Naksnīgā pastaigā pa Krakovas vecpilsētu kāds draugs man vaicāja, vai neesmu drusciņ par daudz safanojusies par Poliju. Būt ārzemēs man vispār ne pārāk patīk, jo tur nekad īsti nevar justies kā kungs un ķēniņš, bet Polija ir vienīgā valsts ārpus Latvijas, kurā jūtos kā mājās, nebīstos iekulties ķezā un lieliski saprotos ar vietējiem ļaudīm, tāpēc – ja arī esmu safanojusies par daudz, tas ir pamatoti un pareizi. Un, ja man kaut kas iepatīkas aptuveni reizi četrsimt gados, man ir tiesības un pienākums to absolūti izbaudīt, nedomājot, vai nu jau nav par traku.
Bezjēdzīgā zīlniece
To, ka man ļoti patīk Polija, es sapratu apmēram pirms pieciem gadiem, kad pirmoreiz šeit biju pa īstam, nevis tikai braucot cauri. Toreiz sāku saprast, ka stāsti par mašīnu zagšanām un lielceļu gangsteriem ir sena, sena pagātne. Īstenībā Ļoļeka un Boļeka statujai Belsko-Bjalā ļaudis mēdz zagt tikai matus, turpretim it kā superdrošajā Kopenhāgenā nāriņai regulāri nozāģē galvu.
Tā bija skaista vasara, kad mazliet iesprūdu Austrumeiropas sirdī, padzīvoju kalnu ciemata Zavojas klosterī, redzēju ziloņu seksu Varšavas zoodārzā un uz draugu jautājumu, kad braukšu atpakaļ, atbildēt nevarēju. Šis jautājums sāka uztraukt arī mani pašu, tāpēc Zlotovā aizgāju pie zīlnieces, lai to noskaidrotu. Viņa mani, protams, sagaidīja ar brangu cienastu un pastāstīja, kā izvēlēties vīru, bet uz sasāpējušo jautājumu, kad mani beigs vilināt poļu kultūra, atbildēt nespēja. Baigā jēga! Pēc tam izmantoju pat visstulbākos iemeslus, lai apmeklētu šo valsti, līdz šopavasar mazliet pārcēlos uz dzīvi Lodzā. Pagaidām nekas neliecina, ka noskaidrošu, kad un kāpēc mana Polijas mīlestība varētu izsīkt.
Lodza nav tāda Polijas skaistule kā Krakova un Vroclava. Lodza ir pelēka, šarmanti pelēka pilsēta. Tāda kā milzīga Pērnavas iela. Lodzai nav centra. Ja pieņemam, ka centrs ir kāds konkrēts punkts, tad šai pilsētai tiešām tāda nav, un es vienmēr apjūku, kad viesi ierosina, ka nu varētu doties uz centru. Par pilsētas sirdi varētu uzskatīt Pjotrkovskas ielu (tātad "centrs" ir nevis punkts, bet gan nogrieznis), kas ir viena no lielākajām gājēju ielām Eiropā. Par to lielumu es nešaubos, tikai nevar saprast, kāpēc tur staigā ne tikai kājas, bet arī velosipēdi un arī pa kādai automašīnai.
Pirms pārcēlos uz Lodzu, noskaidroju, ka tā tiek uzskatīta par Polijas hipsteru galvaspilsētu. Kaut arī šeit ir daudz psihi apzīmētu māju un pilsētas sirdī ir noslēpies arī vietējais Kalnciema ielas kvartāls ar brīvdabas kino, tomēr līdz Rīgas hipsterismam augt un augt.
Viesmīlības čempionāts
Svarīgākais, kas raksturo poļu viesmīlību, ir ēdiens. Un svarīgākais, kas raksturo ēdienu Polijā, ir daudzums. Ir jāēd daudz. Lielākais prieks polim ir tad, kad ciemiņš ir pārēdies. Šeit ir tāda īpaša ēdienu grupa "pa ceļam". "Pa ceļam" vienmēr tiek dots līdzi ciemiņam, ja mājās ir jābrauc ilgāk par pusstundu. Vai "pa ceļam" pienākas arī tad, ja ciemiņš jau ir pārēdies? Jā, protams, nepārēdies ciemiņš vispār netiek laists prom! Kad es braucu prom no kalnu ciematiņa Javožes, saimniece prasīja, cik sviestmaizīšu man iedot "pa ceļam". Tā kā biju pārēdusies, sacīju, ka divas. Es būtu gribējusi teikt, ka necik, taču poļu valodā ir tāds likums, ka minimālais skaitlis, ko var lietot vienā teikumā ar ēdienu, ir divi. Beigās dabūju astoņas sviestmaizes (dubultās), četras saceptas milzīgas desas un ceturtdaļtorti.
