Bija laiks, kad mākslas dzīves intensitātes ziņā Minheni dažs pat pielīdzināja Parīzei. "Ieskatoties grāmatu veikala logā, jūsu acis sastapās ar tādiem nosaukumiem kā Interjera dekorēšana kopš renesanses, Grāmata kā mākslas darbs, Slāpes pēc mākslas un daudziem citiem. (..) Turklāt jums jāatceras, ka šīs domu provocējošās brošūras tika pārdotas un tās lasīja tūkstoši un ka diskusijas par šiem tematiem bija neatņemama to laiku salonu daļa," apcerēdams Minhenes mutuļojošo mākslas dzīvi, 1902. gadā rakstīja Tomass Manns. Tiesa, patlaban par snobiskāko un no dzīves komforta viedokļa sakārtotāko Vācijas metropoli dēvētajā Minhenē daudz populārāk nekā sarunāties par mākslu ir apspriest augstās īres cenas. Kā smejas vietējie: "Satiekot kādu paziņu, jau pēc piecām minūtēm jūs visbiežāk nonākat pie viena un tā paša – cik jūs maksājat par īri?" Jāteic, šīs sarunas gana labi atbilst pilsētai, kurā viena no tūrisma atrakcijām ir ekskluzīvu auto fotografēšana glamūrajā Maksimiliāna ielā (Maximilianstrasse). Vasarās astoņu un vairāk Porsche rinda ar kādu Rolls-Royce pa vidu (Minhene, kā zināms, ir vācu autogiganta BMW šūpulis) pie luksofora ir visai ierasta parādība. Vietējie gan zina stāstīt, ka lielākā daļa no tiem piederot arābu valstu pilsoņiem, kas vasaras sezonā, kad pašu mājās ir neizturami karsts, pārceļoties uz dzīvi Minhenē. Sakārtota dzīve, lieliskas iepirkšanās iespējas – tā teikt, nav daudz pilsētu, kas būtu vēl tik piemērotas komfortablai trimdai. Turklāt šajā sarakstā noteikti ierindojams arī medicīnas tūrisms, īpaši viss, kas saistīts ar estētisko ķirurģiju.
Naudas smarža
Katrā ziņā savu labsajūtu Minhene acīmredzami neslēpj, un naudas smarža te virmo teju no katra bruģakmens. Turklāt visas zīmes liecina, ka Minhene savam "labās dzīves" komplektam alkst pievienot arī ambīciju izkonkurēt Berlīni Vācijas mākslas metropoles statusā. Tiesa, vairāk gan no kultūrtūrisma viedokļa, jo, kā atzīst Sebastiāns Šteinakers, kuram Minhenē pieder dizaina un stila grāmatu veikals Soda Books, tās pašas bēdīgi slavenās īres cenas alternatīvisma garu pilsētā gandrīz pilnībā izskaudušas. "Minhene varbūt ir piemērota komerciāli veiksmīgiem māksliniekiem, bet noteikti ne tiem, kuri atrodas savas karjeras sākumposmā. Tiem jādodas uz Berlīni."
Savukārt tiem, kam ideālas kultūrbrīvdienas saistās ar spožāko muzeju scēnas trofeju apgūšanu, Minhene ir īstā vieta, kurp doties.
