Kādu dienu ar studiju biedru laiski pastaigājāmies pa Vācijas pilsētu Ķīli un spriedām par dažādām pirmajām reizēm un lietām, ko nekad neesam darījuši. Tā uzdūrāmies kvartālam, kas mudžēja no striptīza klubiem, intīmo pakalpojumu saloniem (atrodos valstī, kurā prostitūcija ir legāla) un attiecīgu preču veikaliem. "Tu kādreiz esi bijis striptīzklubā?" vaicāju savam biedram. Atklājās, ka neviens no mums nav izmantojis šādu iespēju, tāpēc nekavējoties tika pieņemts lēmums piektdienas vakarā aizlāpīt caurumus savā kultūrpieredzē.
Vai par striptīzu var rakstīt kultūras izdevumā? Rihards Kūlis esot teicis, ka kultūra esot cilvēku radīta lietu kaudze un viss, kas vairs nav instinkts, ir kultūra (citāts, iespējams, ir neprecīzs, jo to man atstāstīja kāda viņa studente, kas bakalaura grādu tā arī neieguva). Domāju, ka striptīza klubs pulcē gan dejotājas, kuras apzinās, ko dara, gan publiku, kura saprot, kas te notiek, gan kluba apkalpojošo personālu, kas, ne jau instinktu vadīts, te nokļuvis. Turklāt tādu klubu teorētiski varētu nolikt cilvēka radīto lietu kaudzē. Tātad tā ir kultūra.
Prom no dolāru zonas
Pirms došanās uz sarkano lukturu kvartālu (nē, tā nav Amsterdama) lepni informēju tēvu, ka pirmoreiz mūžā iešu uz striptīza klubu. Viņš bija šokā, ka nekad iepriekš neesmu bijusi, jo esot "jau diezgan veca". Sapratu, ka nekas mani neatturēs no plāna īstenošanas. Arī tad, ja salauzīšu kāju vai ja pavadonis pēkšņi pārdomās, tomēr līdz striptīzam aizvilkšos, jo kaut kas šajā dzīvē nepārtraukti ir jāmācās, jāpilnveidojas un jāgūst jauna pieredze. It sevišķi, ja esi jau diezgan veca.
Izplātījāmies arī citiem paziņām par plānu noskaidrot, vai striptīza klubi ir tādi kā filmās, un beigu beigās mums pievienojās vēl trīs meitenes. Tādējādi bija diezgan skaidrs, ka diez vai mūsu vienīgajam džekam vilksies klāt jaunkundzes, kurām būs jāuzsauc dārgs šampanietis. Biju iedomājusies, ka klubs būs kaut kas starp Rīgas sliktākajiem naktslokāliem, kuros regulāri tiek apkrāpti tūristi, un puskrimināliem ūķiem, kuros filmās nejauši mēdz satikties izmeklētāji ar noziedzniekiem, lai kārtīgi izšaudītos.
Bijām rēķinājušies ar pamatīgu tērēšanos, taču nebija nemaz tik traki – ieeja meitenēm bija par brīvu, kungiem jāmaksā pieci eiro. Domāju, ka dzērieni būs daudz reižu dārgāki nekā citos bāros, taču tie bija tikai apmēram divas reizes dārgāki. Šis nebija nekāds vērienīgais striptīza klubs – kad ieradāmies, mēs pieci bijām vienīgie apmeklētāji, vēl bija četras dejotājas un kādi četri kungi, kuri izlikās par apmeklētājiem. Vakara sākumā tika atskaņota pārsteidzoši gaumīga mūzika. Apsēdāmies ērtākajos krēslos, no kuriem tomēr ātri vien ierosināju vākties prom, jo pamanīju uzrakstu, kas mūs informēja, ka šī ir dolāru zona VIP klientiem. Tas laikam nozīmē, ka šeit sēdēs kungi, kuri liks virsū naudu dejojošajām meitenēm. Tāds nebija mūsu mērķis, tāpēc pārvācāmies pie bāra.
