Ne velti Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO kultūras mantojuma aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Jūgendstila arhitektūra izceļas ar krāšņiem ornamentiem, vitrāžām un mozaīkām. Šis virziens, kas iezīmīgs arī mākslā un dizainā, radies Eiropā XIX gadsimta nogalē, un tā ziedu laiki bija līdz Pirmajam pasaules karam.
Jūgendstils attīstījās dažādās Eiropas valstīs: Vācijā to sauc par Jugendstil, Francijā – Art Nouveau, Spānijā – modernismo (iezīmīgs ar spāņu arhitekta Antonio Gaudi darbu), Austrijā – Sezessionsstil, Itālijā – Stile Liberty. Tas sastopams Polijā, kur saukts par Młoda Polska, un Čehijā. Ziemeļvalstīs šo stilu sastapsiet Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā un Norvēģijas galvaspilsētā Oslo (toreizējā Kristiānijā šis arhitektūras novirziens iemājoja XIX gadsimta nogalē), tomēr galvenokārt jūgendstils Norvēģijā iekuģojis citā pilsētā nežēlīgas drāmas un dabas radīta posta dēļ. Norvēģijas rietumos uz dienvidiem no Tronheimas un ziemeļrietumos no Oslo – XIX gadsimta vidū dibinātajā zvejnieku pilsētā Olesunnā.
Tā vienmēr bijusi zvejnieku pilsēta, un šīs pilsētas centrā redzamās jūgendstilā celtās viesnīcas, bāru un veikalu ēkas sākotnēji būvētas tieši zvejnieku vajadzībām. Pašlaik tā ir moderna pilsēta ar apmēram 45 000 iedzīvotāju. Olesunnas un citu tuvējo reģionu nozīme visas Norvēģijas kontekstā ir nenovērtējama – tas ir zivsaimniecības un izglītības centrs. Tieši no šī apvidus visu pārējo pasauli sasniedz liela daļa Norvēģijas lašu, kaltētu un sālītu mencu, siļķu, foreļu, makreļu un citu zivju. Šejienieši ar to lepojas un ne velti, jo zivsaimniecība ir otra lielākā valsts saimniecības nozare pēc naftas produktu ieguves un tirdzniecības.
Ziemeļu Venēcija
Olesunna kādreiz bija tipisks norvēģu koka arhitektūras paraugs, līdz pienāca 1904. gada 23. janvāra nakts – neilgi pēc pulksten diviem izcēlās ugunsgrēks kādā ražotnē, un, plosoties spēcīgai vētrai, liesmas pārsviedās no vienas koka celtnes uz citu. Uguns posts bija neapturams, un nepilnas diennakts laikā nodega 850 māju, ap 10 000 cilvēku ziemas vidū palika bez pajumtes. Brīnums šajā stāstā – pilsēta ugunsgrēkā nepārtapa par masu kapiem, jo bojā gāja tikai viens cilvēks – kāda sirma kundze, kura nav sadzirdējusi trauksmi un palikusi savā istabā.
Olesunnai nebija lemts ilgi gulēt pelnos. Norvēģijas sabiedrotais Vācijas karalis Vilhelms II uzreiz pēc nelaimes uz Olesunnas krastiem atsūtīja četrus karakuģus ar nepieciešamajiem materiāliem pagaidu mājvietu uzbūvēšanai. Turpmākajos trijos gados šajā vietā notika neticamais, laikā no 1904. līdz 1907. gadam Olesunna piedzima no jauna – tika uzcelts vairāk nekā 600 namu. Nekad agrāk un arī pēc tam Norvēģijā nebija koncentrēts vienkopus tik daudzu arhitektu darbs.
Skarbā pieredze atspoguļojās būvniecības regulējumā, un turpmāk šeit māju celtniecībā koks nav izmantots. Par pilsētas jauno vidi atbildīgais inženieris Frederiks Nēsers jaunās Olesunnas centru un ielas plānoja loģiski, praktiski un vizuāli skaisti. Pilsētas centrā atrodams arī Venēcijai raksturīgs skats – pilsēta izvietota uz vairākām salām, un pie daudzām ēkām iespējams piebraukt ar jahtu.
