Kad sasniedzam Parīzi, pirmais, ko vēlamies – ātrāk paēst, vienalga ko. Rajons, kurā pieved lidostas autobuss, diemžēl nelepojas ar tiem piemīlīgajiem restorāniņiem, ko bijām iztēlojušās, tomēr mums izdodas atrast ātro picu ēstuvi, kur ar caurspīdīgu audumu norobežotajā āra terasē starp sildošajām lampām jaunieši bauda ķiršu kolu un bez apstājas smēķē. Kā vēlāk noskaidrojam – alu un vīnu viņi drīzāk dzer mājās ar vecākiem.
Vispār ārā parīzieši, par spīti ne tik siltajiem laikapstākļiem, sēž ļoti bieži, jo tur var smēķēt. Par maltīti samaksājam divreiz dārgāk, nekā pirms tam tikām sarēķinājušas, bet kas par to – esam taču Parīzē un atkal labā noskaņojumā!
Pablo milzīgais dzīvoklis
Tik milzīga pilsēta pirmajā brīdī vienmēr liek apjukt un justies pilnīgi dezorientētam, taču mums izdodas atrast savu pagaidu mājvietu – pie puiša, vārdā Pablo. Turpmākajās dienās noskaidrosies ne tikai tas, ka viņš ir foršākais džeks, pie kā esam palikušas kaučsērfingā, bet arī foršākais, kādu vispār esam satikušas. Viņš uzcienā mūs ar alu, piešķir dzīvokļa atslēgas un atzīmē kartē svarīgākās vietas, kas jāapmeklē. Tas, ka uzzini par pilsētu no īsta tās iedzīvotāja savā vecumā un ar līdzīgām interesēm, ir pat lielāks ieguvums par to, ka par palikšanu nav jāmaksā. Pablo dzīvoklis, kas atrodas netālu no Monmartras un divu kvartālu attālumā no ekscentriskā rokmūziķa Pīta Dohertija un ne mazāk ekscentriskā aktiera Makolija Kalkina mājvietas, Parīzes mērogiem esot ļoti liels. Turklāt tas ir vienkāršs divistabu dzīvoklis ar pavisam parastu izvelkamo dīvānu, kas augumā nelielajam Pablo arī šķiet milzīgs.
Lec pāri barjerai
Jau pirmajā dienā novērojām, ka daudzi parīzieši metro ieejas barjerai lec pāri vai iziet tai cauri divatā; nereti arī otrs cilvēks nav personiski pazīstams ar biļetes īpašnieku. Lai justos kā pilntiesīgas parīzietes, arī mēs tā šad tad izdarām – sanāk diezgan labi. Ar metro pārvietoties Parīzē ir ļoti ērti, tomēr mēs rīkojamies atbilstoši loģikas principiem un katras dienas obligātos apskates objektus atzīmējam apmēram vienā rajonā, Parīzē tie ir numurēti.
Pirmo Parīzes rītu iesākam ļoti skaistā un gandrīz tukšā mošejā, kas celta pēc Pirmā pasaules kara musulmaņiem no Francijas koloniālās impērijas. Pēc tam dodamies uz Luksemburgas dārziem (otrs lielākais parks Parīzē) nobaudīt brokastu kruasānu un pavērot entuziastiskos skrējējus un bērnus uz ponijiem. Tālāk apskatām Svētā Sulpīcija baznīcu, kas ir īpaši ievērojama ar to, ka Dena Brauna grāmatas Da Vinči kods galvenais varonis Roberts Lengdons tieši tur atrada īpašo slēgakmeni. Mēs to neatrodam, tāpēc dodamies uz slaveno Sorbonas Universitāti, kurā, mūzikas grupiņas un studentu ielenktu, sastopam socioloģijas karaļa Ogista Konta pieminekli. Vakarā, dzerot šampanieti, izbraucu ar karuseli pie Hotel de Ville, kamēr draudzene cītīgi fotografē mani un blakus esošās slidotavas apmeklētājus.
Mākslas nogurdinātie
Tā kā iepriekšējā vakarā pie Pablo notika neliela ballīte, nākamās dienas rītā Luvrā nokļūstam daudz vēlāk, nekā paredzēts. Tā ir vienīgā mēneša diena, kad pieaugušie cilvēki (tie, kuru vecums pārsniedz 25 gadus) drīkst apmeklēt Parīzes muzejus par velti. Šī patīkamā ziņa ir sasniegusi ne tikai mūs, tāpēc iestājamies milzīgi garā rindā, kurā gan, par laimi, iznāk stāvēt tikai 20 minūšu. It kā visiem ir zināms, ka Luvra ir milzīga un dienas laikā to pat fiziski ir grūti izstaigāt, bet tik un tā tas atkal un atkal ir pārsteigums.
Pēc diezgan neorganizētas pasaules slavenāko mākslinieku darbu apskates vēlamies atrast izdaudzināto amerikāņu režisora Roberta Vilsona izstādi Dzīvojamās istabas. Darbi izvietoti trijās dažādās vietās, taču spējam atrast tikai divus – videoinstalāciju, kurā Lēdija Gāga imitē Žaka Luija Davida gleznu Marata nāve (1793), un istabu ar gultu un sudraba zābakiem, kas precīzi imitē režisora reālo guļamistabu.