Šī torte nebija kaut kāda parastā torte. Todien bija mana dzimšanas diena, taču cilvēkiem, pie kuriem viesojos, es to nebiju teikusi, un viņiem nebija nekāda iemesla to vispār zināt, jo nevarētu teikt, ka pirms manas ierašanās mēs vispār savā starpā būtu bijuši pazīstami. Dažas stundas pirms manas prombraukšanas meitene, kura mani uzņēma brīnišķīgajā Javožē, man prasīja, vai es apzinos, ka pirms manas aizbraukšanas vēl būšot jāiet pie mammas uz tēju. Kaut arī nevarēju pakustēties, jo tikko biju iepazīstināta ar Silēzijas virtuves gaļas izvirtībām, sacīju, ka ļoti labi to saprotu, jo ne jau pirmoreiz esmu Polijā. Tā aizgājām līdz saimniecei, lai iedzertu tēju un atvadītos, bet pēkšņi attapos viena pati viesistabā. Nu, neko, sēžu, gaidu.
Atveras durvis, un tur stāv visa ģimene, mammai rokās liela pašcepta torte ar svecītēm, visi kopā dzied "Sto lat!"(poļu ekvivalents Daudz baltu dieniņu). Tā nav pirmā reize, kad esmu skaudri apzinājusies poļu nenormālo sirsnību un viesmīlību, taču toreiz tiku pārsteigta nesagatavota. Vēl svarīgi, protams, tas, ka dzimšanas dienai par godu tika dabūta automašīna BMW, ar kuru mani aizvest uz staciju, jo svētkos ir jābrauc ar bembi, nevis kaut kādiem strādnieku opelīšiem vai hondām.
Kāpostu tītenis ir loterija
Parasti pirmais, kas maniem aizdomīga jiem paziņām nāk prātā, kad viņi izdzird Polijas vārdu, ir alkohols – un to nevienam nevar pārmest, jo šeit cilvēkus uz ielas pālī es redzu biežāk nekā jebkur citur un mans kaimiņš Vladimirs jau trīs reizes man ir parādījis slepeno durvju kodu kā baigo jaunumu, jo, tā kā viņš nekad nav skaidrā, mūsu iepriekšējās sarunas neatceras.
Līdz šim man bija licies, ka es zinu, kas ir alkohols. Kad ieraudzīju veikala izkārtni, kas vēstīja, ka šeit nopērkams alus, vīns un alkohols, sapratu, ka laikam tomēr nezinu, jo nez kāpēc alu un vīnu arī biju pieskaitījusi grādīgajiem dzērieniem. Nu nekas. Biju kļūdījusies. Nospriedu, ka gan jau alkohols ir viskijs, brendijs, konjaks. Pati ticēju savai hipotēzei, līdz ieraudzīju citu veikalu ar nosaukumu Viskijs, brendijs, konjaks un alkohols. Nu vairs nezinu, ko domāt. Vai bezglutēna šņabis, kuru lepni piedāvā mans piemājas veikals, skaitās alkohols?
Lai cik pārsteidzoši tas būtu, Polijā arī ēd, ne tikai dzer. Vienkāršākais veids, kā atrast tipiskos poļu ēdienus, ir vai nu iegriezties lielceļu ēdnīcās, jo tās gandrīz vienmēr nes kārtīga poļu mužika virtuves karogu, vai arī pilsētās apmeklēt kādu Bar Mleczny (piena bārs). Obligāti ir jāēd žureks, kā arī jāmēģina dabūt kāpostu tīteni. Pats par sevi kāpostu tītenis nav nekas unikāls, taču, tā kā reiz tīteņa vietā dabūju kaut ko, kas, iespējams, bija cūkas celis vai elkonis, uzskatu, ka kāpostu tītenis ir loterija, kas jāizmēģina ikvienam, kas nav veģetārietis.