Arhitekti, radot jauno Olesunnu, baudījuši radošo brīvību, un ierobežots bijis vien celtņu augstums (tolaik būvētajām mājām parasti nav vairāk par trim stāviem), kā arī apbūves blīvums. Vairākums jauno arhitektu bija mācījušies Vācijā, tas arī atspoguļojās jaunuzceltās Olesunnas vaibstos. Darba rezultāts bija unikāla arhitektūra, kurā tika aptverts tolaik aktuālā jūgendstila krāšņais dekoratīvisms ar skandināvisku piesitienu – gaišām fasādēm, vikingu laikus atsaucošiem greznojumiem, kā arī gaismas pielietām un plašām funkcionālām telpām un cekulainiem torņveida jumtiem, kas raksturīgi skandināvu viduslaiku dievnamiem. Jaunā jūgendstila pilsēta bija dzimusi.
Vēja virzītu liesmu maršruts
Pilsētas iedzīvotājiem traģiskās nakts notikumu atzīmēšana ir ikgadēja tradīcija. 23. janvārī ap diviem naktī ļaudis pulcējas pie fabrikas ēkas, kurā 1904. gadā izcēlās postošais ugunsgrēks, lai dotos gājienā pa maršrutu, kā vējš virzīja liesmas. Šis gājiens notika arī šogad, un tā dalībnieki vispirms noklausījās vietējā ugunsdzēsēju šefa īsajā atstāstā par daudziem zināmo negadījumu, klātesošie pieminēja arī Norvēģijā nesen nodegušo vēsturisko Lordāles koka ēku ciematiņu. Dalībnieki saņēma sērkociņus, un visi aizšķīla pa vienam, pieminot brīdi, kad pirms 110 gadiem izcēlās ugunsgrēks, un vienlaikus arī suminot vietējo ugunsdzēsības dienestu 150. gadskārtā.
Pirms 10 gadiem, kad apritēja ugunsgrēka simtgade, procesijā piedalījušies vairāk nekā 10 000 cilvēku ar lāpām rokās. Šogad gājienā piedalījās ap 1000 cilvēku, un, par spīti nakts stundai, bija atvesti daudzi bērni. Par to, ka nākamajā dienā jābūt skolā, viņiem nebija jāraizējas – vecākiem atlika vien paziņot skolotājiem vai nosūtīt uz skolu īsziņu, ka atvase gājienā ar stāstiem un atrakcijām izglītojusies par Olesunnas vēsturi, un diena bija brīva.
Augšup varenos leņķos
Norvēģijas Nacionālais jūgendstila centrs Olesunnā ir viens no Eiropas jūgendstila sadarbības tīkla partneriem, un projektā Ziemeļu jūgendstila ceļš Rīga–Olesunna notikušas apmaiņas izstādes un sadarbība muzeju krājumu bagātināšanā. Stāsts par jūgendstila pērli Olesunnu ir plaši apspēlēts arī multimediju vidē – norvēģu interneta resursos atrodams interaktīvs stāsts par to, kā liesmas izpostījušas pilsētu, skatāmas kartes, kādas mājas pilsētā bijušas pirms ugunsgrēka un pēc tā.
Olesunnā noteikti iesaku apmeklēt Jūgendstila centru – tajā pilsētas vēsture, zvejnieku darbs cauri gadsimtiem līdz postošajam ugunsgrēkam un pēc tā izklāstīts autentiskā interjerā un neskopojoties ar multimediju iespējām.
Katrai pilsētai piemīt sava noskaņa un sajūta, kas noķer jau pirmajos mirkļos un metros. Olesunnas vecpilsētā šī sajūta bija – gandrīz kā mājās. Staigājot pa jūgendstila ēku ieskautajām ieliņām, tev viss liekas pazīstams un redzēts, jo radniecīgs Rīgai, tomēr citāds – ne tikai tāpēc, ka pilsētu ieskauj kalni un pašas ieliņas bieži ved augšup varenos leņķos (tas liek apbrīnot ielu malās atstāto auto stāvbremžu spējas), bet arī tāpēc, ka, pieradušam Rīgas centrā skatīt vairāk nekā gadsimtu senās piecstāvu un sešstāvu ēkas, šeit esošo trīsstāvu nami šķiet to mazie brāļi. Tiešām – brāļi, jo ir tik līdzīgi Rīgas centra jūgendstila namu fasādēm, atpazīstami ar tādām pašām logu un durvju ailām, ziediņu, odziņu un zvēriņu rotājumiem un spiciem tornīšiem. Ja esat Olesunnā, netaupiet zābakus un mērojiet Aksla kalna 418 pakāpienu. Skats uz kalnu ieskauto pilsētu ir miljona vērts!
Autors izsaka pateicību Norvēģijas vēstniecībai Latvijā par sadarbību raksta tapšanā