Lai gan Izraēlas oficiālā galvaspilsēta ir Jeruzaleme, tomēr īsto laikmetīgo ebreju kultūru un dzīvesveidu vislabāk var izjust Telavivā – otrajā lielākajā valsts pilsētā. Šī gada maijā, pateicoties Izraēlas Ārlietu ministrijas speciālajai programmai, kas paredzēta citu valstu mākslas ekspertu dziļākai iepazīstināšanai ar Izraēlas laikmetīgo mākslu, man bija iespējas par to pārliecināties. Atzīšos, ka pirms tam vairāk zināju par Jeruzalemi kā svēto zemi un pasaules kultūras šūpuli, savukārt Telaviva man asociējās ar pludmales tūristu galamērķi Vidusjūras piekrastē, kas stipri atgādina bijušās PSRS teritorijas Melnās jūras kūrortpilsētas.
Kad, gatavojoties ceļojumam, nedaudz papētīju interneta saites, mani pārsteidza fakts, ka pilsētā ir vairāk nekā 4000 Bauhaus stila ēku – pat nodomāju, ka tā ir kaut kāda ciparu kļūda, taču tā ir patiesība un iemesls, kāpēc Telaviva tiek dēvēta par Balto pilsētu un 2003. gadā ieguvusi UNESCO Pasaules kultūras mantojuma statusu.
Nedaudz par vēsturi
Telaviva kā pilsēta piedzima 1909.–1910. gadā senās ostas pilsētas Jafas pievārtē – pilnīgi smilšainā un neapstrādājamā Vidusjūras piekrastes joslā. To dibināja savā vēsturiskajā dzimtenē ar pārliecību atgriezusies ebreju kopiena, jo dzīvot Jafā ar tās izteikti arābisko mentalitāti, haosu un pārapdzīvotību kļuva grūti. Atšķirībā no Jafas, kas ir viena no senākajām ostām pasaulē un pieminēta jau Vecajā Derībā, Telaviva ir pilsēta, kas jau no sākta gala tika plānota tā, lai simbolizētu jaunā XX gadsimta domāšanu un ebreju kultūras atdzimšanu vēsturiskajā dzimtenē.
Šo kustību gadsimta sākumā atbalstīja Lielbritānijas valdība, kas pēc Pirmā pasaules kara bija pārņēmusi kontroli pār Palestīnu. Nosacīti Telavivas vārds var tikt tulkots kā "senā jaunā zeme". Nozīmīgs bija pilsēta galvas Meira Dizengofa vadīšanas laiks, kad 1925. gadā viņš uzaicināja pazīstamo skotu biologu, sociologu, filantropu un pilsētplānošanas pionieri seru Patriku Gedesu praksē realizēt viņa sapņus par modernu pilsētu, cilvēka mērogam piemērotu bagātīgi apzaļumotu dzīvesvietu, kas toreiz ieguva urban village/urbānā ciemata apzīmējumu: plašas ielas un bulvāri ar koku stādījumiem un alejām, kuru ēnā varētu patverties no dienvidu svelmes, skaisti parki, vienota pilsētas ūdensapgādes un apgaismojuma sistēma.
Ebreju kopienas īpatsvars īpaši pieauga pēc 1930. gada, kad Vācijā nāca pie varas nacisti, tieši tad arī Telavivā savas urbānās vīzijas realizēja daudzi vācu skolās mācījušies arhitekti – modernisma un Bauhaus ideju piekritēji. 1948. gada 14. maijā Izraēla tika oficiāli pasludināta par neatkarīgu valsti, 1950. gadā Jafa un Telaviva tika pakārtotas vienotai pašvaldībai. Vēsturiski šī apvienošanās nenācās viegli, taču, no šodienas skatpunkta vērojot, tas ir viens no pozitīviem miermīlīgas arābu un ebreju kultūras līdzāspastāvēšanas piemēriem.
Visa dzīve pludmalē
Tūrisma ceļveži apgalvo, ka Telavivā ir vairāk nekā 300 saulainu dienu gadā un 13 pludmaļu, kura faktiski ir viena gara promenādes josla, kas stiepjas visas pilsētas garumā, ar civilizēti sakārtotu, visiem pieejamu infrastruktūru. Telaviva dažādos ceļvežos, arī Lonely Planet, atzīta kā piektais iecienītākais galamērķis visos Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Vērojot visraibāko publiku un dzirdot dažnedažādas valodas, nevar tam nepiekrist. Pilsētai ir liela kosmopolītiska ciemata raksturs, kur dzīvi var baudīt nesteidzoties un bez stresa, jo ikvienam rokas stiepiena attālumā ir pieejama brīnišķīga pludmale.
Siltais klimats un mūžīgā kūrorta noskaņa rosina mīlēt sevi un apkārtējos, priecāties par dzīvi: it visur jūs satapsiet cilvēkus ar dažāda lieluma un šķirnes suņiem pavadiņā, jo šādas pastaigas ir veselīgas, riteņbraucējus, jo tā var visērtāk un lētāk pārvietoties pa pilsētu, omulīgas jaunas ģimenes ar vismaz diviem vai vairāk bērniem, jo izraēlieši mīl bērnus un šeit ir izteikts ģimeniskuma kults. Pludmalē sastopas visi – tūristi un vietējie iedzīvotāji, atlētiski jaunieši un sirmgalvji.