Pagājušajā gadā projekta A Space Called Public ietvaros pilsētas teritorijā vairākus mēnešus bija izvietoti visdažādākie mākslas objekti, kuru autoru vidū bija arī tādi pazīstami vārdi kā Eds Rušejs (Ed Ruscha) un dāņu mākslinieku duets Elmgrēns un Dragsets (Elmgreen & Dragset). Projekts izpelnījās arī dāsnu publicitāti starptautiskajos medijos. Ziemā līdz ar ziņu, ka par nākamās Venēcijas mākslas biennāles kuratoru izvirzīts Minhenes mākslas telpas Haus der Kunst direktors, Nigērijā dzimušais kurators un rakstnieks Okvui Envezors (Okwui Enwezor), Minhenes vārds no jauna aktivizējās mākslas aprindās. Haus der Kunst, kas atrodas mazliet nomaļus no Minhenes slavenākā muzeju kvartāla, ir viena no īpašākajām pilsētas mākslas telpām. Savulaik tā tapa kā Hitlera pasūtījums, kļūstot par fīrera ēras pirmo monumentālo celtni. 1937. gadā durvis vērusī neoklasikas stila betona ēka ir īstens postmodernisma dinozaurs, turklāt jau sākotnēji tikusi būvēta kā mākslas templis (tās pirmais nosaukums bija Haus der Deutschen Kunst) gadskārtējām Lielajām vācu mākslas izstādēm, kurās tika eksponēta patriotiska māksla, kas, pēc nacistu domām, iemiesoja vāciskuma idejas tīrradni – un bija pretstats modernajai jeb tā dēvētajai "deģenerātu mākslai", kuru pārstāvēja Kandinskis un citi režīma neatzīti autori. Izstāde funkcionēja kā klasiska mākslas mese, kurā rodamos darbus – militāras ainas, pastorālas Vācijas lauku ainavas, nacistu līderu portretus utt. – varēja arī nopirkt. Trešā reiha izstāžu telpas statusā Haus der Kunst pastāvēja līdz pat 1944. gadam un pārsteidzošā kārtā, ietērpta kamuflāžā, gandrīz neskarta pārcieta arī kara uzlidojumus, kas nopostīja lielu daļu Minhenes. Arī pēc kara tā turpināja kalpot par izstāžu telpu – eksponējot mākslu, kuru savulaik bija nolieguši nacisti (te notika gan Pikaso retrospekcija, gan Paula Klē un Marka Šagāla izstādes), un iemantojot avangardiskas institūcijas, kā arī savveida Vācijas atdzimšanas simbola statusu. Krītot Berlīnes mūrim, uz brīdi tika aktualizēts jautājums par Haus der Kunst nojaukšanu, taču arī šo spontāno vētru mākslas telpa izturēja. Lai arī ēka tapa kā fašisma ideoloģijas iemiesojums, funkcionalitāte fīreram nenoliedzami bijusi svarīga – Haus der Kunst izstāžu telpas atzītas par ideālām mākslas eksponēšanai. Neraugoties uz bēdīgi slaveno pagātni, šodien tā ir viena no spilgtākajām un inovatīvākajām Vācijas mākslas institūcijām, kurā tiek eksponēti mūsdienu provokatīvāko mākslinieku darbi. Turklāt atšķirībā no citiem Vācijas muzejiem, kuru krājumu lielākoties veido pastāvīgās kolekcijas, Haus der Kunst ir īpašs tieši ar to, ka tam nav savas kolekcijas. Te notikušas gan ķīniešu mākslinieka disidenta Aja Veiveja, gan Dienvidāfrikas mākslas scēnas provokatora Kendela Gīrsa (Kendell Geers) izstādes.
Patlaban Haus der Kunst atkal ar uzviju izbauda kultūrtūristu magnēta statusu, pateicoties amerikāņu mākslinieka, Bjorkas kādreizējā dzīvesbiedra Metjū Bārnija megaizstādei River of Fundament (apskatāma līdz 14. augustam). Nu jau pirms desmit gadiem tapušais Bārnija multimediālais Cremaster Cycle projekts daudzu prātos ieguvis neizdzēšama iespaida statusu, savulaik apceļojot ne tikai prestižas izstāžu zāles, bet arī kinofestivālus. River of Fundament, kas tapis sadarbībā ar Berlīnē dzīvojošo amerikāņu komponistu Džonatanu Bepleru, ietver piecas stundas garu filmu (tās pirmizrāde notika Minhenes Valsts operā) un vērienīgu izstādi Haus der Kunst, kurā cita starpā skatāmas arī 15 milzu skulptūras. Projekta iedvesmas avots ir amerikāņu rakstnieka Normena Meilera romāns Senie vakari (Ancient Evenings), kura darbība noris Senajā Ēģiptē. Bārnijs to pasniedz savā mērcē, dēvējot par septiņus gadus ilgās meditācijas par nāvi, atdzimšanu, transformāciju un transcendenci kulmināciju. Tiesa, romāna galvenais varonis savā garīgajā ceļā piedzīvo trīs nāves un atdzimšanu, savukārt Bārnijs reinkarnāciju aizstājis ar otrreizēju pārstrādi un cilvēka dvēseli – ar Chrysler automobili. Kā visus Bārnija projektus, arī šo caurvij blīvi vēsturiskas, laikmetīgas un gluži personiskas mitoloģijas kultūrslāņi.
