Poznaņa ir galvenā pilsēta Lielpolijas vojevodistē, kas iedzīvotāju skaita ziņā krietni pārspēj Latviju un daudz neatpaliek arī izmērā. Kad ceļoju no Polijas dienvidu pilsētas Krakovas līdz Poznaņai valsts vidienē, manī dzimst pārliecība, ka Polija ir lielākā valsts Eiropā. Lai ko teiktu karte un Vikipēdija, Polijas subjektīvo izmēru palielina ne visai labie ceļi un samērā lēnie vilcieni.
Tuvāk Berlīnei nekā Varšavai
Poznaņas vēstures patriotiskās lappuses sagādājušas tai vispoliskākās Polijas pilsētas statusu. Tieši Poznaņā un tās apkārtnē no slāvu ciltīm sāka veidoties poļu nācija. Vēlākos gadsimtos poznaņieši vissīvāk pretojušies svešām varām un dramatiskos protestos demonstrējuši savu lojalitāti Polijai. Uz mani Poznaņa atstāj ļoti atvērtas un rietumnieciskas pilsētas iespaidu – varbūt tāpēc, ka tā atrodas tuvāk Berlīnei nekā Varšavai.
Vēsturiski pilsētas ekonomiskajai izaugsmei ļoti svarīga bija atrašanās vidusceļā starp Maskavu un Parīzi. Pēdējos gadsimtos gan Poznaņa piedzīvojusi ne tikai karus, okupāciju un asiņainas sacelšanās, bet arī postošus plūdus, ugunsgrēkus, mēri un pat orkānu, kas nopostīja rātsnama un vairāku baznīcu torņus. Tāpēc vēl jo vairāk gribas apbrīnot šo pilsētu, kas pēc neskaitāmām postažām spējusi atgūt savu estētisko grāciju un ekonomisko nozīmību.
Otrā pasaules kara iznīcība un tai sekojošā atdzimšana visuzkrītošāk redzama pilsētas centrālajā laukumā. Rātslaukums, kas septiņus gadsimtus bija ne vien Poznaņas, bet visa reģiona pērle, pēc kara līdzinājās skumjām drupām. Pie rātsnama izvietotās pēckara fotogrāfijas ar eleganto ēku rēgiem uzdzen aukstus šermuļus. Grūti noticēt, ka visapkārt redzamās krāsaini priecīgās fasādes ir galvenokārt uzcītīgu restauratoru roku darbs.
No bumbu nestās iznīcības izsprukusi koša ēku rinda Rātslaukuma centrā. Šaurās XVI gadsimta mājas, kas reiz bijušas amatnieku darbnīcu, tirgošanās un dzīves vietas, šobrīd ir senākās autentiskās būves laukumā. Katrai no laukuma fasādēm ir sava seja un raksturs, un tās kopā veido krāšņu jucekli, ko gribas baudīt ar visām maņām.
Garšas maņas uzrunā laukuma centrālā būve, kas pēc formas atgādina kāzu torti, – Poznaņas rātsnams. Ēkā, kas reiz dēvēta par skaistāko uz ziemeļiem no Alpiem, mūsdienās iekārtojies Poznaņas Vēstures muzejs – mājīga ekspozīcija, kuras iespaidīgākais objekts ir velvēta telpa ar grandioziem renesanses laika griestiem un milzīgu XVI gadsimta globusu.
Laukumā ir lieliski atgriezties jebkurā dienas laikā – baudīt rīta kafiju kādā no šarmantajām kafejnīcām, pēcpusdienas fotopastaigā vai nakts ballīšu dunā, taču vissvarīgāk ir šeit atrasties tieši dienvidū. Ik dienu pulksten 12 (un tā jau 500 gadu garumā!) savu ikdienas uzdevumu pilda divas pulksteņa dzeguzes, kas Poznaņā ir – kazas. Trompetes skaņu un fotoaparātu klikšķu pavadījumā kazas 12 reižu sabadās un pazūd, lai pēc 24 stundām atkal atgrieztos un priecētu tūristus. Kā īstenam pilsētas simbolam pieklājas, kazas ne tikai rotā visdažādākos pilsētas suvenīrus, bet Ziemassvētkos un citos īpašos gadījumos tiek saģērbtas arī atbilstošos tērpos.
