Pamest visu un aizlaisties

Šādu scenāriju noteikti izsapņojuši daudzi, taču nereti tam seko domas par naudas trūkumu, pienākumiem un tik svarīgo dzīves stabilitāti. Līga un Viesturs Broliši atrunas nemeklēja, uzsēdās motocikla mugurā un aizbrauca dzīvot uz Kanāriju salām.Piedzīvojumu gars pārī mājojis vienmēr, esot Latvijā, viņi bieži gāja pārgājienos, palika teltīs un izzināja tuvējo apkārtni. "Mēs viens otram esam pareizā kompānija. Pirms četriem gadiem apprecējāmies un sākumā dzīvojām Ogrē, tad pārcēlāmies uz Rīgu. No sākta gala domājām, ka tomēr ir jābrauc kaut kur tālāk. Un tad sapratām: kāpēc ne? Un kāpēc ne ar moci?" stāsta Viesturs. Kanāriju salas nav nejauši izvēlēts mērķis, tur abi pēc kāzām baudīja medusmēnesi.Pārcelties uz citu pasaules malu nav joka lieta – jāatbrīvojas no iedzīves, jāpārdod automašīna, jāatstāj dzīvoklis, jāaiziet no darba, un jāveic vēl miljons citu vairāk vai mazāk svarīgu darbību. Bet Līga teic, ka atvadīties no iemīļotajām grāmatu lappusēm un skaistākajām kleitām bijis pats vieglākais: "Mēs bijām pārāk priecīgi par gaidāmo, tāpēc emocionāli atvadīties no lietām nebija grūti. Cenšamies nepieķerties mantām, tas viss ir pārejošs, šodien tev kaut kas pieder, bet rīt tā vairs var nebūt. Atstājām sev tikai to, kas iet virsū uz moča. Tā bija forša sajūta – apzināties, ka viss, kas tev ir, ir mocis, fotoaparāts, kempinga piederumi un pāris apģērba gabalu."Ceļabiedri bija trīs – viņš, viņa un 1993. gada Honda Transalp. Par pirmajiem diviem nebija šaubu, bet trešais varēja pievilt, tāpēc jau laikus veiktas dažādas tehniskās apkopes, nomainītas riepas un novērstas visas iespējamās ķibeles.Ko ēdīs, kur paliks, pa kādu ceļu brauks, – sākotnēji šķita, ka tas jāizplāno līdz pēdējam sīkumam, taču, kad jau tuvojās 8. augusts, izbraukšanas diena, viss sāka šķist mazsvarīgs, un vienīgais gatavais plāns bija ietērpjams vārdos: "Kā būs, tā būs, vienkārši braucam." Navigācijā ierakstīts galamērķis, un ceļš no Rīgas uz jauno dzīvi varēja sākties.Sauszemes ceļš mērāms 5500 karstos un visai neērtos kilometros. Viesturs atklāj, ka moča būšana vien bildēs un sarunās liekoties romantiska: "Patiesībā ir jācīnās ar moskītiem un lielu karstumu. Mēs bijām gatavojušies, ka Dienvidos būs karsts, taču vistrakāk bija Lietuvā, Polijā un Slovākijā, kur termometra stabiņš saulē pakāpās līdz 45 °C. Tā cepināja, likās, ka galva ķiverē vienkārši uzsprāgs." Šī iemesla dēļ ik pēc 50 kilometriem ieturēta pauze, kurā no kājām līdz galvai abi aplējušies ar ūdeni, un tikai tad devušies tālāk. Tā kā trešais ceļabiedrs ir solīda vecuma, par kruīza kontroli bija jāaizmirst. "Mums abiem sāpēja dibens, bet Viesturam vēl arī roka, jo visu laiku bija jāspiež gāze," atceras sieva.Lieki teikt, ka Līga un Viesturs ar plānošanu neaizraujas, ierodoties Laspalmasā viņiem nebija ne dzīvojamās telpas, ne darba, vien viesnīca pirmajām piecām dienām. Dzīvoklis atradās bez problēmām, taču, lai to iegūtu, nācās pasvīst: "Īpašniece negribēja slēgt ar mums līgumu, baidījās, jo bijām tikko ieradušies, bez reģistrācijas un darba, domāja, ka nemaksāsim. Tad sarunu rezultātā vienojāmies, ka veiksim apmaksu pusgadu uz priekšu. Un dzīvoklis patiešām ir labs, logs ir vērsts tieši uz okeānu, tāds brīvdabas platekrāna televizors mums sanāk."Citas sadzīves jomas brīnumainā kārtā ritēja gluži kā pa sviestu – sieva jau drīz atrada angļu valodas skolotājas darbu, bet vīrs sāka strādāt nekustamo īpašumu birojā. Kad izdzird jautājumu, vai ierodoties piepildījās visas gaidas, pāris smejas: "Mēs neko baigi negaidījām, ja tu neko negaidi, nesanāk arī vilties. Tas palīdz!"Iesākumā nopirkta gultasveļa un daži jauni apģērba gabali, jo vecie ceļā apnikuši, bet par citu mantu iegādi Līga izsakās skeptiski: "Kaut kad domājām, ka vajag gludekli, bet mums viens jau palika Latvijā pie vecākiem. Ja nu kādreiz atgriezīsimies, kur mēs liksim divus?"Lai gan sākotnējais mērķis bija aizbēgt no rutīnas, tas izdevies vien daļēji: "Visgrūtāk bija pēc pirmā mēneša, kad pārgāja eiforija un sapratām, jā, mēs tagad te dzīvojam. Nu jau ir draugi, ikdienas pienākumi, darbs. No rutīnas neizbēgt, vienkārši jāizvēlas, kur to vadīt."Abi ceļotāji nu jau ieguvuši vietējiem līdzīgu ādas krāsas toni un pārzina salas nostūrus, taču kā savējie vēl īsti nejūtas – tam traucē valodas barjera. Ko darīt tālāk, viņi, protams, neplāno, vien atzīst, ka šo vietu būs grūti atstāt.Iespējams, kādreiz ceļš atkal aizvedīs pie Baltijas jūras, bet varbūt būs jādzen saknes vēl kādā citā pasaules malā. "Mēs katru dienu skatāmies uz okeānu un esam domājuši, ka būtu forši to pārpeldēt ar jahtu. Dzīve rādīs, kā būs tālāk," spriež Viesturs. Viņiem divatā esot vairāk nekā labi: "Te mēs ar savējiem Skype sazināmies biežāk, nekā esot uz vietas. Bieži mums draugi jautā: ko jūs darāt divatā, jums nepietrūkst ģimenes? Taču mēs viens otram esam gan ģimene, gan draugs. Ja esam blakus, tās jau ir mājas."Visu rakstu par Līgas un Viestura jauno dzīvi Laspalmasā lasiet žurnāla SestDiena 1.-7.aprīļa numurā!