Trauksmainā vēsture
Marta sākumā durvis vēra arī Haus der Kunst Arhīva galerija, kas sniedz ieskatu mākslas telpas trauksmainajā vēsturē, ļaujot iepazīties gan ar Haus der Kunst tapšanas ambīcijām, kuras ilustrē zīmējumi, tajos topošās mākslas telpas griestu augstums salīdzināts ar muzejiem Lielbritānijā, Vācijā, Nīderlandē un Austrijā –, gan mākslas darbu listi, kurus savulaik te iegādājies Hitlers, gan ar laikposmu, kad Haus der Kunst vienā spārnā mājoja Amerikāņu virsnieku klubs (1945–1955). Arī ar turpmākajiem mēģinājumiem ar dažādām rekonstrukcijām izsvēpēt no ēkas nacisma rēgu – samazinot tās monumentalitāti ar starpsienām un iekārtajiem griestiem. 2004. gadā visi uzslāņojumi atkal tika izmēzti – tā dēvētās kritiskās rekonstrukcijas ietvaros. Savukārt pagājušajā gadā izvētīt Haus der Kunst trauksmaino vēsturi tika pieaicināts stārhitekts Deivids Čiperfīlds. Iecerēts, ka vērienīga ēkas rekonstrukcija nu jau viņa "režijā" sāksies nākamgad.
Agrākajā bumbu patvertnē
Jāteic, ne mazāk iespaidīga telpa kā monumentālais ātrijs un plašās izstāžu zāles atrodas arī Haus der Kunst pagrabstāvā – bijušajās bumbu patvertnēs. 2011. gadā restaurētas, tās šodien ir atvērtas publikai. Uz kādreizējām patvertnēm ved atsevišķa ieeja no pagalma puses – ēnainās kāpnītes lejup un glumās pērnā gada lapas darbojas kā virtuoza sajūtu režijas scenogrāfija. Viss ir kā tolaik, ieskaitot dušas telpu ar baltajām, nobružātajām flīzēm un garā gaiteņa abās pusēs izvietoto maziem kambariem līdzīgo istabu rindu, kuru durvju ailas klāj smagnējs, vaskadrānai līdzīgs aizkars. Sajūta pirmajā mirklī ir mazliet neomulīga, tik dzīvs joprojām ir kara nospiedums. Agrākajās bumbu patvertnēs tagad tiek eksponētas filmas un videomākslas darbi no prominentās Minhenes mākslas kolekcionāres Ingvildas Gecas (Ingvild Goetz) kolekcijas. Pagājušajā gadā būtisku tās mediju mākslas atzara daļu Geca uzdāvināja Minhenes pilsētai. Ar Haus der Kunst kolekcionāri saista jau četrus gadus ilga sadarbība, un patlaban izbijušajās bumbu patvertnēs skatāmā izstāde Pictures in Time, kas pēta attiecības starp video un glezniecību, ir jau sestais abu sadarbības projekts. Pārstāvēto autoru vidū ir gan Sema Teilore-Vuda, gan Katrīna Zontāga u. c.
Geca ir arī praktizējoša budiste un ik gadu trīs mēnešus dodas prom no visa – meditēt kādā Nepālas klosterī. Intervijā Arterritory.com jautāta, kā šīs divas pasaules savienojas un kālab māksla vispār ir vajadzīga, kolekcionāre atbild: "Tāpēc, ka tā no jauna ierosina domāt. Ja cilvēks grib mākslu akceptēt – un tas nenozīmē, ka tai vienmēr ir jāpatīk –, viņam ir jābūt ārkārtīgi atvērtam. Ir jābūt gatavam akceptēt arī lietas un saturu, kuri nav vienmēr ērti, kuri tev iebilst. Bet ir jābūt gatavam ieskatīties un diskutēt. Māksla visu laiku skolo tolerancē. Daba ir tā, kas tā ir. Bet māksla izaicina."
Ingvildai Gecai Minhenē ir arī sava mākslas telpa Sammlung Goetz, kas jau kopš XX gs. 90. gadu sākuma atrodas dzīvojamā rajonā krietni ārpus pilsētas centra. Vienlaikus tā ir arī viņas privātkolekcijas mājvieta. Lakoniskam betona un stikla kubam līdzīgā arhitektoniskā veidola autors ir šveiciešu arhitektu birojs Herzog & de Meuron, un Sammlung Goetz bija tolaik mazpazīstamā arhitektu dueta pirmais muzeju projekts. Leģendārais Londonas Tate Modern bija tikai astoņus gadus vēlāk. No ielas puses ēka pirmajā mirklī pat nav īsti pamanāma, tādējādi pastiprinās tās intimitāte. Galerijai ir arī neliels skulptūru dārzs, un to ieskaujošie milzīgie koki met spocīgas ēnas fasādes stiklā. Pagājušajā gadā Gecas kolekcija nosvinēja 20. dzimšanas dienu, un līdz pat 12. aprīlim tajā skatāma jubilejas izstāde Happy Birthday! 20 Years of Goetz Collection. Ja gadās būt Minhenē, to noteikti vērts redzēt – piedzīvojums ir gan pati ēka, gan izstādes apmeklējums. Tas sākas galerijas pagrabstāvā – katram apmeklētājam saņemot plānu, kurā atšifrēti eksponētie kolekcijas darbi (pie pašiem darbiem norāžu nav). Viena no iespaidīgākajām ir augšstāva telpa, kas atvēlēta japāņu māksliniecei Jajoi Kusamai. Tiesa, vizīte jāpiesaka iepriekš – tā kā izstāžu telpa ir neliela, tādējādi tiek regulēta apmeklētāju plūsma.
