnieciski lakonisks, un par dekoru kalpo "valriekstu siena" – rieksti sabērti aiz stieplīšu žoga. Ēdienkartē tiek izmantoti tikai vietējie produkti un zivis no netālā Karaköy zivju tirgus. Lokanta Maya īpašā specialitāte ir mucver jeb fritētas cukīni bumbiņas jogurta mērcē, kas izpelnījušās tik lielu piekrišanu, ka pavāre, pagurusi atbildēt uz neskaitāmiem kārotāju jautājumiem, vienkārši uzšņāpusi recepti uz ēdamzāles lielā spoguļa. Jēgpilnu suvenīru meklējumos vērts iegriezties Atölye 11 – nelielā, šarmantā dizaina veikaliņā, kas atrodas zem kādreizējās turku ortodoksālās baznīcas zvanu torņa. Īpašnieki ir arhitekti, un piedāvājums ir daudzveidīgs kā pati Stambula – rotaslietas, apģērbs, dizaina priekšmeti. Viss vietējo autoru darbs.
Līdzīgi kā daudzi vietējie, arī Saliha neslēpj, ka pašreizējā politiskā aina ar straujo islāma ietekmes palielināšanos nav labvēlīga mākslas tirgus attīstībai. Ne velti tik daudz pretrunu mutuļoja arī ap pēdējo Stambulas mākslas biennāli. "Paralēli biennāles pasākumu atklāšanai notika demonstrācija. Kā šādā situācijā varam runāt par augošu mākslas tirgu, veiksmīgu galeriju biznesu?"
Saliha atzīst, ka būt sievietei Turcijā joprojām ir diezgan grūti. Ņemot vērā aktuālo politisko situāciju, nav paredzams, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties. Drīzāk otrādi. "Es, piemēram, nevaru vakarā aiziet un savā nodabā pasēdēt pie jūras. Protams, varu apsēsties, taču, visticamāk, kāds mani vēros, pārbaudīs... Tā ir viena no lietām, kuru ienīstu. Taču vienlaikus šai pilsētai piemīt neticama enerģija. Tā padara jūs traku. Un, iespējams, vairāk nekā jebkura cita pilsēta Stambula ļauj sajusties dzīvam. Tāpēc es to mīlu."
Uz citas planētas
Šai ziņā atliek Salihai tikai piekrist. Stambula var satracināt vai neprātīgi iedvesmot. Atkarībā no vibrācijas, kurai esat gatavs ļauties. No Taksimas laukuma puses soļojot pa ļaužu pārpilno Istiklal Caddesi, kuru ik dienas šķērsojot trīs miljonus liels multinacionāls pūlis, piecpadsmit minūtēs tā var padarīt traku, bet atliek iegrimt kādā no mazo sānielu tējnīcām, un jums liksies, ka esat nokļuvis uz citas planētas, kam tajā pašā mirklī esat gatavs atzīties mīlestībā. Starp citu, Istiklal Caddesi atrodas vēl viena Stambulas laikmetīgās mākslas telpa – Misir Apartment. Pati ēka, kuru 1910. gadā cēlis osmaņu – armēņu arhitekts Hovseps Aznavūrs, ir viens no spilgtākajiem Stambulas jūgendstila arhitektūras paraugiem. Tās bijušo iemītnieku listē ir ne viens vien Stambulas intelektuālis. Patlaban ēkā mājo sešas mākslas galerijas, tostarp Galeri Nev – viena no vecākajām Turcijas mākslas galerijām, kas pārstāv nozīmīgus un starptautiski pazīstamus vietējos māksliniekus. Piartworks, kas nesen atvērusi filiāli Londonā, un Nesrin Esirtgen Collection, kuru 2011. gadā izveidoja pazīstamā Turcijas mākslas kolekcionāre Nesrina Esirgtena – kā telpu, kurā izstādīt darbus no savas vērienīgās privātkolekcijas un kura vienlaikus kalpotu par platformu arī Turcijas jaunajiem māksliniekiem.
Nama apakšstāvā atrodas viens no Stambulā populārās kafejnīcas House Cafe atzariem. Savukārt augšstāvā – restorāns, bārs 360 Istanbul. Kādreizējā trendy vieta, kuras slava gan ir krietni pabalējusi, taču panorāma, kas paveras aiz lielajiem logiem, joprojām ir satriecoša. Tā teikt, glāzi vīna izdzert joprojām ir vērts!
Stambula ir īstena kontrastu duša, kur viss ir kopā – rietumi un austrumi, pagātne un tagadne, laikmetīgums un aizgājušā spožuma liecinieki. Tas uztur tādā nemitīgā tonizējošu skudriņu starpstāvoklī. Stambula izsūc un uzlādē vienlaikus. Varbūt tāpēc te tā gribas atgriezties?