Ceļojums ar laika mašīnu
Dodoties pastaigā pa sakopto, gājējiem un velosipēdistiem draudzīgo pilsētas piekrastes promenādi virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, var vērot, kā pakāpeniski mainās pludmales apdzīvotāju etniskā piederība: brīvi, eiropeiski ģērbušos cilvēkus nomaina arābu ģimenes. Tas ir kā ceļojums ar laika mašīnu: no modernisma utopiju un progresa ideju iedvesmotām liecībām jūs nonākat atpakaļ viduslaikos. Kā stāsta Telavivas iedzīvotāji, senā Jafa savu atdzimšanu ir piedzīvojusi tikai pēdējās desmitgadēs, jo pirms tam tā ir bijusi nesakārtota un nelabvēlīga pilsētas zona. Pašlaik tas ir tūristu pievilkšanas objekts, viņus saista šauro vecpilsētas ieliņu labirinti, kolorītais Austrumu tirgus un vecā osta.
Jafā savu vietu ir atraduši alternatīvi mākslas centri un mākslas skolas, to par dzīvesvietu izvēlas radošo profesiju pārstāvji, jo dzīve šeit ir lētāka nekā Telavivas centrā, kurā teju viss ir orientēts uz bagātajiem tūristiem no ASV un Eiropas. Vēl, protams, jāpiemin iespēja iepazīties ar dažādu tautu – arābu, palestīniešu, ebreju – virtuvi. Te jūs gandrīz visu diennakti varat tieši uz ielas baudīt garšīgu un svaigu ēdienu, sēdēt trokšņainās, demokrātiskās kafejnīcās, smalkos restorānos un pavadīt laiku stilīgos naktsklubos.
Ritmu dažādība, formu lakonisms
Raksta sākumā jau pieminēju Telavivas arhitektūras prioritāti – neiedomājamu Bauhaus stila ēku koncentrāciju. Gaišās vai pilnīgi baltās ēkas pārsteidz ar ģeometrisko ritmu dažādību un formu lakonismu, tās ir izteikti piemērotas dienvidu klimatam. Tomēr nevajag iedomāties, ka visi nami ir nevainojami perfekti – daudzus ir skāris laika zobs, un tiem nepieciešama restaurācija.
Modernisma arhitektu sapņu būves ir pakļautas reālai dzīvei, un tā ievieš savas korekcijas: grafiti zīmējumus, bezgaumīgus vai stilīgus skatlogus u. tml. Bauhaus Telavivā nav uzpucēts un sterils, tā ir dzīvā vēsture, un tieši tāpēc ir tik interesanti doties pastaigā pa pilsētas centrālo ielu – Rotšilda bulvāri un starp lielajiem kokiem saskatīt viena perioda pārsteidzoši daudzveidīgo un autentisko apbūvi. Tā ir īsta medusmaize jaunajiem arhitektiem un dizaina pētniekiem. Katru sestdienu plkst. 11 Rotšilda bulvārī 46 var izmantot iespēju pievienoties bezmaksas ekskursijai, lai iepazītos ar ievērojamākajām Bauhaus ēkām.
Prioritāte – kultūra un izglītība
Oficiālie dati liecina, ka Izraēlā ir procentuāli lielākais muzeju skaits attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu. Daudzi no tiem atrodas Jeruzalemē, Telavivā un tās apkaimē. Mana ceļojuma uzdevums bija iepazīties tieši ar to – Telavivas Mākslas muzeju ar lielisko pēckara modernisma kolekciju un elpu aizraujošo jauno piebūvi, Helēnas Rubinšteinas laikmetīgās mākslas paviljonu, Laikmetīgās mākslas centru un vēl daudzām citām valsts atbalstītām mākslas institūcijām. Varēju pārliecināties, ka kultūra ir valsts attīstības stratēģija, tā tiek atbalstīta, ar to iepazīstina no agras bērnības – visur varēja sastapt zinātkāras bērnu, skolēnu, arī pieaugušo grupas.
Īpaši pārsteidzošs bija 2010. gadā atklātais Dizaina muzejs Holonā (Telavivas satelītpilsēta), ko tikai sev raksturīgajā stilā veidojis slavenais arhitekts un dizainers Rons Arads, – suģestējoši sārtās tērauda spirāles jūs it kā ievilina ēkas iekšpusē, liekot attālināties no reālās pasaules, lai fokusētu savu interesi uz dizainu. Svarīgi, ka šajā muzejā paralēli izstādēm notiek aktīvs izglītojošais darbs, lai palīdzētu sabiedrībai saprast dizaina nozīmību mūsu dzīvē: ikviens var apmeklēt tā dēvēto dizaina bibliotēku, kas nav tikai grāmatu krātuve, tajā reāli var iepazīties ar dizaina klasiku, aptaustīt jaunos materiālus, iztaujāt speciālistus.
Noderīga informācija
www.tel-aviv.gov.il
www.bauhaus-center.com
www.white-city.co.il
www.tamuseum.org.il
www.dmh.org.il