Sapņi piepildās
Par to, kā jaunkundzes dejoja, es nudien biju patīkami pārsteigta. Mākslinieciskus priekšnesumus es, pirmām kārtām, vērtēju pēc tā, vai es tā varētu vai ne. Noteikti nevarētu, noteikti! Ar ceļa locītavu iekārties stienī, pie viena vēl griezties riņķī, nenokrist un nesasist galvu? Neticami! Zināt, ko ielu vingrošanā sauc par karodziņu? Tas ir tad, kad, turoties tikai ar rokām pie vertikāla stieņa, iespējams ķermeni noturēt horizontāli (gaisā). Man nav ne mazāko šaubu par to, ka viņas mierīgi varētu nostāvēt karodziņā pieklājīgu brīdi. Vienu dienu biju iemaldījusies mākslas vingrošanas zālē – striptīza klubā būtībā notika tas pats, vienīgi ar lielāku mīlestību pret dzīvi.
Trijām no četrām dejotājām bija silikona krūtis. Mēs nobalsojām, ka vislabāk dejo tā, kura nebija veikusi krūšu plastisko operāciju, jo viņas deja bija vissarežģītākā, turklāt ieturēta latino ritmos, un, tā kā mēs visi nesen bijām atgriezušies no Dienvidamerikas, mums tas bija svarīgi. Tomēr vizuāli vissmukāk izskatījās meitene, kura bija vienīgā, kam nepiemita nedabisks tievums. Arī to nolēmām vienbalsīgi. Mūsu vērtējumam pievienojās arī dolāru zonas VIP klienti, kuri savas simpātijas izrādīja, striptīzu un meitenes vērtējot ar naudu.
Uz skatuves notiekošais dažu labu arī iedvesmoja. Piemēram, kāda meitene no publikas, kura izskatījās labi "iešāvusi", pēc stundu ilgas skatīšanās nolēma pati savam pavadonim uzdāvināt striptīzu. Pieļauju, ka viņa ar šo krodziņu bija labi pazīstama, jo visi apkārtējie viņas centienus atbalstīja. Tas man ļoti atgādināja vienreiz apmeklēto indīfolkmūziķa Devendras Banhārta koncertu, kurā viņš uz skatuves uzaicināja kādu zēnu ar zvirbuļiem bārdā no publikas uzspēlēt kaut ko kopā ar viņu. Sapnis bija piepildījies!
Šeit pārdod Dirol?
Vakara gaitā bāra apkalpojošajam personālam laikam sāka šķist, ka mēs esam uzradušies no kaut kāda Lonely Planet un vērtējam izklaides iespējas pilsētā. Nekādi citādi es nevaru izskaidrot to, ka mirklī, kad stāvēju pie bāra letes, man klāt pienāca apsargs un ļoti atvainojās, ka man jāgaida dzēriens (biju gaidījusi aptuveni 20 sekunžu), kā arī par to, ka viņš pārāk labi nerunā angliski. Skaidrā vācu valodā atbildēju, ka viss kārtībā, bet tomēr saglabāju vēsu sejas izteiksmi, lai viņš nesadomātos, ka tagad savā ceļvedī tieši šo striptīzbāru novērtēšu ar piecām zvaigznītēm.
Kopumā klubiņa apmeklējumu vērtēju ar četrām zvaigznītēm no piecām iespējamām. Saucu to par klubiņu, jo tas bija maziņš (kā viens garais trolejbuss, tikai pārlocīts uz pusēm) un apmeklētāju maksimums bija desmit cilvēku vienlaikus, kas, jāatzīst, pat vienam trolejbusam ir pamaz. Tāpēc, lai pilnīgāk iepazītu striptīzdzīvi, būtu jāpamēģina arī kāds lielāks naktslokāls. To es ceru izdarīt Latvijā, lai atbalstītu vietējo ekonomiku.
Gājiens uz striptīza klubiņu bija izglītojošs, un es tiešām paplašināju redzesloku. Ir interesanti iepazīties ar pilnīgi svešu pasauli, par kuru iespaids gūts, skatoties vien asa sižeta un bezsižeta filmas. Nebiju gaidījusi, ka atmosfēra būs tik brīva un klubā visi cits citam būs draugi.
Kā pietrūka? Nu, būtu bijis skaisti, ja bārā ienāktu, piemēram, kāds mūsu pasniedzējs, ieraudzītu mūs un momentā sāktu izlikties, ka nemaz nav gribējis te nokļūt. Nu, apmēram: "Ēēē, labdien, ēēē, jūs nezināt, kur ir vilciena stacija? Šeit pārdod Dirol? Vai, kas tad tas?!"