No visa plašā un ne pārāk veselīgā poļu virtuves klāsta tomēr kā ietekmīgāko ūnikumu gribētu nominēt zapikanku. Tā ir gara maize (apmēram 50 cm) ar sieru, sēnēm, kečupu, iespējams, arī kaut kādu gaļu. To, ka zapikanka ir kaut kas īpašs, neizdomāju es, tā jāsecina, jo visbiežāk ārzemnieki, kuri bijuši Polijā, savos stāstos no visa ēdamā iepin tieši "garo, trako maizi". Otrs neaizmirstamais gastronomiskais piedzīvojums ir garais saldējums. Pirmoreiz to redzēju Varšavā un nodomāju, ka gan jau kaut kur tuvumā ir tāda kafejnīca, kur var nopirkt smieklīgus ēdienus, un no turienes arī tas saldējums nāk. Pēc desmit minūtēm secināju, ka tādus var dabūt ik uz stūra un tas ir galīgi normāli.
Radiators silda sirsniņu
Cilvēkus var iedalīt divās grupās: tie, kuri nezina, kur ir garākā Jēzus statuja, un tie, kuri domā, ka tā ir Riodežaneiro. Īstenībā tā atrodas Polijā, taču to nojauš tik maz cilvēku, ka viņi pat neveido atsevišķu grupu. Jēzus statuja liecina ne tikai par to, ka poļiem patīk garas lietas (skatīt iepriekšējo rindkopu par zapikankām un saldējumu), bet arī vienkārši iespēja izcelties un izdarīt ko tādu, kas nevienam citam neienāktu prātā. Piemēram, mazpilsētā Turekā ir baznīca, kuras sienu gleznojumi esot vienīgā vieta Eiropā, kur attēlots Jēzus Kristus ar cepuri galvā. Redzētais mani tik ļoti iedvesmoja, ka šobrīd veidoju vienīgo gleznu pasaulē, kurā Jēzus makšķerē.
Arī nosaukumus lietām poļi mēdz dot tad, kad ir sevišķi iedvesmoti. Piemēram, mana mājvieta Lodza latviski ir "Laiva" (pilsētā ūdens faktiski nav). Polijā ir arī tādas apdzīvotas vietas kā Nepatikšanas (Klopoty), Auksts Šņabis (Zimna Wodka) un Krūtis (Cycow). Tāpēc laikam man nebūtu jābrīnās, piemēram, ieraugot frizētavu Matrikss. Polija vienkārši ir viens milzīgs radošais kvartāls, par to liecina arī dizains. Jau iebraucot no Lietuvas Polijā, uzreiz varam redzēt visās varavīksnes krāsās krāsotās padomjlaika blokmājas. Uzreiz pēc tam uzglūn reklāmas, kas ir pilnīgi visur. Jāatzīst, ka tas man pat ļoti patīk, jo reklāmas saukļi ir lielisks palīgs poļu valodas apguvē.
Tajā pašā baznīcā, kurā satiku Jēzu ar platmali, uz griestiem bija uzgleznoti eņģeļi ar diviem spārnu pāriem. Tas liecina par poļu tieksmi veidot pārsteidzošus vizuālos risinājumus. Līdz šim interesantākais, ko esmu redzējusi, ir bijuši krāsainie radiatori, kas izvietoti pie kāda ciematiņa kultūras nama. Ilgi nevarēju izdomāt, kāpēc kaut kas tāds tur izveidots. Otrs jautājums, uz kuru nespēju rast atbildi: kā tas nākas, ka poļi ir tik atvērti un sirdssilti ļaudis? Ņemot vērā vēstures līkločus, es saprastu, ja viņi būtu aizdompilni cilvēki, kas vislabprātāk nevienu neielaistu ne savā sētiņā, ne savā sirsniņā. Un tad es sapratu, ka viss ir saistīts, – tie radiatori, visticamāk, ir vieta, kur ļaudis ierodas reizi gadā, lai uzsildītu savu sirsniņu un tad atlikušās 365 dienas liktu man brīnīties, kā var būt tik sirsnīgi cilvēki.