Baudot mākslas šedevrus, mums ik pa laikam ļoti sagribas padzerties, bet, tā kā līdzi nav ūdens, nozogam kafejnīcā plastmasas glāzīti un dodamies slāpes veldzēt pie krāna tualetē – diezgan ekonomiski. Arī turpmāko dienu pavadām mākslas zīmē – apciemojam gan mākslinieku rezidenci, kura pa dienu ir atvērta apmeklētājiem un kurā bieži notiek arī koncerti, kā arī pašā vakarā – Pompidū centru. Tur pavadām mazāk laika, nekā gribētos, tomēr sajūtas šajā laikmetīgajā mākslas centrā ir gaišas un patīkamas – gribas atgriezties vēl un vēl. Pašā vakarā nejauši ieklīstam rajonā, ko Pablo mūsu kartē iezīmējis ar uzrakstu "Gay". Domāju, ka būtu to sapratušas arī tāpat – vairākos krogos meitenēm vispār ieeja nav atļauta.
Kapu vietā gliemeži pētersīļos
Pirmdienas rītā dodamies uz vienu no Parīzes lielākajiem krāmu tirgiem, kurā klasiski un antīki priekšmeti draudzīgi sadzīvo ar lētām un spilgtām, galvenokārt Ķīnā ražotām precēm. Tā kā man ir uzdevums kādam Rīgas dīdžejam atvest vinila plates, pirmoreiz izbaudu, ko nozīmē tās izvēlēties – runāt ar pārdevējiem, paklausīties uz turpat esošā plašu atskaņotāja un kaulēties par cenu. Izvēle ir vēl plašāka nekā Londonā, un arī lielākā daļa pircēju runā angliski. Tālāk dodamies uz Monmartru, kas ir viens no Parīzes skaistākajiem rajoniem, un tur patiešām var justies tā, kā visbiežāk redzams fotokartītēs – tajās, kurās nav Eifeļa torņa.
Lēnā pastaigā nonākam līdz Svētās Sirds bazilikai, kas no mana pirmā Parīzes brauciena palikusi atmiņā kā visskaistākā. Apsēžamies uz trepītēm apēst līdzpaņemtos makarūnus (franču ēdiens tūristiem un pārīšu pirmajiem randiņiem) un no uzbāzīga ielu tirgotāja iegādājamies alu. Vismaz te viņi tirgo ko jēdzīgu.
Perlašēza kapsētu ar Džima Morisona un citu slavenību kapiem diemžēl nepaspējam apmeklēt, taču nobaudām vieglas vakariņas un glāzi vīna parkā ar skatu uz Mulenrūžu. Starp citu, no Pablo uzzinājām, ka Parīzē esot tradīcija grāmatas, ko pabeidz lasīt parkā, atstāt uz soliņa – nākamajiem lasītājiem. Pēc tam kopā ar Pablo dodamies pirmajās nopietnajās vakariņās uz īstu franču kafejnīcu, kur pirmoreiz pagaršojam gliemežus pētersīļos. Garšo patiesi labi.
Pēdējo dienu aizvadām kā īstas tūristes un apskatām Parīzes Dievmātes katedrāli, mīlestības atslēgu tiltiņu (ja gribas nostiprināt mīlestību, bet aizmirsusies atslēga, neuztraucieties – to tur var nopirkt), kā arī Eifeļa torni. Apmeklējam arī Šekspīra grāmatu veikaliņu, kas ir tieši tik mīlīgs un patīkams, kā izklausās. Turklāt arī slavens – pabijis tādās filmās kā Pirms saulrieta/ Before Sunset un Pusnakts Parīzē/Midnight in Paris.
Atvadas Triumfa arkā
Tā kā vēl neesam apskatījušas pilsētu no putna lidojuma, uzraušamies to izdarīt Triumfa arkā, kas agrāk bijusi viena no ieejām Parīzē. Vakarā vēl paspējam noķert pēdējos dzērienus slavenākajā hipsteru ielā, lai gan Pablo izstāsta, ka Parīzē vienubrīd lielākie hipsteru pasākumi tikuši organizēti ekspromtā, pēkšņi kādā mazā un klusā zirgu sacīkšu vērotāju bārā ierodoties vairākiem tūkstošiem jauniešu.
Pablo mums skaidro, ka franči neesot patrioti un karoga izkāršana savā sētā nozīmē, ka esi nacionālists, kas nepavisam neesot labi. Vienīgā lieta, kas frančus spēj apvienot, ir streiki pret valdību. Vairāki notiek arī mūsu viesošanās laikā, ir ciet dažas metro stacijas, un policiste atbild, ka nezina, par ko šoreiz tas viss. Tomēr visi cilvēki Parīzē ir ļoti laipni, izpalīdzīgi, un pilsēta tik brīnišķīga, ka saprotu, kāpēc Marie N izvēlējusies tur dzīvot. Vienīgajās kopīgajās vakariņās uzdevu Pablo jautājumu, kā franči, ēdot relatīvi treknu ēdienu, dzerot daudz vīna un vienā laidā smēķējot, spēj būt tik skaisti un ilgi dzīvot. "Nu, tu jau vari iedomāties, ko mēs darām pēc maltītes..." viņš atbildēja. Ja man jāizvēlas starp diviem Eiropas populārākajiem galamērķiem, es, liekot roku uz sirds, varu teikt – piedod, Roma, es izvēlos Parīzi.