Lēnbaha nams
Pagājušajā gadā pēc četrus gadus ilgas rekonstrukcijas durvis vēra leģendārais Lēnbaha nams (Lenbachhaus). Muzejs, kura mājvieta ir XIX gadsimta beigās celtā gleznotāja Franca fon Lēnbaha (Franz von Lenbach) Toskānas stila villa, kas muzejā pārtapa 1929. gadā, kad pilsēta iegādājās ēku no mākslinieka atraitnes. Muzeja lepnums ir lielākā vācu ekspresionisma grupas Zilais jātnieks (Der Blaue Reiter) darbu kolekcija pasaulē. Minhene ir arī Zilā jātnieka (1911–1914) dzimtene, pie tā šūpuļa stāvot tobrīd 45 gadus vecajam Vasilijam Kandinskim un minhenietim Francam Markam. Mitoloģija vēsta, ka nosaukumu inspirējusi Kandinska aizraušanās ar zilo krāsu un Marka kaislība pret zirgiem. Zilā jātnieka periodam veltītas vairākas muzeja augšstāva zāles, savukārt tā laikmetīgās mākslas kolekcijā reprezentēti tādi vārdi kā Anselms Kīfers, Kristiāns Boltanskis, Gerhards Rihters u. c. Lēnbaha nama rekonstrukcijas projekta autors ir sers Normens Fosters – tā ietvaros restaurēta vēsturiskā ēka un tapusi jauna piebūve. Tās zeltīto vara un alumīnija cauruļu fasāde kontrastē ar okera dzelteno vēsturisko villu. Jaunajai piebūvei ir trīs stāvi, un izstāžu zāles izmēra un sajūtu ziņā saglabā intīmu vēsturiskās villas atmosfēru un teju netveramu pāreju no muzeja jaunās daļas vecajā. Muzeja arhitektoniskā oga ir iespaidīgais ātrijs, kuru grezno Olafūra Eliasona (Olafur Eliasson) instalācija Viesulis (Whirlwind) – milzu spoguļlustra, kas īpaši iespaidīgi izskatās no augšstāva kāpņu platformas.
Daļa no muzeju kvartāla
Lēnbaha nams ir daļa no Minhenes muzeju kvartāla Kunstareal, kura izveide tika aizsākta jau XIX gadsimta sākumā – pēc Bavārijas karaļa Ludviga I iniciatīvas arhitekta Leo fon Klences vadībā. Līdzās trim pinakotēkām – Vecajai, Jaunajai un Modernās mākslas –, gliptotēkai un Antīkās mākslas kolekcijai muzeju kvartālā atrodas arī Brandhorstu muzejs – viens no Eiropas skaistākajiem atsevišķai privātkolekcijai veltītajiem muzejiem. Viens no tā lepnumiem ir amerikāņu mākslinieka, abstrakcionisma klasiķa Saja Tvomblija darbu kolekcija – vērienīgākā ārpus ASV. Atsevišķa telpa, kas savulaik tikusi radīta atbilstoši mākslinieka vēlmēm, veltīta viņa slavenajai 12 lielformāta darbu sērijai Lepanto, – ovālā zāle ar liekta koka solu vidū, kura aprises it kā saplūst ar interjera līnijām, rada klusas svētnīcas sajūtu. Lieliski režisēta ir arī muzeja atpūtas telpa, kurā nokļūstat pēc ekspozīcijas apskates, – tajā ir vien milzīgs logs un ērti pret to pavērsti krēsli. Savukārt aiz loga "sastingusi kultūraina" – zaļojoša mauriņa strēle grafiski lakoniskā mākslas telpu ielenkumā. Spilgts apliecinājums, ka šodienas Minhenes mākslas ambīcijas ne par matu neatpaliek no kādreizējām karaļa Ludviga I un viņa dēla Maksimiliāna II alkām uzburt "Atēnas Izāras krastā".