Pilsētas pretpoli
Neuzkrītošs un tūrisma ceļvežos neminēts, Rātslaukuma stūrī stāv iespaidīga izmēra skvots. Pamestajā, raibi apkrāsotajā mājā ik nakti spīd gaisma un kūsā dzīvība, tomēr tikai īpašās ballītēs durvis tiek vērtas arī ziņkārīgiem apmeklētājiem no ielas. Poznaņa mīl spēlēties ar kontrastiem – tikai vienu kvartālu tālāk atrodas slavenais pasaules klases naktsklubs Pacha, vienīgais Austrumeiropā.
No Rātslaukuma pa bruģi, uz kura var izlauzt kājas, jādodas uz vecpilsētas baroka pērli – rozīgo Sv. Staņislava baziliku. Dievnama iekšienē var apbrīnot baroka un katoļticības tandēmu visā krāšņumā – bez skulptūrām un gigantiskiem gleznojumiem šeit atrodas milzu ērģeles ar 2600 stabulēm. Taču manu uzmanību visvairāk piesaista plakanie griesti, kuros trīsdimensiju freska attēlo kupolu ar tornīti, apbrīnojamā veidā apmuļķojot manas smadzenes.
Tomēr galvenā Poznaņas baznīca atrodas nomaļākā, lai arī vēsturiski ļoti svarīgā vietā. Tumskas sala (Ostrów Tumski) ir Poznaņas šūpulis, jo tieši šeit, starp Vartas un Cibinas upi, apmetās pirmie cilvēki šajā apkārtnē. Arī visu poļu mīlētais pāvests Jānis Pāvils II reiz izteicies, ka šeit meklējami īstie Polijas aizsākumi. Pirms tūkstoš gadiem Tumskas sala kļuva par galveno Pjastu dinastijas – pirmo poļu valdnieku – varas centru. Poznaņas katedrāle, kas uz salas tika uzcelta X gadsimtā, var lepoties ar pirmās poļu katedrāles statusu. Tāpēc neizbrīna, ka dievnama telpas slēpj neskaitāmus dārgumus – sakrālus un vēsturiskus.
Par salas vēsturi un nozīmi poļu tautas dzimšanā var pārliecināties neparastajā muzejā Porta Posnania – vietā, kur sensenais veido dialogu ar postmoderno. Tiesa, pirmais skats uz muzeju liek saviebties un domās uzdot jautājumu – kāpēc 2014. gada sākumā jāceļ ēka, kas izskatās pēc pelēka sociālisma kluča? Estētiskas fasādes trūkumu atsver muzeja stilīgais interjers un interesantais koncepts – garš stikla koridors – tilts – savieno galveno muzeja ēku ar ekspozīciju telpām un izeju otrpus upei. Muzeja ekspozīcijas interaktīvā un visai ģimenei interesantā veidā izklāsta Tumskas salas stāstu no viduslaikiem līdz mūsdienām. Muzejā iegādāto audiogidu var izmantot ne tikai muzeja, bet arī visas salas izpētei, uzdāvinot sev burvīgu pēcpusdienu klusā un mazliet maģiskā pasaules stūrītī.
Ballīte kravas konteinerā
Poznaņa gluži kā jauna meitene uzzied vasarā, kad zaļojošie parki veldzē atpūtniekus un neskaitāmās āra kafejnīcas aicina nobaudīt norasojošu glāzi vietējā alus Lech. Lai saprastu, kāpēc Poznaņa ir slavena ar zaļas pilsētas statusu, šeit ir vēlams iegriezties tieši zaļajā gadalaikā.
