Sapņu zeme Kamčatka

"Jau mācoties pamatskolā, zināju, ka kādreiz tur nokļūšu. Nebija svarīgi, kad un kā, bet zināju, ka tas notiks!"Senais sapnis Ievai atkal kļuva aktuāls pirms pieciem gadiem, nejauši internetā uzduroties kādam tūrisma blogam. Tajā bija aprakstīts draugu grupas ceļojums uz Kamčatku. "Tas bija ilustrēts ar tik skaistiem fotoattēliem, ka aizrāvās elpa!" Ieva sākusi meklēt domubiedrus, ar kuriem varētu doties uz Kamčatku. "Nevis organizētā tūrisma ekskursijā, bet tā, ka visu darām paši." Dažādu iemeslu dēļ iecerēto ceļojumu nācies atlikt un atlikt, līdz beidzot kādā uzņēmīgāko draudzeņu tikšanās reizē nolemts: pietiek ākstīties! Vienkārši jānopērk biļetes, un tad jau viss sakārtosies, jo atkāpšanās ceļa vairs nebūs. Janvārī norunāts biļešu iegādes datums. Savlaicīgums atmaksājies, satriecot lupatās mītu, ka tikai miljonāri var atļauties ceļojumu uz Kamčatku. Ievai paveicies tikt pie biļetes turp un atpakaļ par 330 latiem. Pārtika trim nedēļām (maize, speķis, konservi, griķi, auzu pārslas, cepumi) iepirkta tepat Rīgā par 18 latiem. Jūlija sākumā Ieva piedalījās Dziesmu svētkos, un ceļojumā bija jādodas jau nākamajā dienā pēc noslēguma koncerta. "No rīta pēc sadziedāšanās atskrēju mājās, nometu tautastērpu, uzvilku kalnu zābakus un prom uz Kamčatku!" Maskavā viņa iekāpa lidmašīnā, kas astoņarpus stundās aizveda uz pasaules malu.Lidmašīnai tuvojoties Petropavlovskas-Kamčatskas lidostai, aizraujas elpa, jo, pēc Ievas domām, iluminatorā redzamais uzvarētu skaistāko nolaišanās skatu konkursā. Lidojuma pēdējās divdesmit minūtes rokas stiepiena attālumā redzami vulkāni - augstāki, zemāki, smailām virsotnēm un tipiskiem noapaļotiem konusiem. No dažiem kūp dūmi, vīd sniegotas virsotnes un Avačinskas līcis, kura ieeju sargā trīs klintsakmeņi. "Lidmašīna apmet loku virs Klusā okeāna, pārlido pilsētai un nolaižas. Trīcošām kājām speru soļus. Tiešām, te tā ir! Ilgi sapņotā zeme Kamčatka! Kā Viktora Coja dziesmā: "Šī dīvainā vieta; šis saldais vārds ― Kamčatka.""Jūlija vidū, kad Latvijā valdīja elles karstums, Kamčatkā vēl bija pavasaris. Laiks bija stipri pavēss, pamazām kusa sniegs, un pilsētā tikko bija noziedējušas pienenes. Trīs nedēļas ilgā ceļojuma laikā nācies pabūt gan ziemā, gan vasarā, turklāt bieži vien sniegs, jau atkusušās zemes strēles un zaļais zāles paklājs sastapušies vienā ainavā. Par laimi, arī ceļotāju ekipējums bijis piemērots laikapstākļu dažādībai ― lai pietiek ar vienu universālu apģērbu.Kamčatkā sastapts vulkanologs piedzīvojumu meklētājiem no Latvijas skaidrojis vietējo vulkānu sistēmu: vulkāni izvirst un atdziest, savukārt kalna korēs var atvērties jauni krāteri, kas pieder savstarpēji saistītajai vulkānu sistēmai. Nav baisi doties pie krātera? "Parādiet man cilvēku, kurš nelīstu, cik vien tuvu ir iespējams, ja viņš būtu mūsu vietā! Mēs labi apzinājāmies, ka tas ir vulkāns, ka lava ir 1200 grādu karsta. Nāve būtu drausmīga, turklāt ne uzreiz," atzīst Ieva. "Metām lejup sakaltušās lavas gabalus un skatījāmies, kas notiek, kad tie saskaras ar karsto lavu. Nenotiek pilnīgi nekas! Akmens nokrīt (bez skaņas), bet negrimst. Lava to aiznes. Tā tek kā strauja upe pavasarī un ir tik viskoza! Tas tiešām ir sirreāli, neparasti." Ieva bez sāta fotografējusi gan ugunssarkano lavas upi naktī, gan nokaitēto, vulkāna izspļauto akmeņu "lietu".Kamčatkā viss balstās uz komunikāciju, jo informācija tur ir izdzīvošana - kur ir iebrucis, kur vairs nav ūdens, kur ir atvēries jauns lavas ceļš. Labus topogrāfiskos atlantus latvieši dabūja tikai ceļojuma beigās, tāpēc visu nācās vaicāt vietējiem gidiem. Vairākkārt gidi atrunāja no avantūriskas piedzīvojumu meklēšanas: kalnos neejiet, aiziesiet bojā, jo tur vēl sniegs un visi orientieri paslēpušies zem tā. "Ik pēc brīža redzējām svaigas lāča pēdas. Bija sajūta, ka lācis, kurš tikko te bijis, mūs visu laiku vēro. Naktīs pārtiku ierakām zemē un apklājām ar akmeņiem, lai neatvilinātu lāčus uz maltīti. Centāmies arī neatstāt nekādus atkritumus, lai nepaliek smakas. Ejot visu laiku klabinājām bleķa krūzītes, lai lācis dzird un netrāpās ceļā." Lielas neērtības sagādāja arī par lāci daudz sīkāki radījumi, jo taiga ir pilna ar odiem. "Nebiju iedomājusies, ka odu var būt TIK ārprātīgi daudz. Beigās pietrūka vārdu, lai lamātos. Mums bija ļoti jaudīgs pretodu līdzeklis, man no tā apdega sejas āda, bet Kamčatkas odiem ne silts, ne auksts. No odiem patverties varējām vienīgi teltī. Bet pamēģini paēst, iedzert tēju ― kā atrauj masku, uzreiz sākas odu uzbrukums. Kad jāiet pačurāt, vispār var prātā sajukt." Tagad, ja Latvijā kāds Ievai vēl kaut ko čīkstēšot par odiem, viņa to uzreiz sūtīšot uz Kamčatku.Latviešu ceļotāju atvadas no Kamčatkas notiek Klusā okeāna krastā, kopā ar stopējot iepazītajiem draugiem Vovu un Zoju turpat pie krasta peldošo mazo zobenvaļu acu priekšā spainī uz ugunskura vārot un baudot gardu un smaržīgu zivju zupu. Trīs nedēļas pirmatnējā dabā bez datora, telefona, sadzīves komforta un modernās civilizācijas stresa - un cilvēks atkal var justies brīvs. Tāds ir Ievas ceļojuma guvums. "Kamčatkā viss ir vienkārši un saprotami, viss notiek pēc pāris dzelžainām formulām. Izklausīsies dīvaini, bet apziņa, ka esi vien puteklis dabas varenības priekšā, mazliet nomierina. Cilvēk, zini savu vietu! Šādos ceļojumos saproti, cik maz mums patiesībā vajag. Var taču trīs nedēļas iztikt bez dušas, ieiet siltajos avotos. Bet kādam liekas: ārprāts, nav kur fēnu iespraust!" Visu rakstu par ceļojumu uz Kamčatku lasiet žurnāla Sestdiena 4.oktobra numurā!