Tomēr uzņēmējdarbības centri, universitātes un starptautiski gadatirgi nodrošina to, ka pilsētā dzīvība kūsā visos gadalaikos. Pat lielākais pilsētas aktīvās atpūtas centrs ap mākslīgo Maltas ezeru vietējos iedzīvotājus priecē arī ziemā. Te pieejams gan ūdensparks ar termālajiem ūdeņiem, gan slidotava un slēpošanas kalns, savukārt vasarā poznaņieši traucas ar rodeļiem, apmeklē zooloģisko dārzu un pat burā regatēs. 2,2 km garo ezeru ieskauj parki un meži, un siltajā sezonā ap to kursē vilcieniņš.
Par zaļās pilsētas slavu rūpējas Citadeles parks, kas veselu gadsimtu bijis militārs nocietinājums, taču pēc Otrā pasaules kara tika pārveidots par 100 hektāru plašu parku. Atlikušajās cietokšņa būvēs izvietots Poznaņas armijas un ieroču muzejs, savukārt seno mūru tuvums piešķir kultūrvēsturisku pieskaņu arī laiskai atpūtai zālienā.
Naktsdzīves mīļotājiem vasarīgā Poznaņa sagādās īpašu pārsteigumu. Vartas upes krastos no maija līdz augustam atrodas alternatīvs atpūtas centrs KontenerART, kurā par bāriem, skatuvēm un pat mākslas objektiem izmantoti kuģu kravas konteineri. Mākslīgā pludmale un brīvās mākslas instalācijas piešķir šai vietai hipsterīgu gaisotni, ko noteikti ir vērts nobaudīt.
Poļi nav sajūsmā par Kamberbeču
Poznaņā vēsturiskais brīnišķīgi sajaucies ar mūsdienīgo – piemēram, atjaunotajā Ķeizara pilī līdzās muzeja ekspozīcijai var apmeklēt koncertus un izrādes, vakariņot restorānos un izdancoties bāros. Starp vācu ķeizaru un Trešā reiha gubernatoru šī iespaidīgā pils izmitinājusi arī Poznaņas Universitātes Matemātikas fakultāti, kuras absolventi 30. gados atšifrēja vācu Enigmas kodu mašīnu. Šiem kriptologiem par godu pils priekšā slejas neskaitāmiem cipariem klāts piemineklis. Ja esat redzējuši Oskaram nominēto drāmu Imitācijas spēle/The Imitation Game ar Benediktu Kamberbeču galvenajā lomā, šis fakts var likties pārsteidzošs. Izrādās, Poznaņas iedzīvotāji un vispār poļi nav sajūsmā par šo filmu, jo tajā visi Enigmas atkodēšanas nopelni piedēvēti angļu zinātniekam Alanam Tjūringam un gandrīz nav pieminēti nozīmīgie poļu zinātnieku sasniegumi.
Ķeizara pilī risinājušies arī citi vēsturiski notikumi. 1956. gada sacelšanās bija pirmā demonstrācija komunistiskajā Polijā, kurā 100 000 strādnieku pieprasīja "maizi un brīvību" – lielākas algas un zemākas cenas pārtikai. Lai arī šie nemieri tika brutāli apspiesti un 76 cilvēki zaudēja dzīvību, tie panāca būtisku padomju varas liberalizāciju Polijā. Šiem notikumiem jeb Poznaņas jūnijam par godu pilsētā uzstādīts iespaidīgs piemineklis ar diviem milzu krustiem, kā arī izveidots 1956. gada sacelšanās muzejs.
Gluži kā citur Polijā, arī Poznaņā ebreju kopiena Otrajā pasaules karā faktiski tika pilnīgi iznīcināta. Lai vēl vairāk mazinātu ebreju mantojuma nozīmi, vienā no lielākajām pilsētas sinagogām nacisti ierīkoja peldbaseinu un rehabilitācijas centru vērmahta virsniekiem. Pašreiz ēka stāv tukša, taču uz tās vēl arvien redzami vārdi "Pilsētas peldbaseins".
Tāda ir Poznaņa – lai arī tās fasāde ir atjaunota, pārkrāsota un smaida tūristiem un nākotnes perspektīvām, ik uz soļa rēgojas pagātnes notikumu nospiedumi. Šī ir pilsēta, kas stāsta daudzus stāstus par varonību, izturību un spēju celties kā fēniksam no pelniem.